Debora noskatījās filmu, apēda, kas bija nolikts priekša, un pusi nakts (aizvirtņi bija ciet, trīs ceturtdaļas pasažieru dusēja ka zīdaiņi) pavadīja, staigajot šurpu turpu un labi apzinoties, ka nomoda esošajiem šķiet lempīga un kaitinoša. Viņa pamanīja vīrieti tnsdaļīgaja uzvalka, ar kuru bija sa- skrejusies, reģistrējoties lidojumam, taču tas lasīja un, šķiet, nelikās par apkartejiem ne zinis.
Pagaja divas stundas. Tad treša. Uz bndi viņai likās, ka tomēr ir iesnaudusies, bet tad paskatijas pulksteni un saprata, ka pagajis pavisam īss brītiņš. Viņa apsēdas un iegrima domas, gaidīja un pratoja, ko iesāks, kad lidmašīna bus nolaidusies. Nu, vismaz bus drošība.
Vīrietis tnsdaļīgaja uzvalka nolika gramatu un sagrozijas, it ka gribētu izstaipīt ilgajā lidojuma notirpušos locekļus. To darot, viņš centas pec iespējas neuzkntošāk paskatīties atpakaļ - uz, garo amerikānieti, kas pari savam blakussedetajam pa pusaizklato iluminatoru vēroja nta sauli. Vīrietis bija pārliecināts, ka amerikāniete nav viņu pamanījusi. Tas bija labi. Tiklīdz lidmašīna bus nolaidusies uz zemes, nāksies turēties viņai cieši līdzas, taču ne parak cieši. Galu gala steigties nebija vajadzības, tatad pats pratigakais bus nogaidīt.
Divdesmit otra nodaļa
Atēnas valdīja spiedīgs, sauss, lipīgs karstums, un Debora saka svīst. Putekļi ka samalts betons šņirkstēja zobos, lai gan tas, braucot piepilsētas autobusa no lidostas uz centru, bija praktiski neiespejami. Olimpisko spēļu atspoguļojuma laika šķita, ka Atēnas un to apkartne ir tikai seno laiku drupas un idilliski ciematiņi ar balsinatam mājiņām, kas izvietojušas klintis, kuras slejas zilas juras krastos un tiecas vel zilākās debesis. Debora nebija gatava šim trim judzem, kad apkart vidēja tikai peleki bloki - un nevarēja saprast: tie vel nav līdz galam uzcelti vai an ir jau pa pusei nojaukti.
Vīrietis, kas sedeja pretī, bija apmēram piecdesmit gadus vecs, slaids, muskuļots un parak rūpīgi kopts. Viņš spieda roku meičai, kas bija vismaz, uz pusi jaunaka - pievilcīga skaistule ar sapīkušu seju. Varētu padomat, ka tas ir tevs ar meitu, ja vien viņš tik īpašnieciski neglāstītu jaunuves kaklu. Debora novērsās - skatīties varēja tikai ara pa logu smo- gā titajas, betona ieskautajas ielas.
Pie velna, ko tu te dari?!
Mekleju atbildes un slēpjos, Debora domas norūca. Turklāt ne obligāti tieši šādā secībā.
Lidosta viņa bija atradusi turistu informācijas kiosku un gramatveikalu un nopirkusi "Ceļvedi pa Grieķiju" - velak atklajot, ka tas izdots tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piek- taja gada un cenas noradītas drahmas. Izrādījās, ka tagad Grieķija jau lieto eiro. Cik daudz novecojušas informācijās vēl atrodams šaja gramata, Deborai nebija ne jausmas, taču ši atziņa radīja tikai trulu aizkaitinajumu un parak neuztrauca. Viņa izvēlējās viesnīcu "Ahillejs" - ceļvedis vēstīja, ka tas atrodas Atēnu centra, - un no informācijās kioska piezvanīja uz turieni, ceredama, ka telefona numurs vel ir īstais. Ta ari bija. Rezervējusi istabu, Debora devas uz piepilsētas autobusu - un sakas ilgais, drosmi laupošais ceļojums uz Atēnām.
Viņa izkapa Sintagma laukuma - viena no dzivakajam vietām pilsēta, kada hdz šim redzēta un kam līdzas atradas plaši dārzi un parlamenta eka. Tad viņa uzmekleja Frmou ielu un devās rietumu virziena, bija vajadzīgs laiks, lai saktu kaut nedaudz orientēties šķersieliņas, kuru nosaukumi bija uzrakstīti nepazīstamiem, taču diezgan salasamiem grieķu alfabēta burtiem. Beidzot viņa nonaca enainaja, vesaja viesnīcas "Ahiļlejs" foajē. Meitene reģistratūra līdzinājās tai, ko Debora bija redzejusi autobusa, - tumsneja un skaista, atklata un mazliet garlaikota. Deborai, kurai Amerikas viesnīcu personālā parmenga izpalīdzība allaž šķitusi uzspēlēta un pat mazliet biedējoša, ši meitene iepatikās uzreiz.
