Debora Tonju labi nepazina, taču bija runājusi pietiekami, lai pēdējā frāze šķistu aizdomīga. Tonja nerunaja ka apkopēja un ar savu rasi nelepojas. Tonjas valoda, ka Debora bieži vien tika novērojusi, bija gramatiski pareiza, apliecinaja skološanos, tadeļ viņa nereti pratoja, no kadas balto apkaklīšu profesijas šai sievietei nācies aiziet, lai tagad tintu muzeja tualetes. Tonja allaž runaja ta, ka ikvienam bija skaidrs, - nav tiesību nicīgi izteikties par viņas darbu vai izskatu. Tonja nekad neteiktu, es ar to nebiju kaut ko domājusi. Cirama- tiski nepareizā frāze an visus pārējos vārdus šaja grēksūdzē vērta aizdomīgus.
- Iespejams, tev nevajadzeja ierasties pirms policijas, - piesardzīgi iesaka Debora.
- Ja, kundze, - Tonja pašūpoja galvu, it ka bnnitos pati par savu pārdrošību, - ta tiešam ir.
Nevis kaitinoši atjautīgas atbildes, nevis rūpīgi apdoma- ta ieteikuma, ko šitādās baltas kuces var darīt ar savām aiz- domam. Bet - ja, kundze, ta tiešām ir.
No Tonjas mutes? Tas nav iespējams.
Debora piemiedza acis. Viņa jutas ka filmas "Vējiem līdzi" sižeta uznemšana.
- Gribat, lai atnesu jums kafiju? - atviegloti nopūtusies, piedavaja Tonja. - Jau grasījos vant, bet man visas zarnas sametušas čokura. Domāju, tagad gan varēs drusku iedzert.
Debora, izmocījusi smaidu, palocīja galvu un aizdomu pilna satraukti noskatijas, ka apkopēja aiziet. Man visas zarnas sametušas čokura? Kuru viņa te centas piemuļķot un kadeļ?
Kad viņa iegaja foajē, Kelvins Bouverss sarunajas ar lielo viru mirdzošajā uzvalka - ar I larviju Vebsteru. Deborai pamira sirds, tomēr viņa izslējās un mundri devas pie abiem vīriešiem.
Vebsters izskatijas norūpējies, taču, ieraugot Deboru, viņa seja noskaidrojas. Nebija ne miņas no iepriekšējā vakara izdzerta alkohola daudzuma vai neapmierinajuma, ka ticis izmests no šejienes aiz auss ka tads puišelis.
- Briesmu lietas, - viņš klusa melodiska balsi teica, kad Debora nostājās līdzās. - Vienkārši šausmīgas. Ja vien varu kaut ka palīdzēt, jus vienkārši pabļaujiet.
- Paldies, I Iarvij, - atbildēja Debora, - ta an darīšu.
- Man piezvanīja no policijas, - viņš turpinaja, - un teica, ka muzejs bus jāslēdz.
- Ko? - iesaucās Debora. - Uz cik ilgu laiku?
- Uz divām, varbūt trim nedeļam, - paskaidroja Vebsters.
- Trim nedeļam! - Debora atkartoja.
- Varbūt varēsim viņus pierunāt, lai ļauj atvērt atrak, - iejaucas Bouverss, atkal atgadinadams bruņinieku, kas gatavs palīdzēt jaunavai.
- Izklausijas jau diezgan nelokāmi, - atteica Vebsters. Un veltīja Deborai līdzjūtību smaidu, taču udeņainajas acis bija lasams kas cits.
Tad, luk, kads bija sods par viņas grekiem! Vebsters un padome pārņems lietas'savas rokas, atstadinas viņu uz dažam nedeļam un pargrupesies. Debora vēroja I larvija Vebstera liekulīgi laipno smaidu un iztēlojas savu nākotni: pakāpeniski tiek samazinata viņas kontrole par kolekciju, hdz I larvija iemīļota Atlantas Kristīgo (balto) biznesmeņu liga pārņem vadību savas rokās un muzejs pārtop par viņa mūžseno sapni - tematiska parka paveidu, kam saturs ir viegls, bet ienākumi pamatīgi.
- Es aprunašos ar tiem detektīviem, - Vebsters paziņoja un devas prom. - Raudzīsim, ko varu panakt.
Varbūt izdosies aizslēgt šo iestādi uz veselu mēnesi, Debora domas piebilda, juzdamas pārspētā.
