- Protams, - atteica reģistratūras darbiniece, klabinada- ma tastaturu. - Tatad, ka maksasit?
Debora negribēja izmantot kredītkarti, taču izvēles, šķiet, nebija. Viņi taču vel nebūs sākuši meklet, ko? Viņa nolika uz letes savu MasterCard, bet darbiniece vel skatijas, kada ir biļetes cena.
- Tatad, - viņa turpinaja, - viena biļete turp un atpakaļ uz Atenam Grieķija…
Intermedija
Francija, 1945. gads
Edvards Greivss nonomā militārā policista virsnieka ķiveri, pagrūda to zem savas audekla somas, kas atradas uz veca opeļa kabīnes pasažiera sēdekļa, un apņēmīgi iegaja ciemata pasta kantori. Viņš bija mazliet norupejies par šo plānā daļu, jo neprata franču valodu, taču izrādījās, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Viņš uzradīja pastmeistaram savu rūpīgi viltoto karavīra apliecību un pagaidīja, kamēr kada večiņa iztarkšķas - acīmredzami atzinīgi - par atbrīvošanu. Viņš palocīja galvu un pasmaidīja, klusībā no sirds vēlēdamies, kaut večiņa liktu vinu miera.
- Viena paka, mesjē, - teica pastmeistars, triumfējoši pacēlis to, it ka pats personīgi butu to gādājis pari Lamanšam.
Greivss, ne varda neteicis, paņēma paku un izsoļoja ara, pētīdams Apvienotas Karalistes pastmarku - līdz brīdim, kad atkal sēdēja smagas mašīnas kabīne. Tad viņš steigšus, ar zobiem parkozdams liplenti, atvēra paku. Viņam bija gari, veikli pirksti, tie, izņemot vēstuli un paciņu britu mārciņu, viegli drebeja. Aši parskaitijis naudu, viņš ieskatijas pavadvēstulē, uz. kuras nebija neka vairak ka adrese Londonā un sutitaja vārds: Rendolfs Ficstivenss. Greivss saņurcīja papīru un izmeta to ara pa logu, tad pagrieza aizdedzes atslēgu un pagaidīja, kamēr ierūcas motors.
Pec trim stundām viņš jau vēroja kuģu piestātni Šerburas osta, no kuras prom devas transporta kuģis St. Lo. Uz ta klaja atradas demobilizetie karavīri, bet kravas tilpne bija pilna ar personīgajam mantam, franču ražojumiem (galvenokart vīnu) un dažam redeļu kastēm, kuru vešanu apmaksaja privātpersonās - un šo personu vidu bija ari viņš pats. Dokeri mazak neka desmit minūtes piekrita izkraut kasti no opeļa un nogādāt uz. kuģa. Viņš bija stāvējis netālu un centies neskatīties parak vērīgi, parak satraukti, citādi jūrnieki varētu noprast, ka kaste ir kas vērtīgs. Jūrniekiem nevar uzticēties vairak ka melnajiem.
Divas nedēļas viņš kuģos pakaļ šai kravai uz Štatiem, bet Rendolfs Ficstivenss nespēs viņu atrast - pat ja zinas, ko meklēt. Vai visi briti ir tik lētticīgi? Dažas fotogrāfijas bija likušas šim vīram sakt siekaloties. Greivss sakuma bija domājis, ka prasīs desmit tūkstošus mārciņu, bet, samanījis bri- ta saviļņojumu, dubultoja summu. Un tas virs pat aci nebija pamirkšķinājis! Hagats un muļķis, domas nosprieda Greivss. Tieši tadi cilvēki viņam patika. Iespejams, no ta vira varēja izvilkt vel šo to. Smiekli naca, iztēlojoties, ka tas virs sēž dokos Sauthemptona vai kur nu tur vajadzēja nosūtīt to kasti, ka nedeļam gaida sūtījumu, tad sak rakstīt bažīgas, bet pieklājīgās vēstulēs cilvēkam, kurš nekad nav dzīvojis taja sa- smakušaja Francijas pilsētele!
Labak nemaz nevarēja but. Iespejams, vel nāksies atbildēt uz dažiem jautajumiem par to Sērmana tanka komandieri - ja drauģeļi saks prašņat, taču neviens tos tankistus neņems par pilnu. Turklāt nevienam neienāks prata saistīt militārās policijas virsnieka F.dvarda Greivsa vardu ar to, kas noradīts sutijuma pavadvēstule. Ņemot vera visus apstakļus, ši izrādījās lieliska vasara. Karš - karš, pret kuru viņam allaž bijušas divējādās jutas, - bija beidzies, un nu viņš licis pamatus ellišķīgi jaukai nākotnei Štatos.
