Atveras durvis, un foajē ienaca Popadreuss - sarunada- mies ar slaidu, dzeltenbalu vīrieti lietišķa uzvalka un brilles ar bieziem stikliem. Daži vīrieši uzvalkos jutas neerti, Debora domas nosprieda, bet šiem tu ir gluži kā otra ada. Abi naceji atstaja ietekmīgu cilvēku iespaidu. Debora pagriežas pret viņiem un saskatijas ar muzeja direktoru, kurš nekavējoties ve- dinaja sarunu biedru pari visai telpai, lai iepazīstinātu ar savu paziņu. Šķita, ka viņu tikšanas jau beigusies. Tuvodamies Popadreuss veltīja Deborai greizu skatienu.
- Velreiz gribat nopētīt eksponātus, - viņš teica, - vai mani?
-Abus, - Debora smaidīdama atbildēja.
- Nu, protams. - Muzeja direktora seja atgriežas lietišķa izteiksme. - Mis Millere ir krājumā glabataja Amerikas muzeja, - viņš paskaidroja, - un interesejas par Mikenu kultu- ras senlietu kolekciju. Un šis, - viņš teica Deborai, - ir Aleksandrs Deivoss, kulturas un antikvitašu ministrs.
- Priecājos iepazīties, - Debora nedroši paspieda ministra roku.
- Jus droši vien neesat ieradusies, lai kaut ko iegādātos no musu drauga, - teica ministrs, atplaukdams politiķa cienīga smaida. Balss bija rama, angļu valoda nevainojama, vārdus viņš izrunaja, tik tikko atvērdams muti. - Mes daudz labpratak savas kulturas vērtības glabajam sava zeme.
- Protams, - sacīja Debora. - Diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams.
Ministra acis kaut kas iemirdzējās. Viņš pieversas I'opad- reusam, bet jau nakamaja mirkli seja atkal rotājās smaids - lai ko viņš bija gribējis teikt, tas palika noslēpums.
- Tik tiešam, - viņš piekrita. - Bet nu man jāiet. Dimitrij, tu… - Teikumu viņš pabeidza, aši virknejot vārdus grieķu valoda. Muzeja direktors apstiprinoši palocīja galvu un paspieda sava viesa roku. - Mis Millere, - Deivoss pievērsās Deborai, - bija prieks aprunaties.
Un veikla soli viņš devas uz galvenas izejas pusi. Muzeja darbinieki smaidīja un locījās, atvadoties no pazīstama cilvēka.
-Ceru, ka nekādi neaizvainoju viņu, - ierunājas Debora.
- Protams, ne, - atbildēja Popadreuss. - Gribējāt aprunaties ar mani?
- Par Šlimana veiktajiem izrakumiem.
- Atkal. - Muzeja direktors pielieca galvu uz sāniem. - Dabiski. Varbūt dosimies uz manu kabinetu?
Popadreuss devas prom - tik ātriem soļiem, ka Debora ar savam garajam kajam tik tikko turējās Ildzi.
Kabinets bija iekārtots tikpat spartiska gara ka viss pare- jais muzejs - kailas apmestas sienas, senas, taču ne antīkas mebeles, grāmatplaukti, daži dzeltenīgi sertifikāti grieķu valoda un ierāmēta afiša, kas reklamē eģiptiešu mākslās izstādi.
Direktors apsēdas pie sava rakstamgalda un noradīja Deborai uz krēslu. Viņu iepriekšēja tikšanās bija beigusies visai strupi. Nu Popadreuss šķita sirsnīgs, pat priecīgs atkal tikties.
- Kafiju? - viņš piedavaja. - īstu. Nevis Nescafe.
Debora pieklājībās pēc piekrita. Viņai bija radušas aizdomas, ka ne katrs šaja nabadzigaja karaliste tiek pie kafijas. Muzeja direktors pacēla telefona klausuli, atri kaut ko pateica un tad atkal pieversas Deborai.
- Tatad, - viņš teica, - gribējāt aprunaties?
- Vai Mikenu kapeņu apļos, - Debora iesaka, - tika atrastas cilvēku mirstīgas atliekas?
- Protams! - atsaucas muzeja direktors. - Tas taču ir kapenes.
- F,s gribēju jautat, vai tas tur bija vel an kapeņu atrakšanas laika?
- Ak, - Popadreuss nervozi sagrozijas krēsla, - daļēji, ja.
- Tiešam? Pat pec tik ilga laika?
- Vai esat dzirdējusi par kūdras purvu cilvēkiem Firopas ziemeļos?
- Protams, - atbildēja Debora.
Cilvēku mirstīgas atliekas, par kuram viņš runaja - pa- zistamākie bija Lindovas cilvēks un Tolunda cilvēks -, atrastas Lielbritānijas ziemeļos un Skandinavija. Tas datētas ar dzelzs laikmetu - rupji rēķinot, pirmo musu eras gadsimtu, - un šie cilvēki acīmredzot bijuši rituālu upuri. Tie vispirms nogalinati un tad noslīcināti purva, kur atrasti tikai divdesmitajā gadsimta - tik labi saglabajušies, ka reiz Mančestra, kad mirstīgas atliekas atrastas buvdarbu laika, vie- teja policija sakuma noticējusi, ka uzdurusies nesen pastra- datas slepkavības upurim. Kauli, zobi, muskuļi, ada, mati, kuņģa saturs, garote ap kaklu - viss bija lieliski saglabajies.
