No romiešu tirgus laukuma Debora mundri saka kapt augša pa garo, lēzeno nogāzi, kas veda uz Partenonu. Viņa apmierinata secinaja, ka gajeju plūsma jau virzās lejup - tostarp tūristi košas drebes, absurdas cepurēs, saule apsartu- šam, sasvīdušam sejām, kajam un rokam. Viņu vidu bija an daži pargalvigi pusaudži ar mugursomām, kas, šķita (un gribēja izlikties) gatavi uzkāpt vel kada kalna, tomēr lielākā daļa cilvēku bija noguruši un mazliet nomākti. Kadeļ? Vainojams speķu izsīkums, neapmierinātībā, neizbegama un tracinoša zinašanu trukuma sajuta, apziņa, ka izcilajas ves- turiskajas vietas gūtie iespaidi sagrudušies viena milzīga nenozīmīgu akmeņu kaudze? Pat vesturniece un arheologu būdama, 1 )ebora nespēja šiem cilvekiem neko pārmest. Prata atausa kada replika par tūrista būtību: Tas, ko redzu, garlaiko, un tas, ko neesmu redzejis, nebūt neuztrauc.
Taču viņa vel nebija tik parsatinajusies. Tuvodamas augsta- kajai virsotnei, Debora paskatijas ziemeļu virziena uz klinšaino atsegumu, kas bija pazīstams ar nosaukumu Areopags jeb Arēja kalns30 . Taja sprediķi lasījis Svētais Pavils; taja izvietojušies turki, kad piecsimt gadus pirms Kristus dzimšanas aplenca Akropoli, un taja, pirms vel Atēnas bija dzimusi pasaule pirmā (rudimentārā) demokrātijā, pulcējas dižciltīgo padome. Saskaņa ar mitu Orests Areopaga tika tiesāts par to, ka nogalinājis savu mati Klitaimnestru, ta atriebjoties par teva, Mikenu valdnieka Agamemnona, Atreja dela, nogalinašanu.
Pēdējais vārds, ko sava mūža uzrakstījis Ričards, bija Atrejs. Tas bija novedis Deboru līdz viņa līķim telpa aiz grāmatplaukta. Taču - ko šis vārds bija nozīmējis Ričardam ta rakstīšanas bridi? Un ko nozīmēja daudzas jautajuma zīmes vardam apkart?
Debora pagaja garam Atēnas Nikes templim, kas palika pa labi, un cauri Propilejiem devas uz Akropoles augstako punktu. Erehtejs ar kariatidem - kolonnām, kas atgadinaja sieviešu augumus - palika pa kreisi31 , 'tieši priekšā vidēja pats Partenons. Debora staveja, skatijas un priecājās, ka ir viena.
Nav brīnums, ka ši ir viena no ieverojamakajam celtnēm pasaule - tas izcila pakapienu platforma un doriešu kolonnu līnijas norada uz, varenību un noslēpumainību, kurai nav līdzīgas nekur citur. Protams, tas ne vienmēr izskatījies šādi, un lielākā daļa turistu parbitos, ieraugot bezgaumīgi izkrāsoto un statu jam piebliveto negliteni, ko Perikls32 pavēlēja uzcelt pec Maratonas kaujas, ļumtu Partenons bija pazaudējis septiņpadsmitaja gadsimta - turki, kas aplenca Akropoli, to bija izmantojuši par pulvera glabatavu, un templis pec sprādzienā dedzis divas dienas. Partenona lielakais bieds mūsdienas, ka vēstīja ceļvedis, bija tūristi, kas rāpās templi ik mīļu bridi, kad vien sargi novērsa uzmanību, un skābie lieti. Savu sena marmora daļu - nepieredzeta apmēra - paņēma arī šausmīgais Atēnu smogs…
- Celtnei ir izcilas proporcijas deviņi pret četri visas dimensijas, - atskanēja Deborai aiz muguras.
Debora pagriežas un ieraudzīja svešinieku, kurš aizgrābts skatijas uz templi, bet runaja acīmredzot ar viņu.
- Tiešam? - Debora jautaja.
Tad viņa atcerejas, kas šis ir par cilvēku, un atplauka smaida. Tagad viņš bija ģerbies pavisam citādi, taču tas bija cilvēks no Atlantas lidostas. Viņi bija saskrējušies bridi, kad viņa pratoja, vai vispār kapt lidmašīna - un ari lidmašīna bija sēdējis šis pats cilvēks.
Vīrietis palocīja galvu, uzmeta skatienu Deborai un tad atkal pievērsās templim.
- Pieņemu, ka jau esat atradusi Ričarda nelielo kolekciju, - viņš teica. - Vai, dnzak, esat sapratusi, ka taja kolekcija nebija.
