Выбрать главу

Deborai aptrukas vardu un viņa ka bezspeka atslīga krēs­la. Tas bija tikai spekulācijas.

Markuss ta nedomāja. Uguntiņa, kas bija mirdzējusi De­boras acis, nu dzirksteļoja viņa skatiena.

-     Ja tev taisnība, - viņš teica, - viņi mēģinās to aizvest atpakaļ uz Grieķiju. Neuzdrošinoties vest ar lidmašīnu, vi­ņi izmantos kuģi.

-Tāpat ka Šlimans, - Debora papildina ja.

-    Mums jadodas uz Korintu, - teica Markuss, nolikdams nazi un dakšiņu, it ka grasitos iet jau tagad.

-    Uz Korintu? Kadeļ?

-   Tev ir kads ceļvedis vai kas tamlīdzīgs? - Markuss jauta­ja. - Karte? /

Debora izņēma savu ceļvedi un atvēra Grieķijas karti.

-    Skaties, - Markuss turpinaja, radīdams karte. - Atēnas ir šeit. Jebkurš kuģa ceļš no Savienotajam Valstīm beigsies Pinēja, luk, šeit. Taču Pireja ir parak liela osta, lai taja bez. bažam no­gādātu kontrabandu, turklāt līdz tai jabrauc cauri visai Vidus­jūrai, garam Italijai, apkart Peloponesai un garam Kikladu sa­lam. Bet viņi var krietni ietaupīt laiku un izvairīties no neertibam, kuģojot cauri Korintas līcim un kanalam. Slepeno kravu var izkraut pa ceļam un tad doties uz, Pireju. Braukšana cauri kanalam aiztaupa divus vai trīs simtus judžu atklatos ūde­ņos. Korinta mes varam noskaidrot, vai drīzumā gaidama ka­da kuģa ierašanas no Savienotajam Valstīm. Došanas cauri ka­nalam nav nekāds pikniks, tas ir japiesaka iepriekš. Tiklīdz krava bus klāt, mes par to uzzināsim. Un pārķersim.

-    Tuvāko nedeļu laika tas noteikti nav gaidams, - Debo­ra teica.

-    Tatad mums pietiks laika sagatavoties.

-     Domāju, mums pirms tam jabndina varas iestādes, - Debora lika priekša.

-Cik mums zināms, tieši varas iestādes nodarbojas ar kra­vas vešanu.

Debora papurinaja galvu.

-    Nedomāju, ka Grieķijas valdība nolaidīsies tik zemu, ka zags un slepkavos, lai atrastu nacionālās bagatibas.

-    Tiešām? - Markuss iesaucās. - Grieķi ļoti augstu vērtē savu mantojumu. Mani gan tas nepārsteigtu, ņemot vera, ka gadsimtiem ilgi ikviena koloniālā vara stiepusi prom visu, ko vien bija iespējams.

-    Britus ieskaitot, - Debora atgadinaja. - Partenona fn/.e bija Akropoles dārgums līdz brīdim, kad lords Elgins to aiz­veda uz I .ondonu.y

Tagad fnze atradas Britu muzeja kolekcija, un izskatījās, ka Atēnas neatgriezīsies - par spīti nepārtrauktajiem grieķu valdības pieprasījumiem. Lords Elgins apgalvoja, - ja frizē butu palikusi l'artenona, turki to nopostītu. Iespejams, vi­ņam taisnība.

-    Paldies par lekciju kulturas zinātne, - izgrūda Markuss. - Bet labak, ludzu, atgriezīsimies pie galvenas tēmas.

Debora pasmaidīja - viņa jutas pārsteigtā, ka sākusi sir­snīgāk izturēties pret šo cilvēku.

-    Zini, - viņa iesaka, - tu vel joprojām neesi atklajis, ka iesaistījies šaja lieta. Ja, tu esi mākslās kolekcionārs un vēs­turnieks; ja, izskatas, ka, tapat ka Ričards, esi apsēsts ar visu, kas skar Mikenas. Bet ka tu zini par līķi un to, ka tas klejo pa pasauli kopa ar sešpadsmitā gadsimta spāņu kuģa priekšgalu?

Debora vel joprojām smaidīja un balss skanēja laipni, ta­deļ viņa brīnījās, ka Markusa vaigs bija nomacies.

-    Man visu izstastija vecais kungs, ko noslepkavoja Fran­cija, - Markuss paskaidroja. - Pirms desmitiem gadu viņš ti­cies ar kadu melna tirgus pārstāvi, taču pats to relikviju ne­kad nav redzējis.

