Bouverss, piemiedzis acis, klusēja, taču pec ši jautajuma paraustīja plecus un pasmaidīja.
- Diez vai. Man vienkārši nepatīk, ka oficiāli papīri nonāk vel kadas rokas, nevis tieši pie adresata. Tads advoka- ta niķis.
Detektīvi Kerniga un Kins atradas augšstava - kabineta līdzas Ričarda guļamistabai, kur parskatija viesu sarakstu un muzeja inventarizācijas dokumentus. Debora noskatījās uz kapnem, bet tad izlēma, ka pirms došanas augša, lai apru- natos ar policistiem, jāsper vel viens piesardzības solis.
Damu istaba līdzas kabinetam atgadinaja kastei līdzīgu kambari un bija paredzeta tikai muzeja darbiniecem. Taja atradas tualetes pods, izlietne, flakons ar šķidrajam ziepem un viens no tiem elektriskajiem roku žavetajiem, pec kuriem rokas allaž nacas noberzēt gar biksēm. Gaismas slēdzis bija savienots ar gaisa nosūcēju, kas duca un šņaca gandrīz tikpat skaļi ka tualetes skalojama kaste. Kad vienlaikus darbojas gaisa nosūcējs un roku žāvējamais, butu jābrīnās, ja varētu saklausīt vel kaut ko, tadeļ paceltas balsis parsteidza.
Tikai pec mirkļa Debora atskarta, no kurienes tas nak. Siena virs tualetes poda bija ierīkots ventilators, nevis gaisa nosūcējs, apsildes vai gaisa pieplūdes sistēma. Sakuma viņa tam nepieversa uzmanību, bet tad prāts piefikseja, ka tas ir vi- nesu balsis - to detektīvu balsis, ar kuriem viņa tikko grasi jas aprunaties. Pat cauri roku žavejama aparata dūkšanas Iroksnim viņa par to bija pilnīgi pārliecinātā.
Caurule droši vien iet cauri kabinetam augšstāva.
Nekad agrak Debora to nebija pamanījusi, un kadeļ lai butu? Cik gan bieži kads taja telpa sarunajas skaļa balsi? Tas taču bija Ričarda privatais patvērums.
Viena balss bija skaļaka par otru. Kerniga? Nē, Kins.
Nevajadzētu likties par tām ne zinis, Debora pratoja. Tu jau pieliekami esi okšķerējusi.
Koku žavejamais apklusa, izdvešot pedejo ducienu. Un balsis varēja saklausīt daudz skaidrak.
- To saki tu, - auroja Kins. - Ka, pie velna, lai es to zinu?
Kernigas atbilde nebija saprotama, un tai sekoja Kma
smiekli. Tad Kerniga atkal kaut ko nomurminaja, bet Debora nespeja izšķirt vārdus.
Impulsīvi viņa pastiepa roku un izslēdza gaismu. Telpa iegrima pilnīga tumsa, un apklusa an gaisa nosūcējs. Kernigas balss, kas ventilatora atbalsojas mazliet metāliskā, vijas ka dumu mutulis.
- es jau tev teicu, - Kerniga rami, taču aizkaitinats sacīja, - ja tev ir problēmas, aprunajies ar kapteini.
- Jau darīts, - Kins atkliedza, - un tu zini, ar ko tas beidzas.
- Tad jau visam beigas, vai ne? - iebilda Kerniga.
- Ne, sasodīts, nav gan! - nobreca Kins. - Tu tiki pārcelts no I Ienn apgabala? Es uz turieni šont piezvanīju, un izrādās, ka par tevi tur neviens nekad neko nav dzirdējis! Neviens!
Deboru pēkšņi parņema aukstums un nedrošība. Šermuļi parskreja mugurai tieši tapat ka tobrīd, kad viņa pie sava dzīvokļa durvīm saoda odekolonu un pīpes tabaku.
- Tavs kapteinis tev pavēlēja strādāt kopa ar mani, - teica Kerniga. Viņa balss tagad bija teraudcieta, it ka viņš pūlētos apslapēt negantas dusmas. - Ja tev ir problēmas, tas jāapspriež ar kapteini.
- Vai tu vispār esi policists? - noprasīja Kins. - Fs redzēju tavu ģīmi, kad iedevu tev tas veidlapas. Tu nekad agrak neko tadu aizpildījis neesi. Ļauj apskatīt tavu žetonu!
Tanī bridi kads paraustīja tualetes durvis, un Deborai vairs nekas nebija dzirdams.
Deviņpadsmitā nodaļa
Tā bija Tonja.
- Piedodiet, - apkopēja teica, taču balsi atvainošanas nebija saklausama līdz bndim, kad viņa ieraudzīja Deboras pelnu peleko seju. - Neredzēju, ka pa durvju apakšu plustu gaisma, tadeļ uzskatīju… Vai ar jums viss kartība? Izskatās, ka jus butu redzejusi spoku.
