- Kafiju gribēs? - puisis jautaja.
- Ja, ludzu, - Debora atbildēja.
- Nescafe, - viņš piebilda ka atvainodamies. -1 .abi?
-Labi.
Puisis aizgaja, un Debora atvēra Hotmail majaslapu interneta. Bija vajadzīgas mazak neka piecas minūtes, lai saņemtu jaunu bezmaksas elektroniska pasta adresi senatnesvestnieksl®hotmail.com, turklāt vismaz minūte bija vajadzīga, lai apvaldītu dusmas, kad atklajas - kads jau izdomājis adresi senatnesvestnieksl@hohnail.com . Debora sameklēja Kelvina adresi vizītkarte un saka rakstīt:
Kelvin,
Ka jau solīju, te ir mana jauna adrese. Nedomāju gan, ka tur daudz var saglabāt, tadeļ, ludzu, nekādās milzīgas bildes vai smagus failus! Ziņo par jaunumiem!
Te iet jautri un forši. Man tevis pietrūkst!
Tas šķita pietiekami nenoteikti.
Debora īsti nezinaja, kadeļ piebildusi to Man tevis pietrūkst un kadeļ, viņasprat, vestulei jaizskatas nekaitīgai. Turklāt viņa taču bija uzrakstījusi sava varda pirmo burtu - tatad katram, kurš vēstuli izlasīs, viss tapat bus skaidrs. Vai viņa tiešām ilgojas pec Kelvina? Absurds! Tas taču faktiski bija svešs cilvēks! Viņa ilgojas pec kada, ar ko aprunāties, kurš tic viņai, kas ir viņas puse, bet tas ari viss.
Bet tas, ka viņš ir pievilcīgs, draudzīgs un gudrs, neko nenozīme?!
Pilnīgi neko, Debora puspajokam nosprieda. Ja ari smadzenes rosījās vel kadas domas, tas izraisīja histēriskais stāvoklis, tadeļ tas atri vien jaatgaiņa.
Debora ieskatijas pulksteni - vel divdesmit minūtes hdz pirmās pusstundas beigām, taču kafija joprojām nebija atnesta. Viņa atvēra Google meklētājprogrammu un ierakstīja vardu Mikenas. Pirmā paradijas Grieķu arheologu biedrības oficiālās majaslapas adrese. Tajā varēja izlasīt īsu vēstures apcerējumu, apskatīt dažas fotogrāfijās, muzeja darba laiku un biļešu cenas. Nakamo Debora ierakstīja frāzi Priama dārgumi. Un tam bridi atgriežas apaļsejainais puisis ar kafiju.
- P.fckaristo, - Debora teica. - Paldies.
- Pttrakalo, - atbildēja puisis, nolikdams krūzīti. Kafija šķita ne visai stipra un papildinata ar pienu, taču apetitliga. - Jus no Anglijas? - viņš jautaja.
- Amerikas, - Debora atteica.
Ārpus Savienotajam Valstīm šis vārds varēja izraisīt visdažādāko reakciju, tadeļ viņa piesardzīgi vēroja oficiantu. Taču uzmanība nebija nepieciešama.
- A, - puisis atsaucas, - Flviss Preslijs!
- Tieši ta, - Debora atteica, un puiša platais smaids padarīja viņu piecus gadus jaunaku.
- Zilas vamža kurpes, - viņš noteica.
- Tieši ta, - Debora atkartoja, - "Zilas zamša kurpes"36 .
Kaut nu nesāktu dziedat, Debora domas lūdzas.
Taču puiša uzmanību piesaistīja dators - ieinteresetiba bija rakstīta viņa seja. Privatumu par diviem eiro acīmredzot nopirkt nevarēja.
- Priams, - viņš teica, atzinīgi palocīdams galvu.
- Ja, - Debora novilka.
- Puskins, - puisis bilda.
- Ka ludzu? - Debora pieklājīgi parjautaja.
- Puskins, - viņš atkartoja un runadams kaut ko uzšņapa uz papīra. - Mouseio Pusskin.
Debora neizpratne sarauca pieri. Puisis pasniedzās pec datora tastatūras.
- Atļausiet? - viņš jautaja.
- Ē… ludzu, - Debora piekrita un paliecas nostāk.
Puisis nospieda dažus tastatūras taustiņus, un ekrana paradi jas Maskavas Puškina muzeja oficiālā majaslapa. Debora apmulsusi raudzijas, ka viņš nospiež vel dažus taustiņus, un tad ekrana paradijas attēls - nepārprotami ta bija kolekcija, ko Šlimans bija nosaucis par Priama dārgumiem.
