Septiņpadsmitā nodaļa
Muzeja Debora atgriezās, apzinādamās, ka viņas nciba ir tikai pieņemumi, taču tie saviļņoja, un gribējās visu izstāstīt Kernigam vai pat Kelvinam Bouversam - vienalga, kam. Līdz šim nozināmā mikeniešu pēcnāvēs maska, kuru Šlimans pirms simts gadiem slepus izvedis no Grieķijas un kuru Atlanta, Džordžijas štata, iegūt centies vientuļš krievs! Tas taču ir kaut kas ārkārtējs! Ar to gandrīz pietika, lai nevajadzētu visu laiku domāt par Ričarda navi. Un izstāstīšana policijai butu viņas ieguldījums - ta tiktu apliecinata cieņa Ričardam un atšķetinati slepkavības apstakļi. Kas zina, varbūt tiktu atrasta maska, kuras deļ viņš gājis boja. Debora nespeja iedomāties vel labaku pieminekli Ričarda atcerei.
Taču pirmām kartam bija jaizdara vel kas. Viņa nebija ēdusi un pēkšņi jutas izsalkusi. Atcerējusies, ka cienasts no ballītes palicis pari, viņa nokapa virtuve, kas atradas ēkas sētas pusē. Tonju, par laimi, nekur neredzēja.
Debora noņēma vākus traukiem ledusskapi un, uzmanīgi ostīdama, i/.velejas produktus. Pastēte nerosinaja apetīti - tapat ka pirms divām dienam. Tas kaut ko atgadinaja. Viņa paņēma telefona klausuli pie telpas talakas sienas un uzgrieza galda klājēju firmas numuru. Apspriest savus pieņēmumus ar Kernigu (kamēr Kins blakus nicīgi smīnēs) varēs an velak.
- "Garšas elegance", - atskanēja klausule. - Ka varam pakalpot?
- Zvana Debora Millere no Druidu kalna muzeja, - viņa teica. - Vai varu aprunaties ar Eleinu, ludzu?
Iestājās pauze, atskanēja krakšķis - klausule tika pasniegta citam - un tad saldena un liekulības pilna balss.
- Eleina Šotridža klausas.
Debora saka uzskaitīt savas sūdzības. Viņai ar Šotridžu danšanas bijušas jau agrak, tadeļ zinaja, ka pieklājīgs deli- katums nekādu labumu nenesis. Sakuma likās, ka nekas nav noticis. Ka tas ir vienkāršs lietišķs zvans. Ka Ričards strada sava augšstava kabineta un smiedamies gaida ziņas par Deboras saķeršanos ar Eleinu Šotridžu - Atlantas piegādātāju tirānu karalieni.
- Musu aizstavibai varu teikt, - iesaka Šotridža, - ka ledusskapi nebija tik daudz vietas ka cerets.
- Vietas trukums ledusskapi neattaisno to, ka jusu cilvēki pec pasakuma neko nenovaca un mums beidzas sarkanvīns.
- Mes ar prieku varētu parskatīt summas rēķina, - ierosināja Šotridža. - Teiksim, desmit procenti?
- Vismaz piecpadsmit, - iebilda Debora. - Fs vel nepie- rnineju kanape maizītes.
- Mis Millere, - piepeši atvesusi, teica Šotridža, - man nav iebildumu parskatīt kļūdas rēķina, taču garšas īpatnības nav iemesls cenu samazinajumam. Fs nepieļaušu, ka musu kanape maizītes, kuras darinajam paši savam rokam, kads var uzskatīt par negaršīgam…
Šaja bridi vajadzētu tai kundzītei pateikt, ka Ričards ir miris un kaulēšanas par dažiem šķīvjiem ar zila siera kanape patlaban nav viņas prioritāte, taču Debora to nespeja. I'atlaban viņa rīkojas adekvati situacijai, taču, pieminot Ričarda navi, tas vairs nebūs iespejams. Debora atgriezās pie sarkasma, no kura tik ļoti bija velejusies izvairīties.
- Fs atsakos maksat trīsdesmit zaļos par šķīvi ar šķiņķi ietītam melones bumbiņām, kas garšoja ka aitas acis kurpju adas sloksnītes, - Debora teica, - tadeļ apgalvojumus par augstas klases virtuvi liksim mala, labi?
- Diksona kunga draugi no Grieķijas man personīgi pateica paldies par sieru musu gatavotajas fetas un spinātu maizītēs.
- Pag, - Debora iesaucas, - Diksona kunga draugi no Grieķijas? Kadi draugi no Grieķijas?
- Divi džentlmeņi, ar kuriem viņš sarunajas jusu prezentācijās laika, - ironiski atteica Šotridža.
- Ka jus zināt, ka viņi bija no Grieķijas?
