- Vienalga.
- Vai drīkstu teikt vienalga par to Ričarda slepkavas mek- lešanu? - Markuss turpinaja. - Tas nebiju es, un ticu, ka ta nebiji tu, un man ar to pietiek. Fs Ričardu nepazinu, turklāt pieļauju, ka ar slepkavas meklešanu un sodīšanu jānodarbojas konkrētam varas iestadem.
- Iespējams, - Debora noteica.
Markuss sarauca pieri, taču nogaidīja līdz brīdim, kad viesmīlis atnesa ēdienu.
- Ko tu ar to gribēji teikt?
Ne jau ar to Debora bija velejusies sakt, taču temats šķita svarīgs. Viņa nezina ja, ciktāl var uzticeties šim cilvēkam, taču nosprieda, ka par ļaunu tas nenāks, turklāt, izradot labo gribu, bija iespeja no viņa izdabūt vairak informācijās.
- Slepkavību izmeklē divi detektīvi: Kins un Kerniga, - Debora iesaka. - Lai gan tas Kerniga nemaz nav policists.
Viņa atstastija noklausīto sarunu, un Markusa vaigs apmacas.
- Tava karta, - Debora teica, nogaršodama sautējumu, las, ka jau Markuss solījis, bija brīnišķīgs.
- Labi, - viņš piekrita, - tad es stāstīšu, luk, ko. Atlanta ļournal-Constitution rakstīja, ka Ričards nodurts, taču vairak neko. Domāju, ka tas izdarīts ar ārkārtīgi garu dunci, kam ir liks spals. Vai tiesa?
Debora atsauca atmiņa asiņaino līķi, dziļas brūces un asins peļķi zem Ričarda. Tad viņa atcerejas savado ieroci ar svastiku uz, roktura un nodrebeja.
- Ja tu viņu nenogalināji, - Debora teica, - ka tu to zini?
- Ričards nebija pirmais, kurš gājis boja tada navē, - Markuss paskaidroja. - Pirms desmit gadiem kada franču ciema Bretaņa tā tika sadurts kads cits padzīvojis džentlmenis.
- Pirms desmit gadiem? - Debora parjautaja. - Francija? Vai, tavuprat, šie gadījumi ir saistīti?
-Ja gan, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Patiesību sakot, es zinu, ka.
Debora gaidīja, kamer-Markuss uzed un iemalko vīnu.
-Šis kungs vēlējas iegādāties Mikenu valdnieka līķi, kas pēc tam nonaca Diksona kunga kolekcija Amerika. Viņš tai dzinās pakaļ daudzus gadus.
- Domā, Ričards ar to ir saistīts? - Debora neticīgi jautaja.
- Ne, - Markuss atbildēja. - Patiesību sakot, es domāju, ka cilvēki, kas nogalinaja veco džentlmeni, nogalinaja ari Diksona kungu. An viņi sekoja Agamemnona līķim un bija gatavi uz visu, lai iegutu šo relikviju. Francija ta izslīdēja viņiem no rokam, un bija vajadzīgi daudzi gadi, lai noskaidrotu, kur ta atrodas. Domāju, cilvēks, kurš nodarbojas ar pardošanu, pec slepkavības nolīda pagrīde, taču vainīgie pacietīgi gaidīja, kamēr prece atkal paradisies tirgu. Un tas notika ši gada sakuma. Viņi partvera pirkumu, bet talakais tev ir zināms.
- Ričards gribēja to pārdot? - Debora izdvesa. Tas nozīmēja, ka Ričards patiešam slēpis šo faktu no viņas un pat negrasijas relikviju izlikt muzeja. Tas apbedinaja.
Markuss palocī ja galvu - vispirms leni, pec tam atrak. Viņš ielika mute neaizkūpinātas pīpes katu un pakošļāja to.
- Ja, - viņš teica. - Pilnīgi iespējams, ka relikvija pie Diksona kunga bija jau kopš tas pazušanas no Francijas pirms desmit gadiem. Viņš bija nolēmis to pārdot. Viņš saka zondēt tirgu, un slepkavas beidzot noskaidroja, kur atrodas viņu intereses objekts.
- Pec tik daudziem gadiem? - Debora iesaucās. - Kurš gan butu gatavs nogalinat, pat divas reizes, un desmitiem gadu gaidīt līķi?! Kadeļ tas viņiem ir tik svarīgs?
- Tas ir ievorojamakais atradums pasaules vēsturē, - Markuss vienkārši, taču stingri noteica.
- Domāju, ir cilvēki, kas to apstrīdētu, - Debora iebilda.
- Kolekcionāri ir īpatņi, - Markuss teica. - Viņu velmes robežojas ar apsēstību. Ņemot vera, ka priekšmetam ir tik bagāta vēsturē, tam ir mil/iga vērtība tirgu, tas apvīts ar leģendām un tam piedēvē tadu speķu… Ir cilvēki, kas gatavi uz visu, lai dabutu to savas rokas.
Debora saprata, ka ta ir taisnība, un Markusa skatiens biedēja.
- Ka tu to zini? - viņa jautaja.
- Kadu laiciņu esmu par to stipri interesējies, - viņš drūmi pasmaidīja. - 1 ,iķis, kapa piedevas un citas Mikenu kulturas relikvijas man ir pazīstamas jau daudzus gadus. Tāpat es zināju, ka pazušanas bridi tas aizvestas kopa ar citiem mazak interesantiem un vērtīgiem artefaktiem. Es zināju, ka, atrodot kaut vienu no tiem, es varēšu atrast an Agamem- nona mirstīgas atliekas. Viens no šiem artefaktiem ir visai ievērojams, varbūt pat unikāls. Pirms paris mēnešiem šis priekšmets atkal uzpeldēja, turklāt visneiedomajamakaja vieta. Vai zini, kur?
