Un ka tu to paskaidrotu? īgni noprasīja iekšeja balss. Doma, ka viņš pēc tevis ilgojas? Doma, Bouversam vajadzīga dīvaina, racionāla, emocionāli sagrautā sieviete, ar kuru viņš iepazinies, kamēr ši tiek nopratināta briesmīgas slepkavības lieta?
Aizveries!
Debora samaksa ja taksometra šoferim un izkapa svelme. Muzejs bija izvietots nostāk no ielas, un hdz tam veda augstas kāpnes. Nonākusi zem portika ar daudzam kolonnām, viņa nopirka biļeti un devās iekša. Telpas izrādījās vienkāršās, gaišas, tajas atbalsojas ikviens troksnītis; logi sakas pie pašiem augstajiem griestiem; visapkart bija statujas ar nelielam identifikācijas kartītēm.
Pilnīgs pretstats vairumam Amerikas muzeju - tukšiem, kas lielākoties radīti, lai izklaidētu un pārsteigtu, un tikai daži, lai izglītotu. Te viss šķita grieķisks: plaša, atsevišķos nodalījumos sašķelta telpa, kur nekas netraucēja apskatīt eksponātus, kas likās vienkārši un pat askētiski. Nebija sik- siku paskaidrojumu, jautru krasu vai diagrammu, kas novērš uzmanību. Šķita, ka eksponāti vesta: Ja gribi zināt vairak - un ta tam vajadzētu but -, nopērc grāmatu vai, vēl labak, atgriezies skola. Deborai izstāde patika - īpaši Kikladu kolekcija ar savadi postmodernajam figūriņām23 , kas atgadi- naja Mura un Pikaso24 daiļradi, kura uzplaukusi četrus tuk- stošus gadu velak.
Debora rūpīgi apskatīja Mikenu kulturas priekšmetu kolekciju - viņa leni virzījās no vienas vitrīnas pie otras un paliekot telpa viena, jo pārejie tūristi atri vien devas talak. Nekas no redzeta nelīdzinājās tam, ko Ričards bija slēpis aiz sava grāmatplaukta Atlanta. Protams, pasaule atrodamas vel ari citas kolekcijas, taču ši bija plašaka un pilnīgākā, un Deboru atkal parsteidza doma, - ja Ričarda slēptuvē glabajušas tikai kopijas, tad tas darinajuši mākslinieki, kas improvizējuši, nevis precīzi atdarinajuši oriģinālus. Citiem vārdiem sakot, tas bija vai nu īstas - un šads fakts satricinatu visu pasauli -, vai ari satriecoši viltojumi.
Visilgāk viņa nostāvēja pie pēcnāvēs maskam, īpaši pie "Agamemnona" maskas - un priecājās, ka muzejs nesauca to šaja nepareizajā varda. Skatīdamas uz masku, Debora centas atsaukt atmiņa attēlu, ko bija redzējusi muzeja datora, aizvien vairak parliecinadamas, ka an ta nav bijusi kopija.
"Agamemnona" maska bija mazliet lielākā par dabisko izmēru, darinata no zelta, nedaudz asimetriska - vai nu jau kopš radīšanas bnža, vai an tadeļ, ka tnsarpus tūkstošus gadu atradusies zem zemes un akmeņu tonnām. Tai bija šaurs deguns, smalki izliektas uzacis, sakniebtas lupas, kuplas ūsas un barda. Atļukušas ausis vidēja ara no matiem un bardas. Taču vispārsteidzošākās bija acis. Tam bija mandeļu forma, taču bez. varavīksnenes un zīlītēm - pāršķeltās no viena gala līdz otram, tadeļ šķita, ka tas vienlaikus ir gan vaļa, gan ciet. Radas pardabiska sajuta, ka cilvēks guļ vai ka citādi atrodas starp dzīvību un navi.
- Jus diezgan ilgi uz to skataties.
Balss aiz muguras bija dziļa un ar izteiktu akcentu. Debora pagriezās un ieraudzīja vīrieti vidējos gados, iespejams, grieķi, ar nopietnam pēddziņa acīm, kas pētījoši un līksmi veras Debora.
- Piedodiet, - atteica Debora, steigšus pamezdama skatienu apkart, vai nav aizkavējusi kadu turistu grupu. Iespejams, šis cilvēks bija gids. Viņa tik ļoti bija iegrimusi - kur? pētījamos? apskatē? izmeklēšana? -, ka pilnīgi nebija pamanījusi vēl kada cilvēka klātbūtni. Iespejams, viņš te stāv jau veselu mu/.ibu.
- Nav vajadzīgas atvainoties, - atbildēja vīrietis, nopurinādamies tik izteiksmīgi, ka seja kļuva par desmit gadiem vecaka. Viņa melnas atfis mirdzēja ka stiklenes. - F,smu pieradis, ka cilvēki peta šo masku, taču tikai daži to dara tik… izsmeļoši, - vīrietis turpinaja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus. - Jus droši vien esat arheoloģijas studente?
