Viņš ir traks, Debora domas nosprieda. Protams, ka gan citādi.
- ļa ari man butu kaut kas tads, kas reiz piederējis Ričardam, vai tiešam tu doma, ka es to pārdotu viņa slepkavam?
- Debora iesaucas un kapas tuvāk tūristiem, kas šķita atrodamies teju nesasniedzama attaluma.
Vīrieša seja apmacas.
- Tatad Ričards ir miris. No ta es ari baidījos.
Debora pārsteigtā paskatijas viņa.
- Tu taču zināji, ka tā ir.
- Ieraudzīju policijas mašīnas un nobijos… Taču iedomājos… Cereju…
Viņa balss apsīka. Uz mirkli svešais izskatijas sagumis, taču tad viņa vaibsti saspringa un acis samiedzas.
- Saprotu, - vīrietis noteica. - Nav brīnums, ka tu aizlaidies no valsts. - Tas izskanēja ka apsūdzība, taču viņš negaidīja atbildi. - Bet, ja tu doma, ka roku mērkšana asinis palielinas summu, kuru esmu gatavs tev maksat, tu rūgti maldies. Patiesībā vienīgais, ko panaks tava slepkavnieciska brutalitate, bus situācijā, ka tu to nespesi pārdot nevienam muzejam. - Viņš skumji pasmaidīja. - Iesaku tev veikli visu apsvērt, vai an es bušu spiests paziņot policijai par tavu atrašanas vietu.
Debora pec tik savada pavērsiena jutas ka apskurbusi.
Viņš cenšas mani apmulsināt.
Viņa juta, ka dvēselē briest nežēlīgs naids pret šo cilvēku - tik briesmīgs naids, ka gribējās ar durem mesties viņam virsu. Bet varbūt tieši to šis svešinieks centas panakt: izsist viņu no līdzsvara, radīt apjukumu.
- Tu doma, ka es nezinu, ko esi pastradajis? - viņa teju čukstus teica, apslapēdama nelabuma vilni. - Tu nogalinaji Ričardu.
Vīrietis atkal piemiedza acis - it ka mēģinātu noment savu sarunu biedreni.
- Tu taču zini, ka es taja neesmu piedalījies, - vīrietis teica. Ta nebija kaismīga iebilde, bet gan rūpīgi apdomats apgalvojums par faktu, kas, viņaprat, Deborai jau zināms. - Tad kadeļ es tev zvanīju?
- To, ka viņš miris, tu zināji tūdaļ pec nozieguma pastra- dašanas.
- Ne, - svešinieks atbildēja. - Nezināju. Es zināju, ka tonakt paredzets… darījums. Es piezvanīju, taču neviens neatsaucas. Tadeļ piezvanīju tev.
- Es zinu par masku, - Debora pavēstīja. Muļķīga replika, taču viņa vēlējas novērst ši cilvēka uzmanību, lai tiktu tuvāk tūristu grupai. - Es tev to atņemšu un pec tam nodošu tevi policijai.
- Atņemsi? - vīrietis šķietami i/.brinits iesaucas. - Ko tu ar to gribi teikt?
- Tev ta ir, - Debora neatlaidas. - Es zinu.
Viņš papurina ja galvu un ar žestu, kads piedienetu saniknotam tēvam, aizgriezas. l'ienāca bridis, kuru Debora bija gaidījusi. Viņa saka skriet.
Divdesmit piektā nodala
Viņa neatskatijas. Skatiens bija pievērsts nelīdzenajam pamatam zem kajam - viņa skrēja, nodurusi galvu un sperdama pēc iespējas platakus soļus. Viņa apstajas tikai tad, kad bija nonākusi pārsteigto turistu grupas vidu un uzgrudas smagnējam vīram, kurš aizkaitinats saka bārties nepazīstama valoda. Debora nomurminaja atvainošanas vārdus un, nopētījusi, kurš no visiem ir gids, teica:
- Mani vaja kads vīrietis. Vai kads varētu izsaukt policiju?
Nekavējoties paradijas pusducis mobilo telefonu, un Debora, šo pasaulslaveno vēsturisko celtņu drupu ieskauta, pēkšņi jutas laimīga, ka dzīvo divdesmit pirmaja gadsimta - par spīti smogam un visam pārejām.
Debora izstastija policijas virsniekam, kuru beidzot sastapa, petam nedrošās antīko teātru drupas Akropoles pa- kaje, ka viņu izsekojis kads vīrietis, kas acīmredzot aizbēdzis, tiklīdz viņa pievienojusies tūristiem. Ne, viņa nepazina šo cilvēku. Ja, viņa gribētu, lai tiek aizvesta uz viesnīcu. Viņa nepateica, ka šis svešinieks izsekojis viņu jau kopš Atlantijas okeana otra krasta.