Un tad ka slēdzenes mehānisms, kas noklikšķ sava vieta, Deborai iedarbojas atmiņa - viņa pazina šo balsi.
Vai viņi paņēma līķi? - bija jautajusi ši pati balss ar neame- rikanisko akcentu.
Debora pavēra muti un sastinga, bet tūdaļ saka kāpties atpakaļ - viņu bija pārņēmušās šausmas.
Divdesmit ceturta nodala
Viņš bija liela auguma - platam krūtīm un pleciem, ne laba forma, ne atlētisks, bet spēcīgs un masīvs. Viņam bija četrdesmit pieci gadi, varbūt ma/ak. Un viņa acis bija pievērstas Deborai.
- Turies no manis pa gabalu! - viņa bndinaja. Vardi mazliet aizķeras kakla un šķita nevieta, parak meitenigi. Debora atkapas vel vienu soli, nokremšļojas un nospļāvās uz marmora plāksnēm pie kajam. Šada rīcība, šķita, piesaistīja svešinieka uzmanību, taču tikai uz mirkli. Viņš paspēra soli tuvāk Deborai, un viņa samulsa no ta, cik viegli šis cilvēks pārvietojās.
- Mis Millere, - vīrietis teica, - mums jaaprunajas.
- Vel viens solis, un es zvanīšu policijai, - Debora bndinaja. Šoreiz daudz klusākā un stingrākā balsi.
- Tu tik ļoti uzticies policijai? - sausi atcirta svešinieks.
Pieklājīgais tonis, ar kadu viņš bija izrunājis Deboras uzvārdu, un šis pēdējās frāzes sardoniskais rugtums vel vairak izcēla vīrieša akcentu. Viņš ir anglis, Debora domas nosprieda, nevis austrālietis vai dienvidafrikanis. Taču ta apziņas daļa, kas pasauli dalīja plēsoņās un medījumos, bija ņēmusi virsroku un lika saprast, ka šadas nianses patlaban ir nevieta. Līdz šim Deborai nebija nācies izjust šis apziņas daļas klātbūtni, taču tagad viņa tai uzticējās vairak. Un ta lika sasprindzināt kaju muskuļus un ar acīm meklet tuvākās turis- tu grupas. Ta vēroja svešinieka piesardzīgās, pārdomātās kustības un centas atcerēties, kur atrodas sardzes postenis.
Tuvuma neviena nebija. Svešais bija perfekti izvēlējies pa- radīšanas laiku. Akropole, kas pirmīt bija šķitusi patīkami - pat apgaroti - klusa, tagad likās nāves apdvesta.
- Tev nav jabaidas no manis, - svešais teica, taču balss bija vairak nepacietīga neka mierinoša.
- Nu, protams, - Debora atcirta.
Sensena izdzīvošanas instinkta vadīta, viņa bija nopētījusi zemi, mēģinot atrast kadu akmeni, ko izmantot ieroča vieta, taču grieķi bija sapratuši, ka tūristi gatavi ņemt līdzi it visu, kas bus pietiekami mazs, lai panestu. Apkārt nebija neka, ko varētu izkustināt bez autokraveja palīdzības.
- F,smu tava puse, - teica vīrietis, sperdams vel vienu piesardzīgu soli tuvāk Deborai.
- Man nekādās puses nav, - viņa izaicinoši atteica.
Debora pameta skatienu sev par plecu. Divsimt jardu attaluma Propilejos paradijas turistu grupa, kas pusloka izvietojas ap gidu un sagatavoja fotoaparatus. Viņa dziļi ievilka elpu, un atkal viens mozaīkas gabaliņš nostājās sava vieta - šis vīrietis oda pec pīpes un odekolona. Sajūtot šos aroma- tus tagad, kad asinis auļdja adrenalīns, Debora atcerejas, ka saodusi tos ari lidosta, tačiļ nav saistījusi tos ar cilvēku, kurš ielauzies viņas dzīvoklī.
- Tev ir kaut kas tads, kas vajadzīgs man, - vīrietis teica.
- Un es esmu gatavs sarunam, lai to dabutu, kas, ņemot vera, ka mana ģimene reiz par šo lietu jau samaksajusi, ir pietiekami sapratīgs piedāvājums.
- Nesaprotu, par ko tu runa, - Debora atbildēja.
- Izbeidz, - vīrietis iecietīgi pasmaidīja. - Fsmu gatavs samaksat krietni vairak, neka tev jebkad piedāvās kads muzejs.
Vel viens slēdzenes mehānisms noklikšķēja sava vieta.
- Tu mani šodien izsekoji, - Debora teica.
- Protams, - svešinieks paraustīja plecus, - tieši ta, ka tu paredzēji.