Tas bija Ričarda gara. Vispirms viņš uzticēja Deborai pasakuma organizēšanu un pec tam sīkas kaprīzes deļ visu izjauca. Tas allaž kaitinaja un allaž lika pasmieties.
- Un darbinieki? - noprasīja Kins.
- Tonja bija, - atbildēja Debora. - Un paris brīvprātīgo. Galda klājējiem bija pašiem savi cilvēki.
-Cik?
- Trīs viesmīļi un divi bārmeņi, - teica Debora.
-Cikos viņi aizgaja?
- Tonja aizgaja agri, - stastija Debora. - Ap deviņiem, manuprat. Viņa palika tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, ka viss ir kartība. Brīvprātīgie uzkavējas vel kadu stundu. Banketa organizetaji aizbrauca apmēram vienpadsmitos piecpadsmit. I.idz pusnaktij visi viesi jau bija prom.
- Un jus palikat pedeja? - Kins jautaja.
-Ja.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tad Tonja pabaza galvu un atplauka muļķīga smaida. Rokas viņa nesa divas krūzes ar kafiju, kuras pacēla, lai saņemtu uzaicinājumu ienākt. Kerniga pamaja viņai ar roku un atbrīvoja vietu krūzēm. Tonja tas nolika un pastūma tuvāk policistiem. Uz Deboru viņa neskatījās un neko an nepiedāvaja. Debora apsvēra iespeju kaut ko pasutinat, piemeram, angļu brokastis… Butu vērts kaut vai tadeļ, lai redzētu izteiksmi Tonjas seja.
Ak, ja. Humors. Tavs mūžīgais patvērums…
Kad Tonja bija prom, Kins pievērsās Deborai un atlocīja kadu papīra lapu, kas izskatījās ka atsūtīta pa faksu.
- esat kādreiz kaut ko tadu redzējusi? - viņš jautaja.
Pagriezdamas Debora uztvēra Kernigas pietvīkušās sejas
izteiksmi - taja jautās aizkaitinajums un neizlēmība. Tomēr viņš tikai sarauca pieri un aši novērsās; taču Debora nesaprata, vai detektīvs dusmojas uz kolēģi, kurš rada lieciniecei šo attēlu.
tas ir nazis, Debora nosprieda, lai gan pietiekami garš un varētu but an zobens ar spalu, kam ir krustveida šķērsis. Iedurot šo zobenu dziļi miesa, šķēršu gali, ko, viņasprat, sauca par quillons, iespiestos abas puses durtajai brūcei.
…atstājot nelielus simetriskus zilumus…
Attēla redzamais nazis bija maksti - šķita, ta darinata no melnas adas, augšpuse un gals rotāts ar spožu metālu, bet kara jas maksts ķede, ar kuru to piestiprināja siksnai. Grezns, bet pec izskata nāvējošs ierocis, taču ne jau tadeļ tas šķita iespaidīgs. Melna spala gala bija metala poga, kurā iegravēts vai iespiests pazīstams simbols.
- Vai ta ir svastika? - Debora jautaja.
- Pieņemu, ka jums tas nešķiet pazīstams? - ierunājās Kerniga, atkal pieversies Deborai un pastiepis roku, lai paņemtu faksa lapu. Sejā nebija lasams nekas.
- Nekad neko tadu neesmu redzējusi, - Debora sarauca pieri.
- Kolekcija tada nav?
-Ne.
- Svastika nav tas butiskakais, - Kerniga pec mirkļa piebilda. - Mes cenšamies atrast ieroci, ar kuru izdants noziegums.
Nu bija Kina karta veltīt kolēģim niknu skatienu, lai gan Debora nesaprata, kadeļ. Apjukums? Šaubas?
Debora atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču pie durvīm atkal klauvēja - šoreiz daudz, mundrak -, un drīz vien tajas paradijas forma tērpts policists.
- Ieradies kads cilvēks, kas grib satikt mis Milleri, - viņš teica. - Apgalvo, ka ir Diksona advokats.
Debora veras policista. Viņa nepazina nekādu advokatu, pat nezinaja, ka Ričardam tads bijis, lai gan noteikti butu vajadzējis algot.
- Diksons ir miris, - atteica Kins. - Viņam advokats vairs nav nepieciešams.
Viņa balsi, viņa skatiepa bija kaut kas savads.
- Vai es tieku turēta aizdomas? - iejautajas Debora.
- Protams, ne, - saruna iejaucas Kerniga. Kins nodūra galvu.
- Un, - turpinaja ienākušais policists, - saņemu ziņojumu no patruļdienesta, kas parbaudija viņas dzīvokli. Neka nav. Nekas neliecina par to, ka dzīvokli kads ielauzies vai kaut ko meklējis.
Kins ieinteresēts paskatijas uz Deboru.