- Vai paliksiet šeit? - jautaja policists - jauns, lakonisks puisis, kas šis garkajainas amerikānietes sabiedrība, šķiet, jutas mazliet neomulīgi.
- Man jasakrava mantas, - Debora atbildēja. - Bet tad varbūt…
Varbūt ko? Atkal bēgt?
- es varu pagaidīt, - policists piedāvājās. - Aizvedīšu jus līdz lidostai, ja velaties.
Bēgt - ka aizbēgi no Atlantas? Begt - kā bēgi no tā angļa? Un uz kurieni? Viņi ir ari šeit. Viņi tevi izsekojuši…
- Ziniet ko, - Debora iesaka, - lai paliek. Ar mani viss bus kartība. Tās vīrietis ir prom. Fs pati tikšu hdz viesnīcai. Man Atēnas vel šis tas kartojams.
Divdesmit sestā nodaļa
Debora baidijas, ka svešinieks - tas noslēpumainais vīrietis ar angļu akcentu - varētu gaidīt viņu viesnīca. Viņš taču bija sekojis gan lidosta, gan muzeja un pavisam viegli atradis viņu Akropole. Bija neiedomājami, ka svešais nezinātu, kura viesnīcā apmeties viņa intereses objekts.
Ejot pa šaurajam [Takas ieliņām līdz "Ahillejam", Debora iedarbina ja visas piecas maņas un atsauca atmiņa senseno spītu. To bija atmodinajis policista saprotošais smaids, lai gan šis spīts saka atgadinat par sevi vel pirms tam, kad svešinieks uzruna ja viņu l'artenona, vel iekams viņa bija aizbraukusi no Štatiem, varbūt jau toreiz, kad aizbēga pati no sava dzīvokļa.
Aizbēga.
Tas bija vārds, kuru viņa ienīda. Debora Millere nekad neatkapas. Viņa bija gatava cīņai. Viņa spes aizstavet sevi, bruņojusies ar asu pratu, sīkstu gribu un, ka bija izteicies Harvijs/ Vebsters - tagad šķita, ka tas noticis četrpadsmita gadsimta sakuma, - prasmi gudri izteikties. Viņa nekad nekur vairs nebegs.
Viesnīcas foajē bija vess un tumšs - un Debora atgriezās ka begle no ārpasaules. Atkal dežureja vecais virs. Viņš šķita sagumis aiz. noguruma, taču izslējās, kad ieraudzīja Deboru, un automatiski pieversas skapītim, kura glabajas atslēgas. Jautat, kuras istabas atslēgas vajadzīgas, nebija nepieciešams.
Debora pateicās un paņēma atslēgu - milzīgu misiņa atslēgu, kadam, viņasprat, an vajadzēja but atslegam Atēnas.
- Vai man atstatas kadas vēstules? - viņa jautaja. - Varbūt kads zvanījis? Kads meklejis mani?
Reģistratūras darbinieks sarauca pieri, jo juta, ka šaja jautajuma slēpjas kads konkrēts mērķis.
- Nē, jaunkundz, - viņš atbildēja. - Vai kaut kas atgadījies?
- Nedomāju vis, - Debora noteica. - Es no savas istabas piezvanīšu uz arzemem.
- Par to nav nepieciešams paziņot iepriekš, - vīrietis paskaidroja.
- Zinu, - Debora teica. - Taču domāju, ka dnz vien man kads zvanīs. Bet telefons dažas minūtes bus aizņemts. Pateiksiet viņam, lai parzvana, teiksim, desmitos?
Ja ari veco viru apmulsinaja ši dīvaina informācija, viņš to neizradija.
- Protams, jaunkundz, - viņš teica un mazliet paklanijas.
Istaba nebija aiztikta, un neviens viņu tur negaidīja. Deboru tas nepārsteidza, taču viņa piesardzīgi parbaudija visus kaktus. Ejot uz istabu, viņa bija prātojusi, kam lai piezvana. Saraksta pirmā bija mate, taču jau doma vien par skaidrošanos nogurdinaja. Ja vien policija nav piezvanījusi viņas ģimenes locekļiem - un tas nu gan butu briesmīgi -, tie pat nenojauš, ka Ričards miris. Debora saprata, ka nevar atļauties šo sarunu, ja vien negrib justies atbildīga par to. Si doma skumdinaja, jo pirmo reizi daudzu gadu laika viņa tiešam gribēja visu izstāstīt mātei - viņu abu deļ - tapat ka desmit gadu vecuma.
Piedod, mamm, Debora domas teica. Tev visu izstāstīšu vēlāk. Visu. Apsolu.
No somiņas izņēmusi telefona numuru, viņa uzgrieza to. Ilgu laiku neviens neatbildeja, līdz otra gala atskanēja vīrieša ņurdiens.