I'irmaja stava bija vel viens dzīvoklis, uz kuru veda vīnstīgām ieskauta pareja. Tas piederēja Rinoldsas kundzei -at- raitnei, kura, ka Debora bija novērojusi, pec tumsas iestāšanas no majas neizgaja un, šķiet, pieprasīja, lai viņas viesi ie- vero šo pašu nosacījumu.
Dēbora ar ierastu lenu kustību ielika atslēgu slēdzenē. Smagais Atlantas gaiss tagad šķita vel blīvāks, un circeņu čirkstinašana spalgi atbalsojas tumšaja pareja. Viņa leni un klusi pagrieza atslēgu, gaidīdama pazīstamo klikšķi, un pēkšņi gandrīz zaudēja līdzsvaru, kad durvis saka verties vaļa. Aiz tam vidēja tumša dzīvojama istaba.
Pag!
Iekša Debora negaja. Viņa staveja durvis un ieelpoja gaisu.
laja jautas iepriekšejas dienas vakariņu aromats - makaroni, kas bija palikuši krāsni, ķiploki un baziliks. Bet kas vel? Saldme, kas parasti valdīja siltumnīca, kura pilna augiem, sajaucas ar Džordžijas vasaras ara gaisu. Un? Odekolona vai skūšanas krēma smarža, un tabakas dumu smārds.
Bēdz!
Neaizverusi durvis, Debora pagriežas uz papēža un steidzīgi devas atpakaļ uz savu zaļo toijotu. Izstiepusi atslēgu piekariņu, viņa nospieda podziņu; mašīnas lukturi nomirk- šķinajas, un durvis atslēdzas. Viņa saka skriet.
Kads ielauzies viņas dzīvokli.
Debora atrava mašīnas durvis, ieslideja iekša, steiga sasizdama celi, un iebaza atslēgu aizdedzē. Viens pagrieziens, un durvis aizslēdzas, un mašīnas motors saka rukt.
Paldies dievam!
Debora iededza automašīnas priekšējos lukturus un pabrauca dažas pēdas sānis, lai gaisma kristu uz. taciņu un dzelzs vārtiem. Spožaja uzplaiksnījuma, kas paršķela naksnīgo tumsu, bija redzama sulīga kameliju zaļoksne un sarkanie taciņas bruģakmeņi. Un balta vīrieša roka, kas ieķeru- sies dzelzs vārtos.
Jau pec mirkļa ta atlaidas, un vīrietis nozuda lapotnes skautaja pareja. Vārti viegli novibrēja, un atkal iestājās klusums.
Debora izstureja mašīnu no stāvvietās. Un saka spiest mobila telefona taustiņus.
Divpadsmita nodaļa
Policists, kas sēdēja patruļas mašīna, noradīja Deborai uz muzeja durvīm. Viņa iegaja iekša, dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos un atgūtos un varētu izstāstīt visu, kas tikko noticis.
Detektīvi gaidīja pirmā stava foajē līdzas tiranozaura skeletam un kuģa priekšgalam. Debora bija iedomājusies, ka te bus krietni vairak formas tērptu cilvēku, taču palikuši bija tikai abi detektīvi. Un Tonja. Kins, Deborai ienākot, šķita pietvīcis un aizkaitinats.
- Jus kadu saodat sava dzīvokli? - viņš nobreca. Viņi jau bija uzzinājuši visu, ko Debora izstastija dispečeram. Negri- bejas visu stāstīt vēlreiz.
- Ja, tur kads bija, - viņa apstiprinaja.
Un paskatijas uz Tonju. Nebija saprotams, vai viņu vel joprojām nopratina. Melnadaina sieviete spēji aizgriezas, paradīdama Deborai pakausi ar bizes savītiem sirmiem matiem, taču vispirms veltīja viņai nepārprotamu skatienu, it ka teiktu, smalkajai jaunkundzītei jaaprunajas privāti? Manis pēc!
- Vai ir iespējams dabūt tasīti kafijas? - Kins jautaja Tonjai.
Apkopēja vilcinājās. Debora jau sagatavojās kartejai tirādei, taču šoreiz ta izpalika. Tonja vienkārši paraustīja plecus.
- Nedomāju, ka šodien man te tiks atļauts vel kas, - viņa novilka. - Gribat ar pienu un cukuru?
Debora izbrīnīta sarauca pieri. Kerniga pagriežas pret ne visai patīkamo kuģa priekšgalu ar sievietes čūskas teļu.
- Tas nu gan ir radījums, - Kerniga noteica.
- Vai ne, - atsaucas Debora un tad jau maigaka balsi piebilda, - Ričards vēlējas, lai tas tiek restaurēts. Manuprat, tas atgadina Whitesnake17 dziesmu albuma vaku.