Viņš atkal pasmaidīja - bet šoreiz tas bija nedzīvs smaids caur sakniebtam lupām un taja nejautas ne kripatas humora.
- Ka lai es to zinātu? - Debora, aizkaitinata par viszinigo toni, atjautaja. - Es taču nezinu, kas tas ir.
Markuss nolika pīpi, pārliecās pari galdam un saņēma Deboras rokas savējas. Viņa pirksti bija spēcīgi un auksti. Debora gribēja izrauties, taču vīrietis viņu turēja parak stipri. Markuss vel vairak paliecas uz priekšu - viņa seja, kad lupas paveras, atklajot zobus, pēkšņi paradijas kaut kas no plēsoņas.
- Tas ir agras renesanses laikmeta spāņu kuģa priekšgals. Pa pusei sieviete, pa pusei čūska. Vai zināt, kur tas atrodas, mis Millere?
Trīsdesmit pirmā nodaļa
Debora atsauca atmiņd, cik līksms Ričards bija groteskā kuģa priekšgala atklašanas, bndi. Tas bija pirms diviem vai trim menešiem. No rīta, viņai ienākot muzeja, kuģa priekšgals tur jau bija. Tas bija pirmais līdzekļu vakšanas pasakums. Dīvainas sievietes čūskas attēls paradijas avīze…
-Ja, - Markuss noteica, vērodams Deboras reakciju. - Es nezinu, cik ilgi tas bijis pie Ričarda un kadeļ viņš nolēmis to atklat tieši tam bridi, taču ieraudzījis es uzreiz sapratu, kas tas ir un kas meklējams līdzas. Un, ja to zinu es, esmu pilnīgi pārliecināts, ka to zina ari citi.
- Varbūt tas ari bija mērķis, - Debora iebilda. - Ja Ričards cereja pārdot mirstīgas atliekas un pārējas relikvijas, tad iespejams, ka ši kuģa priekšgala paradīšana publikai bija paziņojums, ka viņam tiešam pieder tas, ko viņš apgalvo.
Debora atskarta, ka apetīte pēkšņi zudusi.
- Kas notika? - Markuss jautaja.
- Nekas, - viņa sameloja.
- Tu prāto, kadeļ viņš nekad tev neko par to nav stāstījis, - vīrietis teica, - kadeļ nav novēlējis to muzejam.
- Ja, - Debora atzina.
- To es nezinu, - Markuss sirsnīgi atbildēja. - Un, iespejams, mes nekad to neuzzināsim.
- Savadi, vai ne, - Debora iesaka. - Tu gadiem strada kopa ar cilvēku, doma, ka pazīsti viņu, ka zini, ko viņš veļas, bet tad…
Viņa noskurinājās, lai atvaintu drūmās domas un noskaņojumu.
- Ja vien mes dabutu zināt, kurš vel spēja saistīt kuģa priekšgalu ar Agamemnonu… - novilka Markuss.
- Pag, - Debora iesaucas. - Tu teici, ka Ričards ticies ar diviem grieķu biznesmeņiem. Nakti, kad viņu nogalinaja, ballīte tiešam bija divi grieķi. Viņu nebija viesu saraksta, un es viņus nekad nebiju redzējusi. Viņi acīmredzot runājušies ar Ričardu, bet…
Tomēr, ne. Iespejams, ta bija izmisuma vadīta cenba, taču šķita loģiska un atjaunoja tadu Ričarda teļu, kads iespiedies viņai atmina. / /
- Ričards bija ka apsēsts tas grieķu leģendas deļ, - Debora turpinaja, - Trojas kara dēļ. lāču viņš bija ari principu cilvēks. Iespejams, viņš pirms kada laika iegādājies visu kolekciju. Gadiem ilgi viņš to paslepus meklejis, cenšoties noskaidrot, vai ta tiešam ir īsta, un mēģinot to padarīt par muzeja krājumā daļu. Bet, - Debora runaja arvien atrak, un apziņa fiksēja tikko prata atraisījušos domu, - iespējams, viņš uzskatīja, ka Agamemnona mirstīgajam atliekam (jo nešaubīgi ticēja, ka slēpj tieši Agamemnonu) nebutu jaatrodas Amerika. Tas pieder Grieķijai. Ričards, tapat ka Šlimans, kaismīgi vēlējas pieradīt, ka Homēram bijusi taisnība, taču īpašumtiesību ētikas jauta jumos viņi nebūt nebija līdzīgi. Un viņš kontaktējies ar kadu grieķu antīko lietu organizāciju, varbūt pat ar Grieķijas valdību. Viņš pastastijis par savu ieguvumu un atklajis to kuģa priekšgalu, lai pieradītu, ka runa patiesību. Varbūt Ričards ierosināja kompromisu: viņi dabu Agamemnona mirstīgas atliekas, bet viņam paliek pareja kolekcijas daļa, ko dnkst izlikt muzeja. Visbeidzot Grieķijas pārstāvji ieradas apskatīt šo vērtīgo objektu. Kaut kas sagaja grīste. Vai an tie nebija tie cilvēki, par kuriem Ričards viņus uzskatīja, vai…