Reģistrējoties viņa nbsauca savu īsto vardu. Atlanta šķita pietiekami talu no šis Vecas Pasaules ēkas ar marmora grīdām un žilbinošas reģistratūras darbinieces.
- Bagažas jums nav? - apjautajas meitene.
- Ne, - atbildēja Debora, neveikli pasmaidīdama, it ka šis apstaklis padarītu viņu par dīvainu vai aizdomīgu personu.
- Labi, - noteica meitene, kurai patiesība atbilde bija vienaldzīga. - Luk, jusu atslēga.
Istaba izrādījās pietiekami jauka, noslēgta un tikpat ikdienišķi eleganta ka foajē pirmaja stava. Drebelīgais lifts un parak šauras kāpnes šķita nepatīkamas, taču pašas svangakas lietas šaja viesnīca bija augsta līmeni. Vannasistaba darinata marmora - īsta marmora, kas mazliet iemirdzējās ikreiz, kad viņa pagrozīja galvu, un kas nemaz neatgadinaja to nožēlojamo atdarinajumu, ko izmantoja Štatos. Un aizkari bija gari un smagi. Debora aizvēra tos, atlaidas ne visai mikstaja gulta un, ieklausidamas gaisa kondicionētājā dūkšana, beidzot iemiga.
Viņa sapņoja, ka pa 1-85 maģistrali brauc cauri Atlantai. Ceļš bez. brīdinājumā pēkšņi sašaurinās, un apkart draudīgi slienas betona sienas, un viņai nav, kur likties. Viņa jutas drīzāk apmulsusi, nevis nobijusies - dažkart sapņos ta notiek - līdz brīdim, kad atskarš, ka parejiem braucejiem ir uzliktas pēcnāvēs maskas no zelta.
Deborai pamostoties, istaba valdīja tads klusums un tumsa, ka pirmaja bridi viņa apjuka. To, kur atrodas, viņa atcerejas tikai tad, kad bija aiztaustījusies līdz vannasistabai un i/ņemusi ziepes no zili balta ietinama papīra, kuru rotaja stilizēts Partenona22 zīmējums. Grieķija.
Ko gan viņa bija domājusi? Iegājusi atkal guļamistaba, Debora pastiepa roku pēc telefona klausules, taču attapas.
Ne. Te nav neviena, kam piezvanīt.
Velreiz nopētījusi savas mantas, Debora iegaja duša, cauri aizkariem paskatijas spožaja saule un eku sienas, pec tam beidzot nogaja leja. Tumsnejās skaistules ar paviršo, vērtējošo skatienu vairs nebija - viņas vieta nācis vīrietis apmēram sešdesmit gadu vecuma, kura seja nenoraustijas ne mus- kulitis, kad Debora apvaicajas, vai viņš runa angliski.
- Protams, - vīrietis atbildēja, paraustījis plecus, un izskati jas mazliet izsists no sliedem. It ka Debora butu pajautaju- si, vai viņš prot lasīt.
- Ka es varētu nokļūt līdz Nacionalajam arheoloģijas muzejam? - Debora vaicaja.
Vīrietis no letes apakšas izņēma karti, kura bija atzīmēta viesnīcas atrašanas vieta.
- Mes esam šeit, - vīrietis skaidroja. - Bet muzejs ir šeit. Varat iet ar kajam, taču ara ir karsts. Ar taksometru bus ertak.
Viņa balsi nekas neliecinaja par jautajumu, taču vīrietis skatijas uz Deboru ta, it ka butu to uzdevis. Debora nopētīja karti, mekledama mērogu, lai noskaidrotu, cik talu jāiet līdz muzejam, taču neveiksmīgi.
- Ar taksometru uz turieni, atpakaļ ar kajam, - noteica vīrietis. - Tad jau bus vesaks.
Viņš jau paņēma telefona klausuli un gaidīja. Debora palocīja galvu, un viņš uzgrieza numuru.
Sēdēdama taksometra aizmugurēja sēdekli, Debora vēroja neizteiksmīgo betona pilsētu un blīvo, trokšņaino satiksmi un pratoja, vai policija jau sākusi viņu meklēt. Noskaidrot, kur viņa izmantojusi pasi un kredītkartes, policistiem nebūs grūti, taču Deborai nebija ne jausmas, ka viņi rīkosies pec tam. Viņu var turēt aizdomas par Ričarda noslepkavošanu, taču ne tik ļoti, lai sazinatos ar Interpolu - ja ta bija iestāde, ar kuru policija parasti sazinajas šādos gadījumos.
Ja policija vispār bija iesaistīta šaja lieta.
Kins bija policists. Viņam Debora nepatika, taču viņš bija oficiāls varas pārstāvis.'Kerniga, kas šķita daudz pieņemamāks, daudz, hdzsvarotaks… Ka lai zina, kas viņš bija patiesība? No vienas puses, tik un ta gribējās piezvanīt, lai pavēstītu, ka viņa nav aizbēgusi… Taču tas nešķita loģiski. Varbūt vajadzētu piezvanīt Kelvinam Bouversam.