- Bet man patīk, - atzina Kerniga, plati pasmaidīdams un izņemdams no iekškabatas piezīmju gramatiņu.
- Desmit zaļie, un tas ir jusu, - teica Debora, apsēzda- mas pie sava rakstamgalda. - Man droši vien vajadzētu izstāstīt par cilvēku, kas bija mana dzīvokli, vai ne?
- Diez vai, - atteica Kerniga. - Ja vien negribat kaut ko piebilst pie ta, ko jau izstāstījāt pa telefonu.
- Ak, - Debora saguma, - laikam jau neko.
-Jus viņu neredzejat?
- Tikai nīku uz dzelzs vārtiem.
- Baltais?
-Ja.
Kerniga ar pildspalvu saka bungāt pa piezīmju grāmatiņas malu.
- Parunasim vel par muzeju, - viņš ierosinaja. - Varbūt kabineta?
Debora vedinaja viņu garam informācijās biroja galdam un tualetem uz gramatnicu (patiesība tas bija suvenīru veikaliņš, taču Ričards uzstaja, lai lielākā daļa suvenīru butu gramatas) un tai līdzas iekārtoto kabinetu. Kabineta bija divi rakstamgaldi ar datoriem, printeri, divi telefoni un gra- matu plaukts. Pārējo telpas daļu aizņēma ovāls konferenču galds no pulēta sarkankoka un astoņi krēsli. Kad ienaca Kins, par plecu kaut ko nesaprotamu teikdams policistam aiz durvīm, viņi jau bija apsēdušies galda viena gala. Kins uz Deboru neskatijas.
- Neka daudz, ko stāstīt, man nav, - Debora iesaka, vērodama, ka Kins īgni nopēta kabineta sienas ar afišam par seno laiku mākslās un vietējo fotogrāfu darbu izstādēm: it ka butu mācītājs, kurš šķirsta Playboy žurnālu. - Ričards bija vietējās mākslās un izglītības atbalstitajs…
Kins nosprauslājās. Debora veltīja viņam zīmīgu skatienu.
- Kaut kas iestrēga rīkle, - detektīvs paskaidroja, izmocīdams skumju smaidu.
-Allaž augsti vērtēja mākslu, kulturu, izglītību un ta tālāk, - Debora piesardzīgi turpinaja, - tadeļ nolēma dibināt nelielu muzeju. Ieeja bija par brīvu. Kolekcija bija… neparasta. Viņš eksponēja visdažadakas lietas. Visvisādās grabažas vecmodīgas vitrīnas. Aizgājis pensija, viņš nolēma rupigak pievērsties muzeja iekārtošanai. Izveidoja padomi, noalgoja krājumā glabataju…
- Jus, - precizēja Kerniga.
- Ne jau uzreiz, - Debora atbildēja. - Hs esmu treša. Strādāju šeit tikai trešo gadu.
- Un esat no…
- Šeit es pabeidzu savu diplomdarbu, - teica Debora. - Bet esmu no Bostonas un skolu apmekleju Ņujorka.
-Ja, pec tadas jau izklausījāties, - piebilda Kins, dienvidnieka maniere stiepdams vārdus tik uzkrītoši, ka to neva- reja nepamanīt. - Nospriedu, ka tas tikai izglītības iespaida.
Debora nezinaja, ko teikt. Kins visai klaji izradīja nepatiku. Viņa pie ta jau bija pieradusi, taču parasti bija zināms an iemesls. Šim policistam viņa vienkārši nepatika jau no pirmā acu uzmetiena.
- Kopš ta laika esmu centusies kolekciju paplašinat un padarīt merķtiecigaku, - Debora teica, cenzdamās koncentre- ties sarunas tēmai. - Daļēji ar to saistīti ari pagajušas nakts notikumi. Līdzekļu vakšanas pasakums. Mes gribējām iegādāties ķeltu senlietu kolekciju…
- Satriecoši, - nievājoši noteica Kins. - Varbūt iedosiet baļļuka viesu sarakstu?
- Vai kads no līdzekļu vakšanas pasakuma dalībniekiem, - Kerniga steidzas paskaidrot, - palika ilgāk? Varbūt kads pēc tam atgriežas?
Deborai bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko viņš saka. Nevienu neinterese, ka Ričards ir miris. Viņus interesē tikai slepkavības detaļas. Debora atvēra rakstamgalda atvilktni un izņēma kadu ielugumu.
- Sadus saņēma ikviens, kurš teicas ierasties, - viņa sacīja. - Nevaru apgalvot, ka visi ari piedalijas pasakuma, taču varu parskatīt sarakstu. Bija ari daži, kurus nepazinu, tapat iespējams, ka Ričards uzaicinājis kadu, kurš nav iekļauts saraksta.