Debora pagriežas pret pussagruvušajiem augstajiem vārtiem un leniem, piesardzīgiem soļiem devas iekša cietoksni. Uz mirkli apstajusies dzestrajā ena, viņa beidzot nonaca spo- žaja svelme vaļņu iekšienē. Viņai Ildzi bija tikai viena pudele ūdens, bet mobilais telefons ārpus Savienotajam Valstīm nedarbojas. Pēkšņi viņai ienaca prata, ka nezina, ka nonāks atpakaļ, un no sirds vēlējās, kaut Markuss atbrauktu pats ar savu mašīnu.
Jau uzreiz bija skaidrs, ka Akrokorinta nav tikai cietoksnis. Dažas daļēji sagruvušas ēkas atgadinaja dievnamu, citas - mošeju, kas gadsimtu gaita būvētas viena uz. otras ikreiz, kad šis izdevīgais nocietinājums ilgstošas cīņas nonācis kārtējo iekārotāju rokas, Par šis vietas stratēģisko nozīmi nebija nekādu šaubu. Uzkāpusi uz viena no milzīgajiem vaļņiem ar lodziņiem lielgabaliem un musketem, Debora ieraudzīja ne tikai kalna pakaje izvietoto seno pilsētu, bet an Korintas līci. No vel augstaka vaļņa vai torņa viņa austrumos pari Saronas līcim varētu saskatīt Atēnas. Pielikusi roku pierei, lai aizsargātos no spožas saules, viņa veras vaļņu i/,robojumos un pec tam devas augstak pa taciņu, kad līkumoja starp eku un nocietinājumu drupām. Apkārt nebija neviena cilvēka, gaisa spalgi sanēja circeņu un sienāžu sirsina- šana - ka elektriskie viļņi tie plūda cauri svelmes vaļiem.
Citadele - ja ta tada bija - i/.radijas koncentriska, iekšejo aizsardzības vaļņu zigzagi atkartoja kalnu kontūras. Virsotne bija nevis smaile, bet gan kore ar skaidri iezīmētu torņa četrstūri, kas slejas virs akmens sienam un nekopta, saules izdedzinātā zalaja akriem. Debora soļoja ļoti leni - plecus un seju klaja sviedri, kurpes šķita smagas ka svins. Diena bija parak karsta, lai…
Pusceļa viņa apstajas - taciņa beidzas laukuma, ko klaja akmens plātnes. Viņa atskatijas uz. noieto ceļu un attalo juras zilgmi. Brīdī, kad viņa iespieda rokas sānos un dziļi ievilka elpu, atskanēja blīkšķis, un netalaja mun ietriecas pirmā lode.
Trīsdesmit piektā nodaļa
Debora instinktīvi sakustejas. Pirmaja bridi viņa pat necentās paslēpties, bet maja ar roku un nikni iekliedzas. Uz viņu nekad neviens nebija šāvis, tadeļ viņa izlēma, ka ta ir kada muļķīga kļūda, ka te kads stulbenis, kads neaptēsts grieķis nolēmis izšaut vāveres. Un viņa vienkārši gadījusies tuvuma. Otrais šāviens nošalca Deborai gar ausi - un naka- maja mirkli sasprāga bizantiešu sienas flīze.
Dieva dēļ, kas…
Nokritusi uz akmeņainas zemes, aizritinajusies līdz klinšu bluķu kaudzei, kas reiz bijis ēkas stūris, pat izdzirdējusi trešo šāvienu, kurš ietriecas smiltis vieta, kur viņa tik tikko stāvējusi, - Debora vel joprojām domaja, ka ta ir tikai nejaušība.
Auļojošo pratu paršalca šaubas un niknums:
Uz mani neviens neuzdrošinātos šaut!
Tad iestājās klusums.
Guli mierīgi. Klausies! Elpo!
