Bet an Troja viņš savus atradumus nebija atdevis turkiem. Nofotografējis dārgumus, kas, Šhmanaprat, bija pie- derejuši Trojas valdniekam Priamam, viņš paziņoja, ka tie pazuduši. Vai tie velak atradušies? Daudzas gramatas Ričarda guļamistabas plauktos bija antikvaras, un vairakas redzama fotogrāfija, kura Šlimana sieva Sofija greznojas pa- zudušajās dārglietās, taču neviena nebija izskaidrots, kas ar tam īsti noticis. Bet tas nenozīmēja, ka šada izskaidrojuma nav. Debora veras ramajas zeltītajās sejas un pratoja: vai tiešam Ričards ieguvis labi saglabājušos Mikenu valdnieka pīšļus?
Divdesmit devītā nodaļa
Debora pusdienoja agri - kada Plakas restoraniņa izdzerot an glāzi grieķu vīna Retsina, kas aromatizēts ar sveķiem, - un tad devas uz savu istabu lasīt Leo Deuela sarakstītos "I leinriha Šlimana memuarus"M . Iespejams, tajos izdosies kaut ko uzzināt par pazudušajiem Priama dārgumiem. Savilkusi ceļus zem sevis, viņa iegrima lasīšana - ar zīmuli roka, lai pasvītrotu svangakas vietas, ļa tic Deuelam, viss noticis apmēram šad i.
Tūkstoš astoņsimt septiņdesmit trešais gads. Turku valdība draudēja aizliegt Šlimana izrakumus, jo turēja viņu aizdomas (un pareizi vien darīja, ka velak izrādījās) par Troja atrasto dārglietu kontrabandu pari valsts robežai. Šķita, ka viņš rok uz labu laimi, virzīdamies no vienas vietas uz ot- ru, no viena slaņa uz otru un acīm redzami nesaprazdams, ka liela daļa atradumu nākuši no dažadiem laikmetiem. Viņš bija pārliecināts, ka zemakaja slāni rodamas I lomera "Ilia- da" aprakstītas Trojas drupas - un ši pārliecībā liedza apzināties, ka strādnieki izposta citus apmetnes līmeņus un šo to pat nozog.
Kada jūnija nta - dažas dienas pirms darbu beigām - Šlimans triumfēja. Viņš, ka pats velak stastija, esot pastaigajies ap izrakumu vietām un pēkšņi pie sienas pamatnes ieraudzījis spožu metālu. Viņš sācis rakt, un drīz vien paradijies zelts, vaz.es un dzeramie trauki, diadēmas, rotaslietas un citi dārgumi. Šlimans apgalvoja, ka tie savulaik piederējuši Pri- amam un zelts vien esot vairak neka miljonu Francijas franku vērts. Un šie dārgumi esot stiprakais pierādījums tam, ka 1 Iomera stāsti par Trojas bagatibu bijuši patiesi.
Neizpratni radīja Šlimana izvairīgie un pretrunīgie apgalvojumi par dārgumu atrašanas vietu, taču drīz vien tie vairs nebija būtiski. Pilnība ignorējot vienošanos ar turkiem - kam atrasta manta bija nacionala bagatiba ka dārgumiem jānonāk nesen atklataja Konstantinopoles muzeja, Šlimans nekavējoties ar kuģi aizgadaja atrastas lietas uz. Atenam, kur viņš tobrīd dzīvoja. Dārgumi bija paslēpti sešos grozos un soma; par tiem neko nezina ja pat tuvākie palīgi.
Septiņpadsmit gadus velak, kad bija pabeigti slavenie izrakumi Mikenas, Šlimans atgriežas Troja. Atradis četru akmens cirvju galvas, viņš, tapat ka iepriekš, noslēpa šo faktu no turkiem un nosūtīja nenovērtējamās lietas uz Grieķiju, muitniekiem paziņodams, ka tie ir Fģiptes kulturas pieminekļi, kas tiks eksportēti talak. Viņš pat nedomāja paturēt atrastās mantas Grieķijā. Tam bija jānonāk Berlīne.
Berlīnē?
Debora parlasija šo fragmentu vairakas reizes. Gan Priama dārgumi, gan akmens cirvji tika nogādāti Berlīne un pec Šlimana nāves tūkstoš astoņsimt deviņdesmitajā gada izlikti speciāli izbūvēta Etnogrāfijas muzeja sparna - ta bija arheologa pirmsnāves davana dzimtajai zemei. Taču ta nebija atradumu pēdēja mājvietā. Deuels stāstījumu pabeidza ar vel kadu aizraujošu vēstures notikumu.
