Выбрать главу

-    Kelvin? - Debora ierunājās.

-    Ja, pie velna, kas zvana? Nolādēts, četros no rīta!

-    Debora Millere.

Iestājās klusums, un jau nakamaja mirkli advokata balsi bija izzudusi gan miegainība, gan aizkaitinajums.

-    Debora? Dieva deļ, kur jus esat?

-    Grieķija, Kelvin, - viņa rami atteica. - Un palieku šeit. Vismaz pagaidam.

-    Kas notiek?

-    Vai policija mani mekle?

-Ja, bet nekas nopietns, - vīrietis atbildēja. - Neesmu īsti pārliecināts. Viens no viņiem apjautajas, vai nezinu, kur esat, bet tas ari viss.

-    Kurš no viņiem?

-    Kurš? Kada atšķirība?

-    Ir atšķirība. Tatad, kurš?

-    Kins, - advokats noteica. - Nedomāju, ka jus viņam pa- tikat. Viņš kļus traks, kad uzzinās, ka esat izbraukusi no valsts.

-    Iespejams, viņš jau zina. Paklau, Kelvin, mes neesam pa­rak labi pazīstami, taču man ar kadu jaizrunajas, un jums bija darīšanas ar Ričardu, tatad… nāksies iztikt.

-    Protams, - ieintriģēts iesaucas Kelvins. - Kas vajadzīgs?

-    Viss, ko vien varat Ričarda datora atrast par Slimanu, Mikenam, Agamemnonu vai Atreju un atsūtīt man elektro­niskajā pasta.

-    Ne, nu patiešam! F.s taču tam netieku klat!

-    Varat gan. Jus parvaldat viņa īpašumus. Ričardu noga- linaja tadeļ, ka viņa slepenajā kolekcijā bija kaut kas īpašs, un slepkavas to paņēmuši līdz.

-Ka tur trūkst? '

Debora vilcinājās. ,

-    īsti nezinu, bet domāju, ka kolekcija bija ari pēcnāvēs maska, - viņa teica.

-    līdzīga tai, kuru jus pētījat datora, - Kelvins precizēja.

-    Iespējams, - Debora piekrita. - Vienkārši pabdziet. Ju­su elektroniskā pasta adrese ir uz vizītkartes. es jums uz­rakstīšu, un jus man atsūtīsiet visu, ko vien varēsiet atrast. - Viņa atkal uz, mirkli apklusa un tad turpinaja. - Domāju, ir pilnīgi iespejams, ka policija nenotvers Ričarda slepkavu, jo nemaz, neveļas to notvert.

-     Ko jus ar to gribat teikt? Domājāt, ka policija ir… ie­saistīta šaja lieta?

-    Vel nezinu, - Debora atbildēja, - taču es jusu vieta vis­pirms pārliecinātos, kas tie par cilvekiem, un tikai tad vērtu muti vaļa.

Kelvins klusēja. Debora gaidīja, kad viņš piekritis palī­dzēt.

-     labi, - advokats beidzot noteica. - Izdarīšu visu, kas manos speķos.

-    Un vēl kaut kas, Kelvin.

-Ja?

-    Ja viņi sak runāt, ka es nogalinaju Ričardu, - Debora lūdza, - neticiet.

Pēkšņi viņa atskarta, ka galva rosās vel kadi vardi, ka tie jau ir meles gala, tadeļ nolika klausuli, iekams Kelvins pa­guva atbildēt, iekams pati pateikusi kaut ko muļķīgu.

Desmit minūtes paskatījusies televīziju, Debora aši no- mazgajas cietajā ūdeni (būdama prom no majam, viņa allaž ilgojas pec Atlantas ūdens) un jau gatavojas doties pie mie­ra, kad iezvanījas telefons.

-    Mis Millere, - iesaka pazīstama balss ar angļu akcentu, - baidos, ka pirmīt parbiedeju jus.

-     Nekas, - Debora atbildēja, - bet sarunu mes turpinā­sim daudz vienlīdzīgākos apstakļos.

-    Ko jus ar to gribat teikt? - vīrietis noprasīja.

-    Jus zināt manu vardu, bet es jūsējo nezinu.

Svešinieks mirkli vilcinājās, un Deborai šķita, ka dzird no­putu.

-    Ļoti labi, - viņš teica, - mans vārds ir Markuss Ficsti- venss.

Viņš, iespējams, meloja, taču Deborai bija vienalga. Daudz svarigak šķita mudināt viņu atklat kārtis.

-    Saksim no paša sakuma, labi? - viņa ierosinaja.

