Debora mirkli klusēja - mazliet pavērtu muti, it ka gribētu aptvert, ko policists teicis, - un tad pietvīka.
- Jā, - viņa teica, - protams. Ne. Neka tada nav. Piedodiet.
Viņa nesaprata, kadeļ teikusi pied(xliet. Rokas mazliet dre- beja. Kerniga lasīja savas piezīmes.
- Šonakt veciem vīriem neveicas, - noteica policists, kas bija sevi nosaucis par Kinu, un veltīja Kernigam platu smaidu.
- Ka, lūdzu? - jautaja Debora.
- Šonakt ši ir jau otra slepkavība, - Kins paraustīja plecus. - Otra pastradata blakus kvartala. Tads pats vecs virs.
Viņš to pateica ta, it ka runātu par sviestmaizi.
- Vai tas ir saistītas? - jautaja Debora, kuru mulsinaja gan detektīva bezrūpīgais tonis, gan izteiktie vardi.
- Ne-e, - atteica policists, - pilnīgi cits gadījums.
- Pirmīt jus teicat, ka nekad agrak neesat redzējusi šo telpu aiz grāmatplaukta, vai ne? - jautaja Kerniga, pacēlis acis no sava bloknota.
- Nekad, - atbildēja Debora.
- Tikai šonakt tai uzduraties, - turpinaja Kins. - Nejauši?
Viņa acis bija kas tads, kas Deborai nepatika - kaut kas pašapzinīgs un aizdomu pilns.
- Ņe gluži, - paskaidroja Debora. - Es mekleju Ričardu, Diksona kungu, un ienācu šeit. Pacēlu šo lausku un pie grāmatplaukta ieraudzīju eļļas paliekas…
Viņa izstieptajā roka paradīja gabaliņu keramikas trauka, ko bija auklējusi kopš ši murga sakuma, un tad aptvēra, ka abi policisti uzmanīgi vērās viņa.
- Piedodiet, - Debora turpinaja, - laikam vajadzēja to atdot pirmajam policistam. Vai atstat, kur bijis…
-Jus ta domājāt?-sarkastiski parjautaja Kins.
- Kur jus to atradat? - painteresējās Kerniga. Viņš izskati jas aizkaitinats.
Debora paradīja.
- Lieliski! - Kins norūca. - Nozieguma vieta ir apganita!
- Kas tas ir? - jautaja Kerniga, nelikdamies ne zinis par kolēģa sašutumu.
- Ka, lūdzu? - parjautaja Debora.
- Ta lauska, - sacīja policists, - no ka ta ir?
- Tas ir vāzes vai poda fragments, - Debora paskaidroja, aizgriezusies prom no Kina. - Izskatas sens, bet tikpat labi var but viltojums. Varbūt no Grieķijas. Mikenam.
- Grieķijas? - iesaucās Kerniga. Viņš izklausijas… Saviļņots? Ieintriģēts? Apmēram ta.
- Un kur ir parejais? - jautaja Kins.
- Tur. Es ta domāju.
Debora noradīja uz. istabas stūri, kur meta jas citas lauskas.
- Vai tam traukam ir kada vērtība? - jautaja Kerniga.
-Atkarīgs no ta, vai priekšmets ir īsts, - paskaidroja Debora. - Tas ir, sens. Ja tas ir viltojums, tad vērtības nav nekādās. Ja tas ir īsts… Tad tas jau ir pavisam cits stāsts.
- Pat tad, ja tas vel jalime kopa? - turpinaja prašņat Ker- niga.
- Viss, kas ir tik sens, ir jarestaure. Ja tas tiek izdarīts prasmīgi, vērtība nezūd.
- Cik ta liela? - jautaja Kins, kurš saruna atgadinaja dejotāju ar naglotiem zābakiem kajas.
- Es tiešam nezinu.
- Pamēģiniet!
- Vajadzētu redzet to veselu. Vērtība ir atkarīga no formas un izmēra…
- Es teicu pamēģiniet. Vai tad te ir kaut kads nožēlojams Antiques Roadshow[b ?
- Tūkstoši, - paraustījusi plecus, noteica Debora. - Desmitiem tukstošu. Varbūt pat vairak.
- Par šito? - iesaucās Kins, kurš pēkšņi izskatijas apmulsis un pārsteigts.
- Par veselu trauku, - atbildēja Debora. - Ja tas ir ists Mikenu kulturas priekšmets.
- Mikenu?
- Bronzas laikmeta pilsēta Senajā Grieķija.
- Kad bija bronzas laikmets? - jautaja Kerniga.
- No treša gadu tūkstoša līdz tūkstoš divsimtajiem gadiem pirms musu eras, - paskaidroja Debora. - Apmēram.
Kadu bridi abi detektīvi pētīja lausku Kina roka - gandrīz godbijīgi -, un Debora nevilšus saka smaidīt.
