An furgons samazina ja ātrumu, turēdamies cieši viņai aizmugure. Debora pagriežas, lai veltītu šoferim niknu skatienu, taču furgona stikli bija stipri aptumšoti un cauri redzēt nebija iespejams.
Furgons?
Viena pec otras Deboru pārsteidza divas lietas. Šis bija tas pats furgons, kas jau krustojuma ar starpštatu maģistrāli nebija taupījis riepas, lai turētos viņai astē. Tatad furgona vadītājs nebija nekāds pustraks plānprātiņš, kas telo rallija meistaru.
Josla beidzas, 1000 pēdas, vēstīja norāde virs galvas. Griezties pa kreisi.
- Es jau cenšos, -' Debora norūca.
Viņa piespieda automašīnas skaņas signālu. Furgona šo- leris nereaģēja. Tas jau an bija sagaidams. Viņš bija sekojis kopš paša muzeja un mērķtiecīgi centies iespiest Deboras toi- jotu apmale. Debora palielina ja ātrumu līdz piecdesmit, tad sešdesmit jūdzēm stunda. Priekšā jau bija redzams, ka maģistrāles josla sašaurinas - to asaja pagrieziena iezimēja oranži konusi, aiz. kuriem bija tikai betona siena.
Furgons palielinaja ātrumu un mazliet iebrauca Deboras josla. Šis cilvēks pilnīgi noteikti bija apņemies iespiest viņu siena. Deboras mašīnai vairs nepietika vietas. Pieaugošās panikas lēkmē Debora pilnīgi skaidri apzinajas vienu - ja furgons nepabrauks sānis, viņa milzīga atruma ietrieksies siena un neapšaubami ies boja…
Josla beidzas, 500 pēdas.
Debora nospieda bremzes - tik spēji, ka toijotas aizmugurēja daļa nedaudz sagriezās un ar troksni ietriecās betona, bet pec tam atskanēja griezīgs metala šviksts. Pirmaja bndi likās, ka furgons turpinās ceļu, bet jau nakamaja an tas nobremzēja un palēnināja ātrumu - lai kārtīgi viņu saspiestu.
Deboras mašīnas ātrums tagad bija divdesmit piecas jūdzes stunda, taču siena priekša tapa arvien lielākā.
labi, viņa nosprieda, es apstāšos vispār.
Un ko tad? Ja nu ari viņš apstajas? Un izkāpj no mašīnas?
Pēkšņi atmina atausa nesen redzētā aina - Ričarda mirstigas atliekas uz grīdas - viņš bija tik bals, tik vecs. I .ai kas ari bija vainīgais, tam cilvēkam žēlsirdība nepiemita.
Debora koncentrēja skatienu uz. betona sienu un iespieda gāzes pedāli grīda.
Divdesmita nodaļa
Tas ir neprāts. Tieši tā- domās secinaja Debora, kamēr milzīga pelēka nāvējošā betona masa nepielūdzami tuvojās.
Tada rīcība droši vieri bija pēdējais, ko furgona šoferis gaidīja. Bridi, kad viņš saprata, kas notiek, Debora jau bija desmit jardus viņam priekšā un grieza pa kreisi. Siena tuvojas mežonīgā atruma.
Pagriezienā viņu pavadīja spēcīga stiklu vibrēšana, taču tas nesamazinaja mašīnas ātrumu un, citu braucamo signāltauru kora pavadīta, ta iejuka satiksmes straume.
Neprāts! Tu varēji aiziet boja!
-Ja es apstatos, tas tiešam butu noticis.
Iekšējā balss pec tada argumenta apklusa. Uz bridi.
Debora iekārtojās vidēja josla - elpošana stabilizējas. Sākusi dajat līdzas braucošajiem niknajiem šoferiem atvainošanas žestus, viņa pameta acis atpakaļskata spoguli - melnais furgons jau stūrēja tuvakaja nobrauktuve un izgaisa.
Uz parku Debora negaja. Nobraukusi no starpštatu maģistrāles, viņa apstajas pie bankomata, no kura izņēma tik daudz naudas, cik vien bija iespējams, un tad metas atpakaļ. Saskrapeto un sadauzīto mašīnu viņa atstaja stāvlaukuma pie Tempļa - reformatu sinagogas, uz kuru reiz bija apņēmusies aiziet. Tad viņa devas uz. Atlantas pilsētas atra tranzīta parvaldes metro staciju pie Mākslās centra un beigas nonaca tieši līdz 1 Iartsfilda-Džeksona Atlantas starptautiskajai lidostai.
