- Un C-14 metode? - Debora jautaja.
- Lai izmantotu radioaktīva oglekļa metodi, butu jano- lauž gabaliņš maskas, - atbildēja muzeja direktors. - Un tas, protams, nav pieņemami, īpaši tadeļ, ka eksponātā pakļaušana tik postošai analīzei nav pamatota un zelts nav īsti pie- merots tadai parbaudei. ļa tas butu kausēts ar kokoglēm un oglekļa daļiņas butu iespiedušās metala, tad varbūt… Taču rezultāti diez vai butu pārliecinoši. Kadeļ bojāt eksponātu, ja apmierinato ar parbaužu rezultātiem nebūs?
- Un hēlija metode? - Debora turpinaja tincināt.
- Tas varētu but nākotnes jautajums, - Popadreuss nopietni palocīja galvu. - Taču mums jabut pārliecinātiem, ka metode ir precīza un nenodarīs maskai ļaunu. - Viņš vērīgi pa- skatijas uz Deboru. - Jus uzdodat parak daudz jautajumu, lai gan sakat, ka neesat ieintereseta pieradīt, ka maska ir viltojums.
Debora pasmaidīja.
- Profesionālā ziņkāre, - viņa noteica. - Ka jau krājumā glabātajai pieklājās.
- I ieliski, - Popadreuss sacīja un an pasmaidīja. - Pastas- tiet par savu muzeju!
Un Debora saka klastit par milzīgo akmens tomahauku un parejiem indiāņu kulturas eksponātiem, ka an ķeltu kul- Iuras pieminekļu ceļojošo izstādi. Popadreuss maja ar galvu un smaidīja, puledamies izskatīties ieinteresēts un pārsteigts. I )ebora klusībā nosodīja sevi. Un ka nu ne, ja atļavas šo sarunu, stāvot pie šadas kolekcijas? Pec dažam minūtēm viņu parņema pieaugošs mulsums - viņa patiešam lepojas ar 1 )ru- idu kalna muzeju -, kuru ši kunga pieklājīgā izturēšanas nespēja kliedet, tadeļ Debora atgriežas pie sarunas par Mikenu zeltu.
- Taču atļaujiet uzdot vēl vienu jautajumu, - viņa teica.
-lūdzu.
- Pieņemot, ka maska ir īsta, cik liela, jusuprat, ir iespēja, ka Šlimans atradis vel kadu līdzīgu masku, taču ta ne reizi nav paradīta publiski?
Velak, pārdomājot šo sarunu, Debora atskarta, ka muzeja direktora seja visu laiku atgadinajusi milzīgu maju ar izgaismotiem logiem, kas liecina, ka iekšā kads ir iededzis lampas un iekūris kamīnu. Bet pec šī jautajuma logi tika aptumšoti. Kadu bridi vīrietis vienkārši skatijas uz viņu - vai cauri viņai.
- Tas izklausas maz ticami, - Popadreuss atklati noteica. - Nespeju iedomāties, ka butu iespejams kaut kas tads. - Viņš ieskatījās pulksteni un pasmaidīja, taču smaids bija piesardzīgs un melnas acis to neatspoguļoja. - liet tagad atvainojiet, man japieveršas darbam. I .udz.u, - viņa seja atgriežas pirmītējais smaids, - patīkamu atpūtu! Un, - viņš piebilda, paspēris dažus soļus un atkal pagriezies, - noteikti atgriezties. Pie durvīm nosauciet savu vardu, un jums nebūs jamaksā!
Debora noskatījās, ka muzeja direktors aiziet, un pratoja, ko tadu pateikusi, ka šis cilvēks sācis nervozet un tada steiga meties begt.
Divdesmit treša nodaļa
Atceļa no arheoloģijas muzeja Debora apstajas pie kioska un nopirka koši dzeltenu mugursomu - savai nelielajai bagažai. Tad viņa uzmeklēja pašu Ietāko apģērbu veikalu un iegādājās drēbes, vienlaikus pratodama, vai tas nozīme, ka viņa te uzturēsies vairak par paris dienam. Viņa nopirka te- niskreklus, šortus, kokvilnas apakšveļu, daudzsološu sauļošanas kostīmu, kas, iespejams, bija parak mazs, un garu, plīvojošu baltu kleitu no mīksta, gaisu caurlaidiga auduma, kas atgadinaja muslinu. Ta bija ļoti grieķiska - vismaz. Deborai šķita, ka tas ir klasiskais grieķu stils. Mūsdienas visas sievietes izskatas ka eiropietes: jaunakas ir stilīgi spilgtas, paužot pašpārliecību un valdzinoši seksīgu naivitati, savukart vecākās ietinušas muļķīgas šalles, kas sedz bezveidīgas melnas kleitas. Debora cereja, ka viņas pirkumi ļaus saplūst ar puli, lai gan iespēju bija maz. Viņa nebija redzējusi nevienu - ne vīrieti, ne sievieti -, kas butu tikpat garš, tadeļ juta, ka mugura duras ziņkārīgi, nekautrīgi skatieni.