- Viss ir kartība, - atbildēja Debora. - Es tikai… esmu mazliet nogurusi. Sis bijušas visai smagas dienas. Domāju, ka es…
Taču viņa nezinaja, ko grasas iesākt. Nenoteikti pavēcinājusi roku, Debora meģinaja smaidīt, tomēr bažas Tonjas seja apliecinaja, ka tas nav izdevies.
- Vai jums kas vajadzīgs?
- Nē, paldies.
- Vai gribat, lai dabuju tos kruķus leja?
- Ne, - atteica Debora daudz uzstājīgāk neka bija veleju- sies. - Tas ir… Ne, ir jau labi. Aprunāsimies velak.
Un tad viņa devās prom - šķērsam hallei, garam kapnem uz Ričarda kabinetu - uz muzeju. Ar katru soli apņēmība pieauga, un, nonākusi hdz drausmīgajiem Viktorijas laikmeta izbāzeņiem, viņa jau gandrīz skrēja. Iegājusi muzeja direktora kabineta, Debora atslēdza seifu un izņēma savu pasi. I'ec divām minūtēm viņa jau bija foajē pie tiranozaura skeleta un kuģa priekšgala ar sievietes teļu. Pec četrām - sava mašīna brauca prom.
Mobilais telefons bija atslēgts, un ta ari palika.
Vajadzēja aizbraukt majas vai vismaz uz viesnīcu. Izgulēties. Sakartot domas.
Taču tas nemainīs to, ko tu dzirdēji caur ventilācijas šahtu.
Tas tiesa, Debora pratoja, braukdama pa Bafordas šoseju un tuvodamās starpštatu maģistralei, taču dzirdētais varbūt taptu loģiskāks, ja viņa varētu distancēties no muzeja ar ta dīvainajiem eksponātiem. Vienkārši bija nepieciešams mazliet laika.
Nonākot uz 1—85 maģistrāles un sakot braukt dienvidu virziena, Deboru parsteidza riepu iekaukšanas aiz viņas mašīnas. Viņa ieskatijas spoguli tieši tanī bridi, kad krustojuma paradijas tumšs furgons un tūdaļ uzņēma ātrumu viņai pakaļ.
Atlantas šoferi, Debora nosprieda, allaž gatavi riskēt ar dzīvību un veselību, lai tikai par piecām minūtēm atrak nokļūtu majas.
Viņa palika labaja josla, lai palaistu pargalvigo braucēju garam, un pratoja, kurp braukt talak. Instinktīvi viņa bija sākusi ceļu mājup un attalinajas no "Brīvdienu viesnīcas", kas atradas parak tuvu muzejam. Parak tuvu Kernigam un Ki- nam.
Varbūt vienkārši kadu stundiņu pabraukaties? Vai pastai- gaties pa Pjedmontas parku? Ja. Braukt mājup, atstat mašīnu Džaniperstnta un pastaigat gar ezeru.
Nu braucienam bija mērķis, un Debora mazliet nomierinājās, ka parasti ļaudama, lai satiksme uzsuc visu viņas nemieru. Apziņa - jau krietni ramaka - atgriežas pie tualete noklausītas sarunas. Vai viņa butu pārklausījusies? Tas droši vien ir iespejams, taču Debora varēja saderet, ka ta nav. Vai tas butu bijis kads policistu jociņš? Diez vai. Tatad Kins turēja aizdomas Kernigu - cilvēku, kurš ir atbildīgais par Ričarda nāves apstakļu izmeklēšanu - ka tas nemaz nav policists? Ka gan tas iespejams? Un ko tas nozīme?
pieveikusi Greidija likumu, Debora vel joprojām turējās iekšēja josla - pa labi bija stava betona siena. Un neapzinati palocīja galvu, kad ieraudzīja pazīstamo noradi: Inba josla beidzas, 1500 pēdas. '
Ieskatījusies sanu spoguli, Debora saka sturet pa kreisi un strauji paravas atpakaļ, kad ieraudzīja smago mašīnu, kas līdz šim bija ērti iekārtojusies viņai aizmugure.
Uzmanies!
Debora atvairīja visas nelāgās domas un ciešāk ieķeras stūre.
Smaga mašīna vel joprojām atradas turpat - acīmredzot vaditajs nebija pat pamanījis, ka gandrīz notika sadursme. Debora palielinaja ātrumu, lai tiktu garam, taču smaga mašīna (ieskatījusies ciešāk, viņa saprata, ka tas ir furgons) an piespieda gāzi.
Cik tipiski!
- Nu, tad brauc an, tu, stulbais mačo! - Debora norūca, samazinadama ātrumu. Uz ceļa nebija pietiekami daudz vietas, lai stīvētos, un satiksme Atlanta traucas mežonīga ātrumā. Šosejas malas nebija parak platas, lai apstatos, pa labi stiepās tikai betona siena, tatad kļūdīties nednksteja.