Karš Eiropā patiešam bija beidzies, taču tikai pirms paris nedeļam. Visapkart vel bija sastopamas vācu karavīru grupas, kuras to, iespējams, nezinaja, vai vienkārši nolēma cīnīties līdz galam. Simt divdesmit judz.es uz ziemeļrietumiem no Šerburas jura šūpojas vientuļa, sakropļota zemūdene - tas komandtiltiņu un radiosakaru aparatūra pirms vairakam nedeļam sabojaja noklīdusi mina. Šis zemūdenes komanda bija pieskaitama tam, kas par kara beigām neko vel nezinaja. U 14Ģ, VII B tipa zemūdene jau gandrīz divas nedeļas drei- feja netālu no Sennazeras Francija. I'a šo laiku specigie viļņi bija nolauzuši radioantenas paliekas, tadeļ sakari ar l-'aterlandi vai tas aģentiem nebija iespejami. Kapteinis zinaja, ka šaja kara Vacijai neveicas un ka Treša reiha speķi, iespejams, dzīvo savas pēdējas stundiņas, taču viņš bija militārists un neve- lejas atstat savu zemūdeni, jo likās, ka pienākums vel nav izpildīts. Nezinadams, kuras zemūdeņu patvertnes vēl vācu rokas, viņš bija nolēmis nogaidīt vel vienu dienu un tikai tad sūtīt SOS signālu. Glābēji, ja tie pagūs ierasties pirms zemūdenes nogrimšanas, visticamak, bus amerikaņi. Viņš parūpēsies, lai glābēji piebrauc tuvāk un uzņem uz klaja visus vīrus, un tad nogremdēs zemūdeni.
Transporta kuģim St. Lo ļoti nepaveicās, ka tas paradijas šis zemūdenes redzesloka, kad hdz noliktajam termiņam palikušas vel trīs stundas, bet tas tilpnes bija atlikušas divas torpēdas kaujas gatavība.
OTRA DALA
Pari tumšajai jūrai…
Tā kā kadišs uzrunā cilvēka mūžīgo garu, ta ka tas noliedz nāvi kā triumfu, ta ka tas atļauj ziediem, kas krituši no cilvēces koka, atkal uzziedēt cilvēka sirdi, tam piemīt svētīts spēks. Zināt, ka, tev nomirstot, paliks citi, kas, lai kur plašaja pasaule būdami, skaitīs šo lūgšanu, lai pieminētu tevi, zināt, ka viņi glabās atmiņas par tevi ka dārgāko mantojumu vai var būt vēl lieliskākas un svetitakas zināšanas? Un tadas ir zināšanas, kuras mums mantojumā atstāj kadišs.
Meditācija par kadišu no gramatas "Sabata un svētku lūgšanas", ko izdevusi Amerikas Rabīnu asambleja un Amerikas Apvienotā sinagoga
Divdesmit pirmā nodala
Lēmums doties uz Grieķiju tika pieņemts automatiski. Tur viss bija sācies. No turienes nākuši tie dārgumi. No turienes ieradas Ričarda noslēpumainie viesi, kas bija piedalījušies ziedojumu vakšanas ballīte. Uz, turieni Ričards slepus zvanījis. No turienes an jasak, jo policijai savas majas uzticēties nevar un tas bija pietiekami talu no muzeja un vājprātīgā furgona vaditaja. Debora bija pārliecinātā, ka visi šie notikumi ir kaut ka saistīti. Ar katru nolidoto jūdzi viņa tuvojas visu lietu saknei un attalinajas no nāves apdvestajam beigām.
Debora lidmašīnas nekad neguleja. Tajas bija par maz, vietas, lai izstaipītu muskuļus, turklāt viņai negribejas gulēt, kad apkart ir sveši cilvēki. Pietika jau ar to, ka nacas ar viņiem atrasties viena metala caurule. Debora nevēlējās šaja līguma iekļaut an ieslīgšanu bezapziņa. Taču šodien viņa vairak par visu vēlējās, kaut, lidojot par Atlantijas okeanam, Vidusjūrai un mirdzoši zilajam F.gejas juras plašumam, varētu mazliet pasnaust.
Taču viņa nespēja iemigt - lai ka ari centas iegalvot savam organismam, ka ir nakts. Viņa bija pārguruši, un doma, ka nāksies pavadīt gaisa desmit vai pat vairak stundas, kamēr lidmašīna nolaidīsies Atēnas rītausma, pēkšņi šķita vairak neka nomācošā. Taču smadzenes nocirta sakne jebkuru mēģinājumu iemigt - apziņas raidītie vardi virknējas acis ka pretrunīgi subtitri ārzemju filmai. Nav īstais laiks atpūtai, vēstīja titri. Jāizplāno talaka rīcība. Viņai nebija vajadzīgas valūtas (Grieķijā vel joprojām lieto drahmas vai jau pārgājuši uz eiro?), nebija rezervētas istabas viesnīca, nebija skaidrs, kadeļ ļāvusies šim muļķīgajam impulsam un ko iesāks, kad bus nonākusi gala. Par gulēšanu pat domāt nedrīkstēja.