- Ko? - iesaucas Debora. - Jus gribat teikt, ka es to visu esmu izdomājusi?
-Si jums bijusi satraukumu pilna nakts, - Kins parak laipna balsi attrauca. - Taču es negribēju teikt, ka jus kaut ko esat izdomājusi.
Viņš veltīja Deborai nerātnu smaidu, un viņa juta, ka pietvīkst.
- Jus domājāt, ka tas ir manas pasaciņas? - Debora samulsusi jautaja. - Man likās, ka es netieku turēta aizdomas.
- Kundz.it, - teica Kins, - aizdomas tiek turēts ikviens. Līdz brīdim, kad kadam izvirza apsudzibu.
- Baidos, ka nesaprotu, - atbildēja Debora, (ialva atkal šķita ka piebāztā ar vati, prāts darbojas leni, it ka viņa butu dzērusi vai lietojusi nomierinošus līdzekļus. - Jus domājāt, ka es nogalinaju Ričardu?
- Li, kundzīt, es tikai izvirzu versijas!
- lūdzu, beidziet izvirzīt versijai. - Debora iesaucas. Apmulsumu nomainīja sensena vēlēšanās nepakļauties. - Nesaprotu, ko jus ar to gribat teikt. Un man labak patiktu, ja jus nesauktu mani par kundzīti.
- Ta, nebūs nekada problēma, - atbildēja Kins un, nepiedienīgi smīnēdams, pētīja Deboru no galvas līdz kajam.
Debora vienkārši skatijas detektīva. Viņa juta, ka /.aude speķu. Patiesība ši frāze tagad ieguva nozīmi, par kadu viņa līdz šim nekad nebija domājusi. Viņa peldēja jura; ūdens bija tumšs un auksts; un leja pulcējas tie zobainie radījumi, kas gaidīja, meta lokus…
- Un vel kas, - ierunājās forma tērptais policists. - Par to I )žonu Doiju, nošauto.
- Kas ar viņu? - jautaja Kerniga.
- Viņa iekškabatas atrastas dažas personiskas lietas. Un uz tām ir uzraksti sveša valoda. Varbūt grieķu.
- Grieķu? - parprasija Kerniga.
- lespejams, - atbildēja policists. - Viņi nebija īsti pārliecināti. Tagad tas tiek noskaidrots.
- Vai nebūtu vienkārši lieliski, ja viņš izradītos ārzemnieks? - sapīcis novilka Kins.
- Varbūt jums vajadzētu apskatīties, - Kerniga ierosinaja Deborai. - Varbūt esat redzejusi šo cilvēku.
- Tāpēc, ka viņš ir grieķis, bet te ir istaba, kas piebāztā ar grieķu mesliem? - nicīgi nobēra Kins. - Tu doma, ka šie gadījumi ir kaut ka saistīti?
- Var jau but, ka nav, - atbildēja Kerniga. Viņš piemiedza acis un pieversas Deborai. - Vai jus zinājāt, ka Diksona kungam pēdējo divu nedeļu laika bijušas vairakas talsarunas ar Grieķiju?
- Nē, - Debora godīgi atziņas.
- Vai jus zināt, kadeļ viņš uz turieni zvanījis?
- Ne, - bēdīgi noteica Debora.
Atkal noslēpumi.
Kerniga nopūtas un paskatijas uz forma tērpto policistu.
- Varbūt šie gadījumi nav saistīti, - viņš teica, - taču pārbaudīsim an otru upuri.
- Ta nav mūsu danšana, - neiecietīgi iebilda Kins. - Mums tapat pietiek, ar ko krameties, lai vel muļķotos, mēģinot saistīt turīgu, telpa nodurtu mironi ar otru, kurš bijis klaidonis un nošauts uz ielas!
- Viņš bija klaidonis? - iejauta jas Debora, atcerēdamās dīvaino glūņu automašīnu stavlaukuma.
- Iespējams, - atbildēja Kerniga, - mes droši nezinām…
Pēkšņi durvis bez brīdinājumā atveras, un tajas parādījas garš, jauns, gaišmatains vīrietis. Viņš bija slaids, ģerbies gaiša, saņurcīta uzvalka un gaišpeleka krekla, kam atpogatas augšējas pogas. Izskatijas pec cilvēka, kurš nav radis gaidīt.
- Mis Millere? - viņš jautaja, nelikdamies ne zinis par policistiem, - mans vārds ir Kelvins Bouverss. Biju Diksona kunga advokats. Ta ka man uzticētas viņa īpašuma lietas, muzeju ieskaitot, iedomājos, ka varētu piedāvāt jums savus pakalpojumus.
Sim cilvēkam bija dziļas, zilas - gandrīz, violetas - acis, kas lika justies neomulīgi.
- Mis Millere netiek apsūdzēta, - paskaidroja Kerniga, pieceldamies kajas un veltīdams Kmam niknu skatienu.