-    Un kadeļ viņš to visu tev stastija?

Markuss sarauca pieri.

-    Tas bija mans tēvs.

Trīsdesmit otrā nodaļa

Mazaja interneta kafejnīciņa Debora ieradas, tiklīdz ta at­veras. Puisis ar meness apaļo seju šķita priecājāmies viņu re­dzēt. Debora centas neiesaistīties saruna un pieklājīgi attei­cas no kafijas - puiša skatiena bija jaušamas emocijas, kuram viņa negribeja dot vaļu. Puisis šķita mazliet apbedinats, taču netrauceja apmeklētajai.

Bija pienākušās divas elektroniska pasta vēstules. Vienu bija nosutijusi elektroniska pasta pakalpojumu sniedzēja fir­ma, lai apsveiktu jauno klienti, otru - Kelvins. Mokoši īsu.

Datori konfiscēti, bija teikts vēstulē. Viņi zina, kur tu esi. Ari man tevis pietrūkst.

Pielikuma nebija.

Debora izdvesa dziļu noputu un pratoja, vai vajadzētu rakstīt atbildi. Viņa nezinaja, ko gribētu teikt un kādēļ. Ga­lu gala viņa šo vīrieti tik tikko pazina. Taču Ričards bija vi­ņam uzticejies, un tas kaut ko nozīmēja. Vel vairak - iespe­jams, bija lietderīgi kadam pavēstīt, ka viņa dodas uz Korintu kopa ar cilvēku, kuru vel pirms divdesmit četrām stundām bija uzskatījusi par Ričarda slepkavu. Deboras acis pievērsās pēdējam teikumam: art man tevis pietrūkst. Viņu parņema neizprotama apmierinājumā vilnis, kas atri vien ti­ka aizpurinats.

Tu vairs neesi nekada pusaudze!

Viņa ievilka elpu un saka rakstīt, iekams vel nav pārdo­mājusi.

Došos uz Korintu kopa ar Markusu. Laiciņš šeit ir jauks. Kaut tu varētu but līdzās!

Tas domāts ka joks, viņa pati sev iegalvoja, mēģinājums ma­zināt spriedzi šaja divainaja situācijā. Tiklīdz vēstulē bija no­sūtīta, Debora saka šaustīt sevi par to, ka rakstītais bijis tik tukšvardigs. Bet nu jau ir par veļu, viņa domas nosprie­da. Ja Kelvins uzskata, ka viņai ir kadas siltas jutas, patla­ban, atrodoties Grieķija, viņa neko ietekmet nevar, turklāt neko ļaunu tas nenodarīs. Iespējams, tādejādi Kelvins ne- velesies izpaust policijai viņas atrašanas vietu. Ta bija no­mācoši cietsirdīga doma. Un liekulīga. Šis divdomīgais un parasti pusaudžiem raksturīgais flirts taču nebija uzsākts, lai noturētu vīrieti sava puse. Viņa to darīja tadeļ, ka gri- boja, ka patika ši cilvēka smaids, patika, ka viņš izstiepj ka­jas, kad apsēžas…

Nesāc nu aizrauties!

Debora taču nekad neielaidas dēkas. Viņa nekad nejavas attiecībam (lai ko ari šis riebīgais vārds nozīmētu) un pilnī­gi noteikti nekad neiemīlējās.

Un tu netici vīriešiem, viņa sev atgadinaja.

Pat tādiem smukulišiem?

īpaši smukulišiem.

Iespejams, Kelvins Bouverss, sajutis, ka viņa sākusi izra­dīt interesi, laidīsies lapas. Viņam Atlanta, droši vien, bija guzmam advokašu un biznesa sieviešu precību gados. At­tiecības (riebīgs vārds) ar milzīga auguma bēgli, iespējams, ne­bija viņa prioritāšu saraksta.

Kamēr Debora ta sēdēja pie datora ekrana, bija pienāku­si vel viena vēstule. Vispirms viņa nodomaja, ka Kelvins jau paguvis atbildēt, tadeļ šķita, ka aizraujas elpa - viņu parņe- ma pēkšņa un iznicinoša pazemojuma sajuta, lāču vēstulē bi­ja pienākusi no nepazīstamas adreses - ta sastaveja no cipa­riem un dažiem burtiem. Saraukusi pieri, viņa to atvēra.

Vēstulē bija septiņi vardi, taču neviens no tiem neļava no­prast, kas ir sūtītājs.

Nekavejoties brauc majas! lavai dzīvībai draud briesmas.