Debora nespeja noticēt savam acīm. Trojā atrastas baga- tibas, kas kontrabandas ceļa pārvestās pari robežai un tad pazudušas, tagad bija viņas priekša ekrana, tas ir, Maskavas muzeja!
Teksts lauzīta angļu valoda vēstīja, ka attēlos apskatami mākslās priekšmeti, ko deviņpadsmitā gadsimta beigas Troja atradis 1 lenrihs Šlimans; ka tie glabati Berlīnes zooloģiska darza torni, līdz tos atbrīvoja krievu karaspēks. Dārgumi uz pusgadsimtu atkal nozuda - šoreiz Puškina muzeja velves. Un tikai tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtaja gada muzejs atzina to eksistenci un izlika eksponātus apskatei - acīm redzami velak neka iznākušās visas Ričarda gramatas. Savas tiesības uz bagatibam pieteikusi Turcija, Grieķija, Vacija un pārējie izrakumu dalībnieki. Stndi turpinās…
- Ļoti vecs, - teica puisis, - ļoti skaists.
- Jā, - piekrita Debora.
Un ja jau viena daļa Šlimana bagatibu parādijas pec tik daudziem gadiem, kadeļ nevarētu atrasties ari otra daļa? - viņa pratoja. Un nolēma piezvanīt Markusam, lai norunātu tikšanos.
Trīsdesmitā nodala
Debora ieteica tikties pie pusdienu galda, un Markuss izvēlējas dārgo Kostoi/iannis restorānu Zaimi iela tūdaļ aiz Arheoloģijas muzeja. Viņam karte vai ceļvedis nebija nepieciešams.
Debora ieradas agri, vaira kas reizes pagaja restorānā m garam, novēroja to, stavedama pie lielveikala skatloga ielas preteja puse, un iekša iegaja, kad līdz norunatajam laikam bija palikušas desmit minūtes. Viņa nervozeja. I.ielaka daļa apmekletaju bija vietejie grieķi, un tas satrauca vel vairak - šķita, ka Plaka noklausītas turistu sarunas angļu valoda nomierina, ļauj justies piederīgai.
Markuss ieradas tieši laika, ģērbies eleganta pelēkā uzvalka. Vispirms viņš grieķiski aprunajas ar zāles pārzini, tad apsēdas pie galdiņa. Debora izmocīja smaidu.
- Priecājos, ka piezvanīji, - Markuss teica. - Mums daudz kas jāapspriež.
Pa telefonu Debora viņam bija teikusi, ka vel joprojām pilnība neuzticas, vel joprojām tur aizdomas par Ričarda no- navešanu, taču viņš bija attraucis, ka tas ir tikai tukšas runas. Patiesībā Debora nezināja, kam lai tic, taču nosprieda, ka ši savadnieka dīvainais stāsts par sen mirušiem valdniekiem ir daudz loģiskāks neka viņai gribas atzīt. Tikai ta varēja izskaidrot Markusa acīmredzamo velmi aprunaties ar viņu.
- Mezedes37 te ir brīnišķīgas, - Markuss teica.
Debora palocīja galvu - it ka saprastu, par ko viņš runa, - un saka pētīt ēdienkarti, kas bija rakstīta grieķu valoda. Lēni lasīdama, viņa centas atšķetinat burtus un vārdus, taču pazina tikai četrus - Debora juta vēlēšanos aizstaveties.
- Velies, lai pasutinu tava vieta? - Markuss piedavaja.
- Ne, paldies, - Debora atbildēja, lai gan no visas sirds vēlējas piekrist.
- Iesaku nogaršot truša sautējumu, - viņš turpināja. - Tas šeit ir firmas ēdiens.
Debora klusēja, cenzdamas izdomāt trāpīgu atbildi, taču neveiksmīgi.
- Labi, - viņa teica, - tad pasutini man to. Un vel…
- Mezedes?
- Tieši ta. Ari tas.
Markuss ar viesmīli sarunajas grieķu valoda. Viņš pasuti- naja an pudeli Retsina vīna - maigaku un ar rozīņu garšu -, tad nolika pīpi uz, galda un paskatijas uz. Deboru.
- Mes jau esam pateikuši, cik maz viens otram uzticamies, tatad varbūt varam likt pie malas formalitātes un e… ķerties vērsim pie ragiem?
- Tas butu lieliski, - Debora piekrita, nolikusi glāzi un saskatīdamas ar Markusu. - Pieņemsim, ka mes meklējam vienu un to pašu: Ričarda slepkavu un pazudušos dārgumus, ieskaitot… - viņa norija siekalas, jo negribējās šos vārdus izrunāt skaļi, - sena Mikenu valdnieka mirstīgās atliekas.
- Viņu sauca Agamemnons, - Markuss palaboja.