Debora pasmaidīja.
- esmu muzeja krājumā glabataja, - viņa teica. - No Amerikas.
- Piedodiet, - vīrietis atbildēja. - F,s negribeju jums pārmest zinašanu trakumu. Mana angļu valoda ir…
Viņš pakustinaja roku - viduvēja, nepilnīga.
- Nebūt ne, - atteica Debora un šoreiz pasmaidīja no sirds. - Fsmu speciāliste tikai Amerikas arheoloģija. Grieķu arheoloģijā esmu iesācēja studente.
- Jauki, - viņš palocīja galvu. - Tatad neesat ieradusies ar apņēmību pieradīt, ka musu maska ir viltojums.
- Ne, - Debora teica. - Vai daudzi ierodas tieši tadeļ?
Vīrietis atkal Vecajai pasaulei rakstungaja manierē paraustīja plecus un pavērsa delnas uz augšu.
- Laiku pa laikam, - viņš teica un palocīja galvu, apmierināts, ka izteicis šadu frāzi. - Lielākā daļa nopietno arheologu, protams, neņem tādus vera, taču sazvernieku nekad netrūkst, vai ne?
Debora pamaja ar galvu, klusībā pratodama, vai ari pati nav ieradusies, lai pārliecinātos par maskas autentiskumu.
Vīrietis šo klusēšanu izmantoja ka iespēju iepazīties.
- Dimitrijs Popadreuss, - viņš teica.
- Debora Millere.
Sava vārda nosaukšana bija reflekss. Debora kadu bridi apsvēra, vai vajadzēja ta darīt. Taču šo-visai neauglīgo domu -aizslaucija cita.
- pag, Popadreuss? - viņa iesaucas un ieskatījās ceļvedi.
Vai tik neesat…
- Muzeja direktors, - vīrietis atbildēja. - Tieši ta. - Viņš mazliet palocijas. - Man patīk laiku pa laikam pastaigaties starp apmeklētajiem, lai redzetu, kam viņi pievērš uzmanību (un tadu lietu nav daudz) un kas viņus garlaiko (un lielākoties viņus garlaiko pilnīgi viss). Tūristi ir ļoti dīvaini radījumi, - viņš noteica, pievērsdamies ļaužu pūlim. - Brīžiem nevaru saprast, kadeļ viņi vispār ieradušies.
Muzeja direktors atkal paraustīja plecus, un Debora iepriecinātā pasmaidīja.
-Jusu muzeja ir Jaunas pasaules eksponāti?
jaunās pasaules, Debora domas atkartoja. Eiropieši kolo- nizeja Ameriku jau pirms piecsimt gadiem, taču vel joprojām sauc to par Jauno pasauli. 7'aču šeit, iespejams, laiks rit daudz Ienāk, viņa nosprieda, paskatījusies apkart plašaja, bal- sinataja telpa ar bronzas laikmeta eksponātiem. Muzeja direktoram viņa atbildēja vienkārši:
- Lielākoties.
Un pavecinaja roku nožēlas pilna žesta, kas varētu iede- rēties paša grieķa repertuārā. Viņa stradaja neliela muzeja, kura nav neviena pasaulslavena eksponātā.
Izņemot, protams, slepeno Mikenu kultūras pieminekļu krātuvi…
- Tatad ta ir īsta? - viņa draiska toni pajautaja.
- Un kadeļ lai nebūtu? - muzeja direktors atjautaja, cieši nopētījis masku. - Ja, stilistiski ta atšķiras no citam, taču tas vel neko nepierada. Ja mums butu simti citu masku, ar ko salidzinat šo, tas varbūt kaut ko mainītu, bet tadu nav. Mums ir sešas. Variacijas iespējamas darinataju gaumes vai miruša cilvēka sejas īpatnību deļ, vai an…
Viņš atkal paraustīja plecus un, ka uzsvērdams savus vārdus, smagi nopūtas.
-Nav iemesla apšaubīt Šlimana apgalvojumus par to, kur un kad viņš to atradis, - Popadreuss turpinaja. - Taču uztaisīt tadu lietu tik īsa laika un ar tik ierobežotiem resursiem, kadi viņam bija pieejami? Tam noticēt daudz grutak, vai ne?
- Laikam gan, - Debora piekrita. - Vai esat apsvēruši iespēju datēt masku, lai pieliktu punktu visam spekulācijām?
- Esam apsvēruši, - muzeja direktors atbildēja, - taču tas nav iespējams. Dažas metodes nav izmantojamas. Piemēram, nevar izpētīt - ka jus to saucat? - putekļus no augiem?
- putekšni.
- Tieši ta. Putekšņu analīze nav iespējama. Varbūt to varēja izdarīt tolaik, kad priekšmets tik tikko bija izcelts no zemes, lai gan uz slīpēta metala ir maz putekšņu. Bet tagad, kad simts gadu laika masku turējušas neskaitamas rokas, atradumi butu maznozīmīgi.