Temistokla iela Debora atrada milzīgu gramatu veikalu, kura bija plaša ceļvežu un vēsturisku apcerejumu kolekcija, un iegādājās vairakas gramatas par arheoloģiju un mākslu ■ dažas no tam viņa agrak bija redzējusi Ričarda plauktos - un divsejumu brošuru "Grieķu miti", kuras autors bija Roberts Greivss25 . Klasikas laikmeta priekšmetu kolekcija, kas bija apskatama muzeja, lika skaudri atskarst, cik daudz no homera, eshila vai Firipida26 darbiem viņa aizmirsusi vai nekad nav zinājusi. Steidzami vajadzēja atsvaidzinat zinašanas.
Viesnīca viņa atgriežas pec četriem - nogurusi un izsalkusi. No vienas puses, gribējās taisna ceļa doties pie miera, taču vajadzēja kaut ko apēst. Jaunas gramatas atgadinaja neizsaiņotas Ziemassvētku davanas. Pusotru stundu lasījusi, viņa iegaja duša, uzvilka jaunas drebes un, paņēmusi līdzi dažas gramatas, atkal izgaja sausaja, putekļainaja svelme.
Pa Prmou ielu viņa no Sintagma laukuma aizgaja līdz Plakai -nesen atjaunotai vecpilsetas sirdij, kura jautas turku gaisotne. Tur aizmirsas Atēnu mašīnas un betona sienas, bruģēto ielu malas slejas neoklasicisma stila celtas majas no terakotas flīzēm, bet starp majam vidēja pareizticīgo baznīcas ar minaretiem, kupoliem un rupji aptestiem bluķiem, un liela daļa celtņu šķita smieklīgi mazas. Ieliku pa laikam bija redzamas daudz, senākās drupas - romiešu arkas vai Grieķijas klasiska laikmeta kolonādes paliekas. Ši vieta nomierināja daudz vairak neka muzejs vai dīvaina saruna ar ta direktoru. Tieši šadas Atēnas viņa bija domājusi un cerejusi ieraudzīt - plaukstoša un grezna pilsēta, kas ciena savu vēsturi.
Apceredama šo domu, Debora pacēla acis un ieraudzīja Akropoli27 un daļu celtnes, ko ieskava kolonnas (doriešu vai joniešu? no tada attaluma bija grūti pateikt), kuras apmirdzēja zeltaina gaisma. Viņai aizravas elpa. Debora apstajas un aizgrabta veras uz. vareno vietu. Ceļvedi viņa izlasīja, ka skatas uz Propilejiem28 vai Atēnas kārotājās templi, nevis uz. pašu Partenonu, kas bija ieverojami lielāks. Greznais gaišais celtnes marmors šķita mirgojam, izstarojam iekšeju gaismu - un tadeļ likās īpašs, pardabisks. Šeit, ka vēstīja miti, Tēsēja tevs gaidījis ziņas no sava dela, kas bija devies cīnīties ar Minotauru, kurš mita labirinta zem Knosās pils Kreta. Tēsējs bija apsolījis - ja atgriezīsies ar uzvaru, uzvilks kuģim baltas buras; taču varonis aizmirsa savu solījumu. Kad kuģi iebrauca osta ar melnajam buram, Tēsēja tevs, nospriedis, ka dels miris, meties leja no kraujas un gājis boja.
Miti. Šo vietu burtiski apvija mitu dvesma. Varbūt tieši ta pievilka tādus cilvēkus ka Ričards vai, teiksim, Šlimans. Šada vieta, iespejams, stāsti par dieviem un varoņiem tiešam var šķist patiesi.
Ara taverna "Pieci brāļi" Debora notiesāja griletus jera kebabus un tomātu, melno olīvu un fetas siera salatus. Viņa lasīja - lai atvairītu viesirtoļu un visu parejo romantiskos skatienus - un vēroja izkāmejušos kaķus, kas lavijas gar resto- raniņa krēslu kajam. Un beigu beigas nosprieda, - grieķis, kurš sastastijis Fleinai Sotridžai, ka fetas siers, ko viņa izmantojusi savos ēdienos, ir tikpat gards ka viņa dzimtene, labakaja gadījuma bijis pieklājīgs, bet sliktakaja - ļāvis vaļu sarkasmam. Tagad Debora eda īstu mantu - valgu, saļu un asu, ko lieliski papildinaja saldenie, ar eļļu apsmidzinātie tomāti. Izlasījusi pietiekami, lai butu pārliecinātā, ka atradis ceļu uz Akropoli, viņa samaksaja un devas prom.
Līdz apskates vietas slēgšanai bija palikusi mazak neka stunda. Ar to nepietika, lai visu kārtīgi izpētītu, tadeļ Akropoles muzeja noteikti nāksies atgriezties, taču gribējās izbaudīt visu maigaja vakara gaisma un vēsuma. Ceļvedis vēstīja, ka šaja stunda tur bus mazak turistu, jo vakaros lielākā daļa dodas uz Filopapa kalnu2 "', no kura saulrieta paveras brīnišķīgs skats uz Partenonu.