Divdesmit septītā nodaļa

Vakara, iedama no Akropoles atpakaļ uz viesnīcu, viņa bija pārdomājusi sarunu ar nepazīstamo angli - un nekas taja nešķita loģisks. Viņš bija vai nu talantīgs aktieris un izcils psihologs, vai ari viņu priekšstati par faktiem pilnīgi atšķi­ras. Doma, ka viņš, izlikdamies uzskatam Deboru par slep­kavu, novērsīs aizdomas no sevis, šķita absurda. Un tas lie­cina ja, ka svešais ir kadas mānijās vara. Bet varbūt tas nozīmēja, ka viņš tiešam uzskata Deboru par slepkavu. Tur­klāt - ja svešais butu gribējis nogalinat viņu, kadeļ meklēt iespēju aprunaties publiska vieta? Šie jautajumi izraisīja na- kamo - un tas bija vel divainaks: vai tiešam anglis uzskata, ka viņai ir maska? Ta vien likās. Vai citādi viņš butu pārlie­cināts - un ta tiešam izskatijas -, ka I )ebora gribējusi, lai viņš tai seko?

Šie jautajumi līdzinājās viņas pašas asinskarei, kas spieda atgriezties viesnīca, kur bija neizbēgama satikšanas ar nepa­zīstamo vīrieti, nevis laisties prom uz autoostu vai lidostu.

Tagad Debora sēdēja uz gultas malas, līdzas nolikusi blok­notu ar viesnīcas logo, rokā turēdama lodīšu pildspalvu, bet telefona klausuli ar vaigu piespiedusi plecam.

-    labi, Markus, - Debora iesaka, - kas tev prata?

-    Ja neskaita parbiedešanu, - viņš atbildēja, - es, šķiet, biju netaisns pret tevi, pieļaudams, ka esi nogalinājusi savu darba devēju.

Pieklājīgais runasveids padarīja teikto vel absurdaku, ta­ču Debora centas tam nepieverst uzmanību.

-    Ta tiešam bija, - piesardzīgi atbildēja Debora, nezinā­dama, kurp šie vardi novedīs.

-    Un, baidos, tu patiešam tici, ka es varēju… to izdarīt.

-    Tieši ta, - Debora teica. - Un tagad tu teiksi, ka ta ne­bija.

-    Protams, - vīrietis apstiprinaja.

Klausule bez ramas, pieklājīgās balss nebija dzirdams ne­kas vairak - ne krakšķis, ne satiksmes trokšņi, ne citas bal­sis. Iespējams, svešais sēdēja tada pat viesnīcas istaba ka vi­ņa…

-    Bet tonakt, kad piezvanīji pirmo reizi, tu prasīji, vai vi­ņi paņēmuši līķi, - Debora turpinaja. - Kas bija tie viņi? Un, ja tu nezināji, ka Ričards ir miris, kadeļ jautaji par liki?

-     Viņi bija divi grieķu biznesmeņi, ar kuriem, manuprat, Ričards bija noslēdzis darījumu. Darījumu, kas, šķiet, pilnī­gi izgāzies.

-    Un ko nozīmēja līķis?

Šoreiz klusums bija ilgāks - patiesība tik ilgs, ka Deborai jau šķita, ka saruna partrukusi. Kad beidzot atskanēja virie- ša balss, ta atgadinaja dumu strūkliņu, kas paradijusies tum­sa, - it ka viņš uz mirkli butu atrāvies no klausules un sācis runāt, iekams ta atkal pietuvinātā mutei. Debora atcerejas aromatu, kas valdīja pie viņas dzīvokļa durvīm, un nolēma, ka svešais, iespējams, pīpe. Ši iedomātā aina darīja balsi ap­cerīgu, pat patīkamu.

Tikai tadeļ, ka ari tētis kūpināja pīpi.

-    Tu Ričarda kolekciju ieraudzīji tikai pēc viņa nāves, vai ne? - Markuss jautaja.

-    Vai tas ir būtiski?

-    Tas nozīme, ka tu nezini, kas ir pazudis, - viņš teica.

-    Priecājos dzirdēt, ka nedoma, ka ši lieta ir pie manis, - Debora atbildēja.

-    Es domāju, ka mes esam izdarījuši milzīgu Iecienu sav­starpējas uzticības vairošana, - Markuss iebilda. - Ta tada darba hipotēze. Pieļauju, ka tu neesi vainojama slepkavība un zadziba, un tu pieļauj, ka es neesmu vainojams slepkavī­ba un zadziba. Pagaidam.

-    Pagaidam, - atkartoja Debora.

-    Un talak es secinu, ka pie tevis nav tas lietiņas, kas pa­zudusi no izcilas slēptuves aiz grāmatplaukta. Un ja, esmu to redzējis iepriekš, taču neesmu turējis roka un ne jau nak­ti, kad Ričards gaja boja.

-    Turpini! - Debora mudinaja, neļaudama viņam attap­ties.

-    Kas, tavuprat, pazudis?

-    Pēcnāvēs maska, - Debora atbildēja. - Tada pati ka Na- cionalaja arheoloģijas muzeja. Ta, kas, Shmanaprat, piede- rejusi Agamemnonam.

-    Šlimanaprāt, - Markuss atkartoja. - Tu netici, ka šahtu kapenes, kuras atraka Mikenas, bija ta cilvēka mirstīgas at­liekas, kas veda grieķus karagajiena pret Troju?