- Ne, - Debora teica.
- Bet Ričards ticēja, - skanēja atbilde.
- Ričards bija… - Debora atskarta, ka smaida, tadeļ atgai- ņaja šis emocijas. - Sapņotajs.
- Iespejams, tadeļ viņš an tev neradīja kolekciju, ko sa- vacis; ,kolekciju, kuras priekša viss parejais muzeja krājums šķiet niecība.
Debora aizsvilas, taču atbildēja mierīgi.
- Tu doma, ka maska Kičarda kolekcijā nākusi no šahtu kapenem, kuras Šlimans atracis deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados?
- Vai tu zini, kadu paziņojumu Šlimans telegrafeja uz Atēnu avīzi, kad bija pabeidzis izrakumus Mikenas? Viņš ziņoja-esmu ieskatījies Agamemnona seja.
- esmu lasījusi, ka šis stāsts ir apšaubams, - Debora iebilda. - Velak viņš pats noliedza, ka jebkad sūtījis tadu telegrammu.
- Protams, viņam tas bija jadara, - nesatricināms teica Markuss, - jo maska, par kuru Šlimans runājis, ta ari nekad nav nonākusi pie valdības vīriem Atēnas.
- Tu doma, ka muzeja ir viltojums?
- Ne, ta ir pietiekami īsta, - atbildēja Markuss. - Tā vienkārši nav ta maska, par kuru runa Šlimans. Bija vel cita. No bagatigaka kapa, kads tolaik atrakts un kura saturu viņš turēja noslēpumā.
- Tu doma, ka Ričardam piederejusi maska, kura, ka stasta Šlimans, klājusi paša Agamemnona seju? - viņa piesardzīgi bilda, ieterpdama ērmīgo apgalvojumu vārdos un šadi padarīdama skaidraku.
Tas nebija iespejams - pat gadījuma, ka Agamemnons patiešam bijusi vēsturiska personība. Taču pašu neparastako Markusa apgalvojumu viņa vel nebija dzirdējusi.
- Ne tikai maska, - viņš teica. - Tu taču paguvi novērtēt kolekcijas bagatigumu, vai ne?
- Ja, - Debora atzina.
Viņa atskarta, ka sak trūkt elpas - parņema tadas ka šausmas vai satraukums, saviļņojums, kas kaut mazliet, tomēr apslapēja šaubas par šo cilvēku un viņa iedomām.
- Vai tev nelikās dīvaini, ka slepkavas atstaja tadu baga- tibu neskartu un paņēma tikai pēcnāvēs masku?
- likās gan, - Debora piekrita, - taču nodomāju, ka maska ir daudz… izcilākā, unikālākā.
- Un ta an ir, - noteica Markuss. - Taču maska nebija vienkārši izņemta no vitrīnas, vai ne?
- Ne, - atbildēja Debora. Jūtot, ka gaisa virmo šausmīgas patiesības vēsmas, viņai vel vairak saka trūkt elpas.
- Viņi paņēma to kopa ar vitnnu, - Markuss turpinaja. - Ta bija milzīga vitnna, kas pārvietojama tikai uz ritentiņiem.
Debora atcerejas eļļainos traipus uz. paklaja, atsevišķo elektrības kontaktligzdu un lielo gaismas četrstūri, lai kas an savulaik atradies tas telpas centra, tas noteikti bija lielāks par pēcnāvēs masku. Sermuļi parskreja par kauliem. Šķita, ka istaba ir neiedomājami auksts.
- Un kas tad tas bija? - Debora piespieda sevi pajautat.
- Fs taču prasīju, vai viņi paņēmuši an liki, - Markuss atbildēja. - Es nebiju domājis Ričardu. Es biju domājis Agamemnonu.
Divdesmit astota nodaļa
Neiespejami. Absolūti. Apgalvojums, ka taja nelielajā tel- piņa Atlanta atradušas paša Agamemnona mirstīgas atliekas, bija absurds. Tas, ka deviņpadsmitā gadsimta arheologs izracis un spējis saglabat līķi, kas gulējis zeme tnsarpus tuk- stošus gadu, bija neiespejami.
Debora ta an pateica, un pēkšņi, atskaršot, ka parak ilgi klausījusies šajas muļķības un ka Ričards tam ticējis, viņu par- ņema depresija, kurn hdz šim bija izdevies atvairīt. Debora pieprasīja, lai Markuss nosauc telefona numuru, uz kuru viņu var sazvanīt, - viņa vairs nevelējās, ka svešs cilvēks diktē noteikumus. Markuss nevilcinoties paklausīja.
Nolikusi klausuli, Debora vairak neka stundu sēdēja uz gultas - līdz prata atausa kada varbūtība. Viņa ilgi domaja, nevēlēdamas pieļaut Markusa absurdo ideju (Agamemtions?), tad paņēma telefona klausuli un uzgrieza numuru.
