— Tam nav nozīmes, māmiņ.
— Tu nokavēsi, — viņa sacīja, domādama, ka dēls vēl nav atmodies.
— Es esmu atmodies, māmiņ, bet tam tik un tā nav nozīmes. Labāk ej viena. Es necelšos augšā.
— Tu taču zaudēsi darbu! — iesaucās māte.
— Es necelšos augšā, — Džonijs atkārtoja dīvainā, bezkaislīgā balsī.
šajā rītā māte pati neaizgāja uz darbu. Šī bija ļaunākā no visām viņai pazīstamajām slimībām. Drudzi un murgus viņa varēja saprast, bet tā bija vājprātība. Viņa apsedza dēlu un aizsūtīja Dženiju pēc ārsta.
Kad ārsts ieradās, Džonijs mierīgi gulēja un tikpat mierīgi pamodās un ļāva pārbaudīt pulsu.
— Viņam nekas nekait, — sacīja ārsts. — Stipri novājējis, tas ir viss. Kauli un āda.
— Tāds viņš ir bijis vienmēr, — teica māte.
— Ej prom, māmiņ, un ļauj man izgulēties!
Džonijs runāja rāmi un mierīgi, tikpat mierīgi pagriezās uz sāniem un aizmiga.
Pulksten desmitos zēns pamodās un pats apģērbās. Viņš izgāja virtuvē. Māte izbijusies paskatījās uz viņu.
— Es aizeju, māmiņ, — Džonijs paziņoja. — Es gribēju tikai pateikt ardievas.
Māte aizklāja seju ar priekšautu, apsēdās un ļāva vaļu asarām. Zēns pacietīgi gaidīja.
— Te nu bija! — viņa elsodama teica. — Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja, nolaizdama priekšautu un uzlūkodama dēlu ar izbiedētām acīm, kurās nebija pat ziņkārības.
— Nezinu… uz kaut kurieni.
Džonija iztēlē žilbinoši spožs izauga koks otrpus ielas. Koks bija iespiedies viņa atmiņā, un viņš to redzēja, kad vien vēlējas.
— Bet kā tad būs ar darbu? — trīcošā balsī jautāja
māte.
— Es vairs nestrādāšu.
— Mans dievs, Džonij! — viņa ievaimanājās. — Ko tu runa!
Tas mātei izklausījās pēc zaimiem. Viņa bija satriekta no šiem dēla vārdiem tāpat, kā jebkura māte jūtas satriekta, dzirdot, ka viņas bērns pulgo dievu.
— Kas tevi īsti apsēdis? — viņa vaicāja, vāji mēģinādama parādīt bardzību.
— Skaitļi, — viņš atteica. — Skaitļi, nekas vairāk. Es šajā nedēļā esmu daudz rēķinājis, un tas man ir tīrais brīnums.
— Nesaprotu, kam tas vajadzīgs, — māte sacīja un sāka šņukstēt.
Džonijs pacietīgi smaidīja, un māte bija kā no mākoņiem nokritusi, ka dēla neiecietība izgaisusi bez pēdām.
— Es tev paskaidrošu, — viņš sacīja. — Es esmu traki noguris. No kā? No kustībām. Esmu kustējies jau kopš pašas dzimšanas. Esmu noguris no kustēšanās, un man pietiek. Atceries, kad es strādāju stikla fabrikā? Es apsēju trīssimt duču dienā. Es aprēķināju, ka tolaik, apstrādājot katru pudeli, esmu izdarījis desmit dažādas kustības. Tas ir trīsdesmit seši tūkstoši kustību dienā. Desmit dienās iznāks trīssimt sešdesmit tūkstoši kustību. Vienā mēnesī — miljons astoņdesmit tūkstoši. Atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, — viņš teica augstsirdīgi kā devīgs filantrops, — atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, pāri paliek miljons kustību mēnesī, divpadsmit miljoni gadā. Pie stellēm es izdarīju divreiz vairāk kustību. Iznāk divdesmit pieci miljoni kustību gadā, un man šķiet, ka es tādā garā kustos jau miljons gadu.
Sajā nedēļā es nekustējos nemaz. Nevienas kustības vairākas stundas pēc kārtas. Zini, bija tik labi sēdēt, stundām ilgi sēdēt un neko nedarīt. Es nekad neesmu juties laimīgs. Man nekad nav bijis brīva laika. Es nepārtraukti esmu kustējies. Bet tā jau cilvēks nevar būt laimīgs. Es nekad vairs to nedarīšu. Sēdēšu un sēdēšu, atpūtīšos un atpūtīšos… un pēc tam atkal atpūtišos.
— Bet kas būs ar Viliju un pārējiem bērniem? — izmisusi jautāja māte.
— Protams, ar Viliju un pārējiem bērniem… — Džonijs atkārtoja.
Tomēr viņa balsī nebija rūgtuma. Viņš sen zināja, cik godkārīgus sapņus māte lolo attiecībā uz jaunāko dēlu, bet tas viņu vairs neaizvainoja. Pašlaik viņam viss bija vienalga. Pat tas.
— Es zinu, māmiņ, ko tu biji paredzējusi darīt ar Viliju — izskolot viņu, lai no viņa iznāktu grāmatvedis. Bet veltīgi, es metu mieru. Viņam būs jāiet strādāt.
— Un es tevi tā audzināju, — žēlabainā balsī gaudās māte, grasīdamās aizklāt, bet neaizklādama seju ar priekšautu.
— Tu mani neesi audzinājusi, — dēls laipni un skumīgi iebilda. — Es pats sevi izaudzināju, māmiņ, un es izaudzināju Viliju. Viņš ir lielāks, druknāks un garāks par mani. Mazs būdams, es, jādomā, neesmu pieēdis pilnu vēderu. Kad viņš paaugās, es strādāju un pelnīju maizi arī viņam. Bet tagad ar to ir cauri. Vilijs var iet strādāt tāpat kā es, ja ne, lai iet ellē, man viens pīpis. Es esmu noguris. Es aizeju. Vai tu nepateiksi man ardievas?
Māte neatbildēja. Ieslēpusi galvu priekšautā, viņa raudāja. Brīdi Džonijs pastāvēja durvīs.
— Es taču darīju visu to labāko, — viņa šņukstēdama taisnojās.
Džonijs izgāja no mājas un devās prom pa ielu. Vārs smaids apgaismoja zēna seju, kad viņš ieraudzīja vientuļo koku.
— Es vairs nedarīšu neko, — viņš teica pats sev, pusbalsī dungodams.
Viņš domīgi palūkojās debesī, bet žilbinoši spožā saule piespieda viņu samiegt acis.
Džonijam bija veicams tāls ceļš, un viņš soļoja nesteigdamies. Viņš gāja garām džutas fabrikai. Līdz viņa ausīm atlidoja apslāpēta austuves dunoņa, un viņš pasmaidīja. Tas bija mīlīgs, rāms smaids. Džonijs neienīda nevienu, pat dārdošās, kaucošās mašīnas ne. Viņā nebija rūgtuma, nebija nekā cita kā tikai nepārvaramas miera alkas.
Jo tālāk zēns gāja, jo retāk ceļā gadījās mājas un fabrikas. Beidzot pilsēta palika aiz muguras — un viņš soļoja pa ēnainu aleju gar dzelzceļa stigu. Viņš negāja kā cilvēks. Viņš arī neizskatījās pēc cilvēka. Tā bija cilvēka parodija. Tas bija sakropļots, panīcis, nožēlojams radījums, kas tur kumpājās kā slims pērtiķis, rokas ļengani nokāris, uz priekšu sameties, ar šaurām krūtīm, ērmots un drausms.