- Ļoti labi, - atteica Bouverss, raidīdams uz Kernigu draudīgus zibšņus. - Bet mis Millere jau otro reizi dažu stundu laika tiek pamatīgi pratinata, turklāt nakti, kad viņa atradusi sava mentora līķi. Manuprat, pierādījumi, ko būsiet ieguvuši šādos apstakļos, var tikt apšaubīti, vai ne? Fsmu pilnīgi pārliecināts, ka ari zverinatie ta uzskatīs.
- Domāju, jums laiks apstaties, - celdamies kajas, teica Kins.
- Vai jus esat atbildīgais par šo izmeklēšanu? - Bouverss atcirta.
- Fs esmu, - iejaucas Kerniga. - Vai mes varētu atgriezties pie sarunas par ielaušanos mis Milleres dzīvokli…
- Ielaušanos? - parjautaja Bouverss, pieversies Deborai. -Ar jums viss kartība?
Viņa satraukti palocīja galvu. Nebija skaidrs, kas ir šis cilvēks un kadeļ viņš ta norūpējies.
-Aizbēgu, iekams paguvu saskatīt.
Kins plati pasmaidīja. Ik>uverss pagriežas pret viņu.
- Ja uzzināšu, ka liecinieces nopratinašana esat radījis neciešamus apstakļus, - viņš teica, - es saplosīšu šo liecību lupatu lēveros. Vai skaidrs?
Kina greizais smīns noplaka, taču pavisam nepazuda, un viņš pamaja savam kolēģim.
- Gribu, lai visiem top skaidrs, - teica Kerniga, - ka mis Millere tiek iztaujata, nevis nopratinata.
- Vai esat noskaidrojuši, kadeļ uzbrukts Diksona kungam? - vel joprojām apsūdzoša toni jautaja Bouverss.
- Vel ne, - atbildēja Kerniga. An viņu bija pārņēmis īgnums. - Ta varētu but zadziba ar ielaušanos, kura kaut kas nogājis greizi, bet… - detektīvs sastomijas.
- Bet? - neatlaidas Bouverss.
- Mes vel nezinām, vai kaut kas ir pazudis.
- Un par to jus, bez. šaubam, iztaujajat mis Milleri, - seci- naja Bouverss. - Jadoma, ka viņa patlaban parbaudija muzeja priekšmetus, lai noskaidrotu, vai viss ir savas vietas.
- Tiktai vel nebijām tikuši, ser, - atbildēja Kerniga.
Bouverss nespeja apvaldīt smaidu. Vai tas bija ši ser deļ?
Bet varbūt tadeļ, ka bija izdevies izraut Kernigam pamatu zem kajam? Viņš smaidīdams pieversas Deborai.
- Mis Millere, vai varesiet veikt pilnīgu muzeja inventarizāciju? - viņš jautaja. - Jus palīdzētu izmeklēšanai, un policisti varētu turpināt darbu, nevis tirpinat jus.
Abi detektīvi klusēdami apsēdas, bet Debora pieceļas kajas un atslēdza dokumentu skapi.
Trīspadsmitā nodaļa
Debora ar Kelvinu Bouversu sedeja muzeja foajē, kura tagad iespīdēja nepiedienīgi spoža saule. Ričards bija miris, taču saule vel joprojām spīdēja. Tāda ir pasaules kartība, Debora domas sprieda, taču tas šķita nepareizi, un viņai tada kartība nepatika. Pie aizslēgtajam ārdurvīm staveja forma tērpts policists, bet detektīvi vel joprojām uzturējās kabineta.
Bouverss tagad, kad policistu nebija blakus, izrādījās pavisam citāds - mierīgs, atklats, draudzīgs un pievilcīgs. Viņš sēdēja, kajas izstiepis, - ka kaķis - laisks un rams, bet gatavs lēcienam. Deborai negribējās runāt, un ši vīrieša labsirdīgie skatieni lika justiēs neveikli un zaudēt pašpārliecību; tomēr viņš bija palīdzējis tikt vaļa no policijas, tadeļ likās nepieklājīgi ta vienkārši sedet.
- Cik ilgi jus strādājāt pie Ričarda? - Debora jautaja.
- Mazak par gadu. Līgumattiecības ar musu firmu viņam gan bija jau senāk. Manuprat, kopš brīža, kad nopirka šo eku. Taču es ar Diksona kungu satikos tikai pirms dažiem mēnešiem, kad viņš mums atsūtīja dažus dokumentus. Mes vairakas reizes runājām pa telefonu un apmainijamies ar oficiālām vēstulēm, taču tikušies nebijām ne reizi.
Debora jutas saviļņota. Si kunga taisnīgas dusmas kabineta pirms dažam minūtēm lika viņai - un policijai - saprast, ka Ibouverss ir sens Ričarda draugs, ka ši slepkavība un ve- lakie notikumi viņam ir personisks apvainojums. Lāču ta izrādījās tikai profesionāla bramaniba, lai izsistu detektīvus no sliedem. Viņa interese par šo lietu bija tikai profesionālā.