Debora novērsās - pēkšņi bija pārņēmis nogurums, vilšanas un bezspēcība, sajūtas, ko viņa tik ļoti ienīda. Aiz. muguras staveja Bouverss - Debora juta, ka viņš gatavs teikt uzmundrinošus vārdus. Viņa staveja, rokas sānos iespiedusi, un veras koši apspidetaja tukšaja foajē. Bez Ričarda viņa patiešam jutas viena, un ši eka atgadinaja tukšu un nekam nederīgu gliemežvāku.
trīs nedēļas. Jaunu izstāžu sagatavošana, priecīgā saroko- šanas, mīlīga pļapašana un draudzīgu attiecību uzturēšana, pieklājīgā smaidīšana labveļiem, fotogrāfijās avīzes ar to briesmīgo kuģa priekšgalu… Viss velti. Triju nedeļu laika Atlanta bus aizmirsusi, ka tads muzejs vispār eksistejis. Un ko viņa iesāks šo trīs nedeļu laika? Klīdis pa šo brīnišķīgi izgaismoto mauzoleju, kamēr Kins ar saviem rokaspuišiem sacenšas aspratiba par homo erectus1 "?
Dievs, cik garlaicīgas izredzes!
- Mes varētu panakt, ka muzeju atjauj atvērt atrak, ja pieradīsiet, ka nekas nav pazudis, - atskanēja Kelvina balss. Viņš staveja aiz muguras, taču pieklājīgā attaluma. Debora pagriezās un pateicīgi pasmaidīja.
- Nemaz, nezinu, kadeļ tik ļoti vēlos to uzturēt pie dzīvības, - viņa teica. - Laikam jau esmu pārliecinātā, ka, izliekoties, ka viss ir normāli, bus iespējams…
- Ja, - noteica Kelvins, atbrīvodams Deboru no vajadzības pabeigt teikumu.
Debora ievilka elpu un centas atbrīvoties no šis domas.
- Šodien ķeršos pie inventarizācijās, - viņa teica, - pārliecināšos, ka viss ir savas vietas. Protams, es nevaru zināt, vai kaut ka trūkst taja telpa aiz Ričarda guļamistabas grāmatplaukta.
Viņa paraustīja plecus un nopūtas - atmiņas par šo vietu bija tikpat uzbāzīgas ka pazīstama un nepatīkama smaka; par līķi, kas atstats taja jocigaja gaisma…
' Pag!
Kaut kas tiešam trūka.
Mala trauks bija nācis no vitrīnas aiz grāmatplaukta, bet pārejās vitrīnas šķita neskartas, tadeļ viņai licies, ka nekas nav pazudis. Bet ta dīvaina gaisma slepena ja telpa, kas spīdēja no griestiem un raidīja starus par Ričarda izkropļoto līķi? Kas šaja telpa atradies pirms tam, ja reiz bija nepieciešams tik īpašs apgaismojums?
Debora atcerejas, ka pašā vidū grīdā bija ierīkots elektriskas strāvās kontakts.
Ja. Telpas vidu acīmredzot atradusies vel viena vitrīna. Milzīga un ļoti īpaša, pašu svarigako eksponātu glabašanai. Tik liela, ka bija jāizstumj ara, atstajot uz paklaja eļļainas pēdas… Bet kas varētu but vel neparastaks par priekšmetiem, kas palikuši vitrīnas? Kas varētu but tik dārgs, ka tiek aiznests, bet pārejie nenovērtējamas kolekcijas eksponāti atstati?
Četrpadsmita nodaļa
- Vai jutāties pietiekami stipra, lai dotos uz morgu?
To teica detektīvs Kerniga. Debora sedeja un klusēja. Detektīvs viņu bija apturējis ceļa uz kabinetu. Un viņa nezināja, ko teikt.
- Godīgi sakot, - Debora iesaka, - es saprotu, ka jums vajadzīgs, lai es identificēju līķi un ta talak, taču nedomāju, ka esmu gatava atkal viņu redzēt. Fs zinu, ka tas bija Ričards. Par to nav šaubu. Vai man tiešam vēlreiz uz viņu ja- skatas?
Deborai nepatika pašas vardi - tie pauda vājumu un emocijas - un nepatika an mulsais detektīva skatiens.
- Ne, - Kerniga teica, un viņa seja noskaidrojas. - F,s nebiju domājis I )iksona kungu. Viņa līķi jus jau esat identificējusi. Fs iedomājos par otru liki. Par Džonu Doiju. To grieķi.
Savādi, Debora domas sprieda, palokot galvu un sekojot detektīvam uz mašīnu, ka ideja par skatīšanos uz līķi var sniegt tadu atvieglojumu. Savadi, jo ta otra cilvēka meita, piemēram, pret nepazīstama grieķa līķi var just to pašu, ko viņa juta, domājot par Ričardu. Si atziņa nedeva mieru visu laiku, kamēr viņi brauca mašīna, iestūrēja stavlaukuma un pec tam pa tukšajiem valsts iestādes gaiteņiem devas uz. apgabala pa- taloganatoma biroju. Debora vainjas no apkartejo skatieniem un palika nopakaļus, kamēr Kerniga kaut ko čukstus skaidroja, un klusēdama sekoja detektīvam pagrabtelpa ar redzamajiem cauruļvadiem, krāsotājām betona bloku sienam un sterilajam pārejām, kuras atbalsojas ikviens troksnītis.