- Viņi tadi izskatijas, - atbildēja Šotridža. - Izklausijas pec grieķiem, un, ja, Diksona kungs pats teica, ka viņi ir no Grieķijas.
Šotridža acīmredzot bija izcilniece sarkasma joma.
- Un ko vel viņi teica?- jautaja Debora. Viņa bija pilnīgi pārliecinātā, ka viesu saraksta nav atrodams neviens grieķisks uzvārds.
- Neko, - atbildēja Šotridža. - Viņi runaja sava starpa. Grieķiski. Bet es gāju garam ar paplati roka, un Diksona kungs apjautajas, vai nevaretu dabūt vel, jo grieķu draugi ir sajūsma par mūsiļ uzkodām. Teica, ka tas esot bijis laba- kais fetas siers, kadu viņi jebkad baudījuši. Viņi palocīja galvas un pasmaidīja, un katrs paņēma trīs kanape. Un tad es devos prom.
- Neko vairak vini neteica?
- Ne, - apstiprinaja Šotridža. - Divpadsmit procenti. Tas ir mans pēdējais piedāvājums.
- Norunāts, - atteica Debora un nolika klausuli.
Bija pienācis laiks aprunaties ar policiju.
Astoņpadsmitā nodala
Debora iebaza mute vel vienu sviestmaizi un noskaloja to ar nevīžīgi pielietu glāzi dzērveņu sulas. Viņa jau grasijas iet prom, kad ienaca Kelvins Bouverss.
- Kelvin, - Debora, neko nedomadama, iesaka, - vai jums patika Ričards?
Viņš sarauca pieri, it ka censtos atrast atbildi uz tik negaidītu jautajumu un apslapētu pārsteigumu par to, ka muzeja krājumā glabataja lietojusi viņa vardu, nevis uzvārdu.
- Mes, protams, ne reizi nebijām tikušies personīgi, taču domāju, ka ja, - Bouverss atbildēja. - Kadeļ ta jautajat?
- Vai jums butu grūti noticēt, ka viņš muzeja intereses vērtējis augstak par personīgo labumu, pat augstak par paša reputāciju?
- Nebūt ne, - atbildēja Bouverss.
Debora palocīja galvu. Ta bija pareiza atbilde. Viņa juta, ka ma/liet atmaigst pret šo cilvēku.
- Es ari ne, - viņa noteica.
Uz mirkli Debora iztēlojas, ka ši grieķu mākslās priekšmetu kolekcija ar masku centra izlikta visparejai apskatei apakšstava foajē vai speciāli šim nolūkam buveta telpa gara, tumša gaiteņa gala un pie sienam izlikti informatīvi teksti un attēli, kas apliecina, ka šis ir unikālākās Grieķijas senlietas, kuras savaktas vienkop ārpus Atenam. Tieši tadu sapni noteikti gribējis realizēt ari Ričards.
Kelvins palocīja galvu - šķita, viņš skaidri redz, kadas ainas raisas Deboras prata.
- Saprotu, - viņš teica. - Ja vien varu ka palīdzēt…
Debora pasmaidīja un nopūšoties atskarta, ka līdz šim aizturējusi elpu.
- Starp citu, - Kelvins piebilda, - man trūkst dažu Ričarda vēstuļu. Varbūt tas glabajas šeit?
- Kabineta, - Debora atbildēja. - Lielāko daļu dokumentu, kas saistīti ar muzeju, es glabaju tur. Vai meklejat kaut ko konkrētu?
Bouverss izskatijas mazliet pamuļķīgi.
- Ka jau teicu, Diksona kungs gatavoja vairakus dokumentus, kas skara gan viņa personīgās lietas, gan muzeju. Tie var but saistīti ar viņa testamentu. Policijai noteikti gribe- sies zināt, kada stāvokli ir viņa īpašums, jo tas savukart var noradīt uz slepkavības motīvu.
Debora palocīja galvu - lietišķi, lai neizrādītu, ka šl frāze izraisījusi apjukumu.
- Tad jau tas bus kaut kas personisks, - viņa teica, - un meklejams Ričarda majas kabineta, nevis muzeja. Ja vien nav pienācis pavisam nesen.
- Cik nesen?
- Ja noradīta majas adrese, ne vairak ka dienu vai divas, - Debora skaidroja. - Ja sūtījums bijis personisks, taču pienācis muzeja, paiet vairakas dienas. Viņai majai ir cits numurs: simt četrdesmit trīs. Muzejam ir simt piecdesmit septītais. F.ka ir viena un ta pati, bet neprasiet man, kadeļ ir dažadi numuri. Un ir divas pastkastītes. F.s atbildu par lietišķo korespondenci, atsijaju reklāmās sutijumus un parejo nododu viņam. Parasti šadu vēstuļu nav daudz, un, ja neesmu kadu īpaši atzīmējusi, Ričards tas izskata, kad atrod brīvu bridi. Vai tam ir kada nozīme?