Dekalbas apgabala policijas iecirkņa dežurantam bija vajadzīgas tieši trīs minūtes, lai atrastu numuru, pa kuru sazvanīt Deividu Beronsu -cilvēku, kurš bija no krievu valodas iztulkojis to vēstuli, ko atrada pie nelegālā imigranta Vološinova. Debora nolika klausuli un uzgrieza sadabūto numuru. Beronss atbildēja pec otra signālā - izklausijas mundrs un modrs.
Debora necentās paskaidrot, kas viņa ir. Meģinadama izklausīties lietišķa, viņa tūdaļ ķeras pie lietas.
-Ta rindiņa vēstulē, kura runāts par atliekam… Vai jums ir kaut vismazaka nojausma, kas tas par atliekam varētu but?
- Krieviski tas vārds bija oatatki, manuprat, - policists sacīja, acīmredzot tik aizrautīgi velēdamies parunat par šo tematu, ka pat nepainteresējās, kas zvana un kadeļ par to prašņa. - Tam ir vairakas nozīmes. Vecas lietas. Atliekas. Atlikumi.
- Senlietas?
- Iespējams. Pag! Es paskatīšos.
Iestājās pauze. Fona bija dzirdams kaut kads troksnis - iespejams, televizors. Beidzot policists atkal paņēma klausuli.
- Fs teicu ostatki, vai ne? Pag, ne! - Viņš neizklausījās nomākts, dnzak ieintriģēts. - Te rakstīts oataiiki. Nebiju pamanījis, ka te ir n. Eh!
- Kas ir? - jautaja Debora. Vīrieša balsi bija saklausama neizpratne. - Ko tas nozīmē?
- Nu, abi vārdi ir līdzīgi, - atbildēja Beronss. - An šis tulkojams ka atliekas, taču tam ir daudz specifiskākā nozīme.
- Stāstiet taču! - nepacietīgi iesaucās Debora.
- Tas nozīme cilvēka atliekas. Nu, saprotiet, mirstīgas atliekas.
Debora aizvēra acis.
- Ļoti dīvaini, - noteica Beronss.
- Un tas pēdējais vārds, - Debora neatlaidas, juzdama, ka sak aujot pašas sirds, - jus teicat, tas ir Merija. Vai varat iedomāties, ko tas varētu nozīmēt?
- Neesmu pat pārliecināts, ka tieši ta tur bija uzrakstīts, - Beronss atziņas. - Burti bija ļoti padzisuši, vēstulē notraipīta, turklāt rokraksts bija briesmīgs. Izskatijas vairak pec MAGD, taču nevareju izdomāt, ko tas varētu nozīmēt, tadeļ izlēmu, ka varētu but Merija.
- Vai ta varētu but daļa no garaka varda? Cilvēka varda vai vietas nosaukuma?
- Droši vien. Nezinu.
Debora pateicas par informāciju, nolika klausuli un atlai- das gulta uz. muguras - desmit minūtes vēroja ventilatoru pie griestiem, tad pieceļas, lai parbauditu, ka durvis ir aizbultētas, un atkal likās gulta. Nepagaja pat piecas minūtes, un viņa jau bija aizmigusi.
Pirmas stundas viņa gulēja cieša miega, taču pamodas vel pirms saullēkta. Kad astoņos no rīta atvēra Nacionālo arheoloģijas muzeju, viņa jau pusstundu bija sēdējusi uz ēkas kāpnītēm. Muzeja direktors Popadreuss jau bija sava kabineta, taču Deborai tika pateikts, ka viņu nedrīkst traucēt.
- Viņš gaida mani, - Debora iebilda. Ta varēja izrādīties patiesība, lai ari ne tada nozīme, ka varēja saprast šo frāzi.
- Uzgaidiet, - noteica militārās stajas sieviete, kas acīmredzot bija atbildīga par apmekletaju pieņemšanu.
Debora nebija īsti pārliecinātā, vai muzeja darbiniece izteikusies tik īsi tadeļ, ka angliski runa ļoti slikti, vai an personīgas attieksmes deļ. Un klusībā sodījās, ka nav iemācījusies kaut daž.as frāzes grieķu valoda. Lietojot tikai savu dzimto valodu, Debora pratoja, tūristiem grūti neizskatīties pašapmierinātiem un augstprātīgiem; pašpārliecinātiem, ka pasaule piemērosies un glābs viņus no bezpalīdzīga stāvokļu. Sajutusi vainas apzinu, viņa pasmaidīja un skaļi pateica:
- Efčhuristo33 .
Militariste aprauti palocīja galvu - apstiprinot, ka sapratusi vardu, - taču nepasmaidīja.