- Taču kūdras purvu cilvēku mirstīgas atliekas iekonservējušas, pateicoties ķimikālijām purva, naftas produktiem, kas veicina kūdras degšanu, - Debora turpinaja. - Ļoti rets augsnes sastavs. Šeit, dienvidos, nekas tads nav iespējams.
- Tiesa, - smaidīdams piekrita Popadreuss, acīm redzami apmierinats, ka Debora ir tik zinoša. - Taču tādus apstakļus var radīt ari mākslīgi, ja līķis atrašanas bndi ir neskarts.
- Bet tas taču nav iespejams!
- Vai esat lasījusi "Hamletu", mis Millere? - muzeja direktors jautaja. - Šekspīra darbu?
- Fsmu gan, - Debora sarauca pieri. Pēdējā kursa vecais profesors mēdza teikt, ka visas nozīmīgākās lietas saistītas ar Šekspīru.
- Atceraties, ko kapracis saka 1 lamletam, kad tas jauta, cik ilgi pīšļi saglabajas zeme?
- Diemžēl ne.
- Mieceta ada saglabajas visilgāk, jo ta kļuvusi tik cieta, ka ai/tur ūdeni, bet ūdens ir izcilākais tava kuņas dela pīšļu boju tujs.
-Jus gribat teikt, ka šejienes sausais klimats izkaltē līķi?
- Debora minēja.
-Sakuma ēģiptieši savus nelaiķus apbedīja tieši karsta jas tuksneša smiltis, - Popadreuss paskaidroja. - Sausuma pīšļi izžuva un mumificejas. Velakie rituāli - orgānu izņemšana, ķermeņa ietīšana ķīmiski apstradatos apsējos un tamlīdzīgi
- bija tikai mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu tuksneša smilšu dabiskajai spējai izkaltēt līķus, kas apbedīti kapenes.
- Taču, nonācis virszemē un saskare ar gaisu, tads līķis sadrūp.
- Ja, - muzeja direktors apstiprinaja. - Pari nepaliks nekas vairak par saujiņu trauslu kaulu.
Debora atskarta, ka viņas cieša pārliecībā par Markusa smieklīgo apgalvojumu aplamību tiek satricinata - it ka butu sakustējies pamats zem tas.
- Ko Šlimans atrada Mikenas? - viņa jautaja.
- Kapeņu apli A viņš atrada vairaku mirušo kaulus, bērnus ieskaitot. Kauli tika rūpīgi sasaiņoti un aizvesti prom.
- Uz kurieni?
- Uz. šejieni, - atbildēja Popadreuss. - Mes tos neesam eksponējuši, tie glabajas muzeja pagrabos.
Debora jutas ka apstulbusi.
- Uz šejieni? - viņa parjautaja.
-Ja. - Muzeja direktors pasmaidīja. - Tas nav nekāds noslēpums.
- Taču tie bija tikai kaulu fragmenti, vai ne?
- Visi, izņemot vienu. Vienu atrada līdzas maskai, par kuru jus vakar tik ļoti interesejaties.
Debora pārsteigtā skatijas sarunu biedra.
-An… miesu?-viņa jautaja.
- Acīmredzot. - Direktors sev raksturigaja maniere paraustīja plecus. - Šlimans apgalvoja, ka mirstīgas atliekas bijušas neskartas, tapat sejas vaibsti… viss. Viņš uzaicinaja vietējos bal/.ametajus pameģinat iekonservēt pīšļus, radot apstakļus, kādos glabajas kūdras purvu cilvēki. Izmantojot, šķiet, kaut kadu alkoholu, sveķus.
- Veiksmīgi? - Debora nebeidza brīnīties.
-Ak vai! Ne, - atbildēja Popadreuss. - Līķis sadalījās.
Debora, iegrimusi domās, viena pati staveja pēcnāvēs masku priekša, ja līķi patiešam izkaltēti sausaja Grieķijas augsne, vai bija iespējams, ka Šlimans, kas reiz jau centies iekonservet pīšļus, tiktai uzlabojis savu balzamēšanas tehniku, ka spējis saglabat mirstīgas atliekas, par kuru eksistenci neko nav stāstījis grieķu valdībai? Vai tadeļ viņa (bēdīgi) slavena telegramma par ieskatišanos Agamemnona seja velak tika pasludinata par apšaubamu - tadeļ, ka tas bijis līķis, kura esamību viņš vēlējies slēpt? Bet kadeļ viņš ta rīkojies? Šlimans, cik Debora par šo cilvēku zinaja no izlasītajam gramatam, bija bagats amatieris un sapņotajs. Kadeļ viņš nevelējās par savu atradumu izbazunet visai pasaulei?