Otra pasaules kara beigas krievu armija ieņema Berlīni, un šajas kaunpilnajas cīņas Šlimana uzkrātie Trojas dārgumi pazuda - tika pieņemts, ka tos nolaupījuši krievu karavīri. Grāmata nebija teikts, kur tie palikuši - izklīdināti dažadas kolekcijas, nozagti vai iznicināti. Publicēšanas bridi dārgumu atrašanas vieta nebija zinama, un tika pieļauts, ka tie zuduši uz mūžiem.
Krievi?
Debora aizvera gramatu, atlaidas gulta un veras griestu ventilatorā, atsaukdama atmiņa miruša Padomju Savienības karavīra Sergeja Vološinova seju…
Vai Šlimans Mikenas butu izdarījis to pašu, ko divreiz Troja, tas ir, slepus izvedis no valsts atradumus, kas bija daudz vērtīgāki par tiem, kurus viņš nodevis atklatibai? Troja viņš bija apgalvojis, ka ir visu atradumu īpašnieks. lai gan šķita, ka no grieķiem dārgumus viņš grib slēpt mazak neka no turkiem (Šlimana attieksme pret austrumnieciskajiem turkiem bija visai etnocentriska, lai neteiktu rasistiska), tomēr pilnīgi iespējams, ka patiesība viņš domaja tikai par Vacijas ieguvumu. Bet ja ta - kadeļ Berlīne par to nekas nebija zināms? Vai šos atradumus viņš nebutu lepni izlicis vācu muzeju apmekletaju apskatei?
Vācu sabiedrība asi izsmēja Šlimanu, un viņam ši zobgalība ķeras pie sirds. Viņš tika uzskatīts labakaja gadījuma par ekscentriķi. Cilvēks, kas uzbuvejis klasiskā stila savrupmaju dažu kvartalu attaluma no vietas, kur patlaban atradas Debora; cilvēks, kurš savus kalpotajus sauca mitoloģijas varoņu vārdos; cilvēks, kurš bija uzstājis, ka visi ziņojumi viņam jaraksta klasiskaja grieķu valoda, - šis cilvēks acīm redzami necentās ievērot likuma normas. Ja šis cilvēks, ka pats uzskatījis, atradis Agamemnona mirstīgas atliekas ar visam krašņajam kapa piedevām - viņš noteikti butu gatavs uz. daudz, ko, lai paturētu tas sev. Bet - ja viņš šo atradumu turējis noslēpuma, ka tas nonācis neliela Atlantas muzeja sle- penaja istaba un ka tas saistīts ar bojāgājušo krievu, kurš vel nesen ložņājis ap muzeja stavlaukumu?
Nakamaja rīta pec brokastīm, kuras bija šķiņķis, fetas siers un kraukšķīga maize ar jogurtu un medu, Debora devas leja un reģistratūra apjautajas jaunajai skaistulei, kur butu pieejams internets.
- Ermou un Voulisa ielas krustojuma ir interneta kafejnīca, - jaunava atbildēja, mehāniskām kustībām izņēmusi karti un apvilkusi noradītajai vietai ar pildspalvu.
Debora kafejnīcu atrada bez grūtībām - ta gan vairak atgadinaja baru, turklāt tukšu baru. Iegājusi iekša, viņa nopētīja leti ar hrometajiem augstajiem soliem, spoguļsienas, Metaxa brendija reklāmās un dīka stāvošos spēļu automatus. Viņa jau grasijas doties prom, kad pēkšņi atskanēja vīrieša balss:
- NaP5 ? /
Puisim ar apaļo seju bija apmēram divdesmit pieci gadi - šķita, ka viņš izaudzis no zemes. Aiz bara letes bija redzamas kāpnes, kas veda augšup.
- Parakalo, - Debora iesaka, - minos milate anglika?
Lūdzu, vai jūs runājāt angliski? Ši bija teju vienīga frāze, kuru viņa zinaja grieķu valoda. Ja atbilde nebūs jā, sarunu turpināt nebūs iespējams.
- Ja, - puisis mazliet nedroši pasmaidīja.
- Man vajadzīgs dators, - Debora paskaidroja.
Smaids kļuva vel nedrošāks.
- Internets? - Debora meģinaja velreiz, ar pirkstiem neapzināti atdarinadama rakstīšanu uz datora tastatūras.
Puisis atplauka - šoreiz, smaidu rotaja triumfējoša izteiksme.
- Tur, - viņš teica, soļodams lejup pa kapnem un pielabodams teikto ar šeit.
Beidzot viņš lepni noradīja uz četriem datoriem, kas bija izvietoti uz galdiem pie sienas. Pie katra bija hromēts krēsls, bet līdzas datoram - zīmulis un piezīmju papīrs.
Debora pateicas, bet puisis vispirms noradīja u/ interneta ikonu ekrana un pec tam - uz izcenojumu sarakstu, kas bija piestiprināts pie sienas. Divi eiro par pirmo pusstundu, viens eiro par katru nakamo pusstundu. Norunāts.