- Tatad… an viss parejais, - ierunājas Kerniga, ar roku noradīdams uz vitrīnām, - ir no bronzas laikmeta? Viss no Misenas…
- Mikēnam. Izskatas, ka ja, bet…
- Kads bet? - nobreca Kins, it ka butu pārliecināts, ka Debora vienkārši tēlo pedantisku profesionāli, kas skalda matus, nevis runa par lietu.
- Nespeju noticēt, ka šie priekšmeti var but īsti, - teica Debora. - Tad par tiem butu zināms plašakai sabiedrībai. Kads tos noteikti butu redzējis jau agrak. Tadas kolekcijas ta vienkārši apkart nemetajas.
- Taču, ja te viss ir īsts, - turpinaja Kerniga, - kada varētu but šo mantu vērtība?
- Miljoni. Miljardi, - atteica Debora. - Es noteikti nebušu ta, kas noteiks cenu tik izcilai kolekcijai.
Iestājās ilgs klusums - abi detektīvi pievērsās zelta, bronzas un keramikas priekšmetiem, ko apmirdzēja blava gaisma. Godbijības pilns bridis - Deborai šķita, ka viņa atrodas templi laika starp diviem dievkalpojumiem, tapat ka reiz bija sēdējusi daudzus gadus pec teva nāves, taču šis mirklis no atmiņas bija izdzisis.
Vai tas noticis naudas deļ? Vai tadeļ Ričards gājis bojā?
- Un kas tas ir par vardu? - jautaja Kerniga, liekot Deborai atgriezties tagadne. Viņš bija pacēlis plastikata maisiņa ielikto Ričarda bloknotu. - Atrejs. Vai jums tas kaut ko izsaka? Tas ir kaut kas personisks vai saistīts ar Diksona kunga biznesu?
Debora papurina ja galvu.
-Grieķu miti, - viņa paskaidroja.
Vienpadsmita nodaļa
Mājās Deborai ļāva iet piecos četrdesmit piecas no rīta, taču piekodinaja, ka iztaujašana tiks turpinātā velak - kad viņa bus mazliet atputusies. Viņa iedeva policistiem savu majas telefona numuru un teica, ka muzeja atgriezīsies pēcpusdiena. Jau otro reizi šaja nakti Debora izgaja automašīnu stavlaukuma. Taču abam šim reizem bija visai attala līdzība.
Ričards. Augstais Dievs! Viņa pat iedomāties nespeja, ko iesāks, kad prāts pilnība bus apzinajies, ka Ričarda vairs nav.
Patlaban bija jūtams tikai tukšums dvēsele - it ka no tas bulu spēji izrauts kads gabals. Nekur jau ši dedzinoša, smeldzoša, biedejoša sajuta nepazudis, taču tagad bija tikai tukšums, caurums, ko beigu beigas aizpildīs emocijas.
Un pec tam?
Ka viņa tiks gala ar dzīvi, muzeju? Ka iespejams dzīvot talak, it ka viss butu normāli? Bus tikai vel ļaunak. Patlaban I )eborai negribejas to piedzīvot - bridi, kad varēs domāt par darbu, nedomājot par cilvēku, kas viņai to devis. I .ai bēdas izzustu, jaaizmirst to izraisitajs, taču tas šķita nelojali, nepiedodami;
Kad viņa no Džaniperstntas iegriezās sava dzīvojamo namu kvartala, vel bija tumšs. Novietojusi mašīnu līdzas vecam, baltos ziedos slīgstošam kizila krūmam, Debora devas uz maju. Visapkart čirkstinaja circeņi, taču viņa to tik tikko manīja - tapat ka smago, miklo gaisu. Līdz viņas dzīvoklim bija jāiet pa šauru pāreju ar kaltas dzelzs vārtiem, taču bez jumta - ja neskaita gliciniju veidoto viju. Atverot vārtus, viņa ieelpoja smaržu, taču tikai blāvi apgaismotaja gaiteni, stāvot pie sava dzīvokļa durvīm ar atslegam roka, saprata, kas ta ir. Ta nebija ziedu smarža - ta atgadinaja eksotisku liķieri vai odekolonu, uzbāzīgu, taču saldu, ar tabakas noti, kas pēkšņi atgadinaja tevu.
Pag!
Debora sastinga. Tad piesardzīgi ieelpoja velreiz - it ka smarža varētu but indīga -, šoreiz, ta šķita vel asaka un spēcīgākā. Debora nesmēķēja un pat uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitamas tas reizes, kad viņa pēdējo sešu mēnešu laika lietojusi parfīmu. Tad jau var teikt, ka daudz biežāk viņa izmanto kosmētiku, taču ari tas notika reti. Šīvakara pasa- kumam viņa bija domājusi lietot abus, taču tik ļoti nacas mierināt Ričardu, apslapēt Tonjas enerģiju un bikstīt galda klājējus, ka nepietika laika aizbraukt majas.