Vispirms kads ielaužas viņas dzīvokli, vēl ļaunak - gaida viņu tur. Tad kads cenšas nostumt viņu no maģistrales. Kads ir nogalinajis Ričardu. Pati divainaka un tadeļ ari vismokošākā bija apziņa, ka cilvēkiem, kuriem viņa grasijusies lugt palīdzību, - policistiem - vairs nevareja uzticēties. Jabeg! Tālu prom! I.idzi viņai bija tikai rokassomiņa, kas piebāztā ar vēstulēm, kuras adresetas muzejam un kuras viņa vel joprojām nebija paguvusi izskatīt. Citas bagažas nebija, taču Debora par to sevišķi neraizējas, jo par drebem parak nepārdzīvoja. Visu nepieciešamo nopirks, kad nonāks galapunkta.
Kur tas būs?
To Debora vel nebija izlēmusi, un ši doma nodarbinaja viņas pratu visu laiku, ko nacas pavadīt metro vilciena vagona uz cieta plastikata sēdekļa, kas neizprotamu apsvērumu deļ bija žultaini oranža krasa, kura garantēja nelabuma sakapšanu rīkle.
Varēja doties uz majam Bruklina - pie matēs un masas, taču šo domu Debora atmeta nekavējoties. Viņa uz Masačūsetsu, ka allaž, noradīja mate, brauca reti, tadeļ, iespejams, ciemošanās reizes bija stresa, nepatīkamu, pat apgrutinošu sarunu un neveiklu minstinašanos pārpilnās - ta tas notika jau kopš teva nāves.
Sveika, mamm, te Debija. Kads grib mani nogalināt. Neiebilsti, ja es kadu laiku padzīvošu pie tevis?
Nē, tas neies krasta.
Debora izkapa no vilciena, iegaja lidostas dienvidu terminālā un cauri burzmai devas pie Delta Airlines reģistrācijās galda. Debora nopriecājās, ka nav iepriekš piezvanījusi un tadeļ atbrīvota no skaidrošanas, ka pareizi uz biļetes norādāms viņas uzvārds - lai izskatītos pec drukas kļūdas, bet pietiekamas, lai policijai neizdotos lidostas datoros atrast, kurp viņa devusies.
Nē! Tā taču ir policija! Viņiem var uzticēties. Izstāsti viņiem par to furgonu! Tev jāuzticas policijai vai an…
Atkal haoss? Tieši tā.
Debora izpētīja monitorus un tad iestājās īsakaja rinda, kura bija tikai nemierīga ģimenīte ar milzīgiem čemodāniem, kas tik tikko turējās divos ratiņos. Reģistratūras darbiniece - sieviete ar rūpīgi safri/etiem matiem un nogurušam acīm - skaidroja kaut ko par elektroniskajam biļetēm. Debora ska- tijas viņai pari. Dažu jardu attaluma organiskā stikla siena bija durvis - durvis uz kravas nodošanas zonu, uz ceļu, uz. normālo, ikdienišķo pasauli…
Kur slepkavniecisks šoferis cenšas iegrūst tevi bieza betona siena vai, ja tu apstatos, iedzītu stūri kadā tukša apakšzemes pareja un caurdurtu ar nazi, kas abās1 puses brūcei atstaj simetriskus nobra- zumus…
Debora spēji pagriezās un uzgrūdās virsu vīrietim vidējos gados un nepiemērota trīsdaļīga uzvalka. Viņš bija sasvīdis un, tapat ka gandrīz visi lidmašīnu pasažieri, izskati- jas nervozs.
- Piedodiet, - Debora teica.
Vīrietis, kas šķita vairak pārsteigts neka aizvainots, neko neatbildeja. Debora, vairs neuztraukdamas par viņu, atkal pieversas reģistratūrai.
Meklē policistu!
Kurš nodotu tevi Kernigam? Nu ne. Vienīgais cilvēks, kurš, šķita, ir viņas pusē, bija advokats, par kura eksistenci vel tikai pirms divām dienam viņa pat nenojauta.
- Ka varu jums palīdzēt? - jautaja reģistratūras darbiniece, veltīdama klientei dežūrsmaidu.
Ģimene jau kravajas prom, nikni rājoties un pētot lidmašīnas biļetes ta, it ka tas butu rakstītas šifrēta valoda.
- Vai vel ir brīvas vietas? - Debora vaicaja.
- Uz šo reisu? - darbiniece precizēja. - Tik tikko pagu- vat, vai ne?
Debora vari pasmaidīja, taču neko neteica. Darbiniece ieskatijas datora ekrana.
- Ja, - viņa teica, - tikai vajadz.es pasteigties. Biļeti viena virzienā vai an atpakaļ?
- Turp un atpakaļ, - atbildēja Debora. - Bet vai es varētu vel nepaziņot atgriešanas datumu?