- Nespēju noticēt, ka viņa vairs nav, - Debora sacīja. Tiklīdz šie vardi bija nonākuši saules gaisma, viņa tos nožēloja. īpaši tadeļ, ka teica tos svešiniekam. - Piedodiet, - viņa steigšus piebilda. - Ta tada banala frāze… Ak dievs, te ir tik daudz darba!
Bouverss neizradija, ka butu pamanījis temata maiņu.
- Ir taču cilvēki, kas palīdzes nest šo nastu, vai ne? - vīrietis teica. - Muzeja padome? Ari es butu priecīgs palīdzēt. Mes ar Diksona kungu bijām maz pazīstami, taču firmai attiecības bija ilgstošas un saistītas ar īpašuma vērtību, tadeļ esmu pārliecināts, ka viņi atļaus izmantot manu palīdzību.
Atļaus izmantot manu palīdzību. Izklausījās pec bruņinieka, kas piedāvā savus pakalpojumus nelaime nonakušai jaunavai.
- F,s ar visu tikšu gala, - Debora ar augstpratibas pieskaņu balsi noteica. Tas bija reflekss. Viņai patiesība nebija ne jausmas, ka ir iespejams tikt ar visu gala.
- Par to es nešaubos, - Bouverss piekrita un pasmaidīja tik mīļi, ka Debora mazliet atmaiga.
- Piedodiet, - viņa teica, - es neesmu radusi…
…paļauties uz kadu citu, ne tikai sevi?
- …ka mani pieskata, - viņa pabeidza teikumu. - Ričards man bija ļāvis pilnīgu rīcības brīvību…
Balss aizžņaudzas, un Deborai nācās apvaldīt rugtumu kakla. Viņa pasmaidīja un nepārliecinoši paraustīja plecus. Bouverss tikai līdzjūtīgi palocīja galvu, un viņai uz bridi nācās pievērsties foajē, ko viņi ar Ričardu bija rūpīgi soli pa solim iekārtojuši…
- Tatad jus esat arheoloģe, - Bouverss teica, kritiski pētīdams indiāņu kultūras eksponātus.
- Ne gluži, - Debora atbildēja. - F,smu muzeja krājumā glabataja. Tadu grādu ieguvu, augstskolu beidzot.
- Un ar ko tad muzeja krājumā glabataji nodarbojas? - viņš jautaja, atkal nepiespiesti pasmaidīdams, un Debora jutas par drusciņu mierīgākā.
- es specializējos angļu valoda un arheoloģija, - viņa sacīja, - taču lielākā daļa kolēģu pievēršas biznesam.
- es dodu priekšroku jusu izvelei, - Bouverss noteica.
- Es an, - Debora piekrita, un šoreiz viņas smaids bija daudz sirsnīgāks.
- Un tomēr, - viņš iesaka, noradīdams uz vitrīnu ar iespaidīgu akmens tomahauku, - kada kompānijā jums jādzīvo! Paskatieties uz to pretīgo nieku! Barbaru ierocis. Šķiet, te butu vieta kaut ko teikt par neapšaubamo Amerikas likteni18 , ko?
- Nedomāju, ka iedzimtie amerikaņi uzskatami par mazāk civilizētiem neka baltie kolonisti tikai tadeļ, ka viņiem bija primitīvāki ieroči cilvēku nogalinašanai,-ironiski smaidīdama, iebilda Debora.
- Iedzimtie amerikaņi, - Bouverss atkartoja. - Šķiet tik jocīgi, vai ne, ka cilvēki ar vārdiem vien grib visu vērst par labu.
Debora juta kapjam aizkaitinajuma vilni, taču viņai nebija laika atbildēt. '
- Mis Millere? - Ta bija Tonja.
Viņa bija paradijusies no garas galerijas puses un nu tuvojas, savadi izstiepusi rokas sev priekšā.
- Vai mes varam aprunaties? - viņa jautaja.
Debora piecēlās.
- Divata, ja neiebilstat, - Tonja piebilda.
Debora atvainojoties pamaja ar galvu Bouversam, un tad abas sievietes klusēdamas devas atpakaļ uz. kabinetu.
- Kas tev prata, Tonja? - Debora jautaja, kad viņas aizvēra aiz sevis durvis. ,
Abas sievietes stāvēja - saspringušas un satrauktas.
- Domāju, jus zināt, - Tonja teica. - Skatieties! Mani vienkārši interese. Man ir draugs dienesta, un viņš man izstas- tija par slepkavību, tiklīdz par to tika paziņots. Viņš kaut ko minēja par slepeno telpu un… Un es, ziniet, gribēju savam acīm redzet, kas notiek. F.s nedomāju, ka tas bus Diksona kungs. Es ar to nebiju kaut ko domājusi.