Debora gaidīja - sapt>ja delnas locītava un saskrapetais apakšdelms. Krītot zeme, viņa bija pamatīgi sasitusies. Mati spraucas acis, pie sasvīdušas miesas lipa putekļi. Tas bija neprāts. I'at ja tiešam mērķēts uz viņu, vainīgais taču bija kads trakais, vai ne? Kads vajpratigais, kas mēģina apšaut turis- tus. Otra iespeja - ka šauts tieši uz viņu, uz Deboru Milleri - šķita parak briesmīga, lai par to domātu. Debora atgaiņa- ja šo domu un saka apļot delnas locītavu. Ta, iespejams, sastiepta.
Kur viņš ir?
Ta bija pirmā nederīga doma, kas iešāvās prata. Viņa at- skatijas uz arku, caur kuru pirmīt bija izgājusi, tad uz, nocietinajumu valni - ja izdotos saskatīt ložu atstatos caurumus, varbūt varētu noteikt, no kurienes šauts. Tā varētu kontrolēt situāciju, Debora sprieda, cenšoties domāt racionali, lai nebutu jaļaujas panikai. Ja - loģika, dedukcija, sapratīga naba. Tas viņai allaž labi padevās. Un tas noturēs viņu pie dzīvības…
Ak dievs, vai tiešam tiktai nonāks?
Viņš droši vien ir augša, Debora sprieda. Tas bija pats loģiskākais punkts, no kura uzbrucējam visizdevīgāk mērķēt. Viņa pacēla acis, lai mēģinātu saskatīt, kura torņa dmpu arka šavejs paslēpies.
Ceturta lode ietriecas klinti dažu collu attaluma no Deboras galvas - dažados virzienos aizlidoja tns šķembas, un viena no tam trāpīja viņai pa deniņiem. Debora sagraba pirkstos zemi - parņema sāpes un panika, jo pirmaja mirkli šķita, ka viņa sašauta. Pielikusi roku galvai, Debora sajuta biezu miklumu - asinis.
Tās netek sevišķi stipri. Tikai sīks nobrāzums.
Bet ta nemaz nelikās. Kadu bridi pasaule šķita šūpojamies.
Satricinājums?
Lieliski.
Debora piespieda sevi paskatīties apkart, taču centas ne- pieverst uzbrucēja uzmanību. Bija vajadzīga labaka paslēptuvē.
Uzbrucējs. Viņa uzskatīja, ka tas ir vīrietis. Markuss? Kurš gan vel zinaja, ka viņa ir šeit? Ja neskaita, ka viņa vienkārši gadījusies ceļa cilvēkam, kas bijis gatavs šaut uz jebkuru…
Debora vēlējās noticēt, ka ta patiešam ir, taču ne - uz. šim lodēm rakstīts viņas vārds. Absurdas frāzes banalitate šķita teju smieklīga - kā no filmas, kuru viņai bija nejauši gadījies noskatīties, kada I ličkoka piedzīvojumu gabala, piemēram, "Ziemeļos no ziemeļrietumiem" vai "39 soļi.";v) Debora gulēja smiltis, juta, ka saule glasta adu, un galva bija neprātīgas domas - šķita, ka viņa skatas uz sevi caur teleskopu vai, precīzāk, skatas uz kadu citu, bet savas domas dzird filmu ieskaņotājā izpildījuma.
jātiek no šejienes prom!
Ja viņa ta gulēs visu dienu, šavejs dnz vien bus klat. Patiesību sakot, viņam tas, iespējams, nemaz nebūs jadara. Aizsegs bija pavisam neliels - paspēris uz priekšu kaut dažus soļus, uzbrucējs varēs saskatīt savu mērķi bez problēmām. To, ka viņš ir klat, Debora uzzinās tikai taja bridi, kad viņš atklas uguni. Taču tas nelietis noteikti nedoma, ka viņa uzdrošināsies pakustēties. Viņš noteikti doma, ka Debora ir zaķis, kas sastingst, lai pazustu no plēsoņas acīm - šis nekustīgums daļēji bija stratēģija, daļēji uz to mudina ja bailes. Tieši to viņš gaidīs. Tadeļ tagad jābēg.
Dievs, nē…
Ja. Ta bija vienīga izeja. Debora pieplaka zemei, cenzda- mas nenovirzīt visu svaru uz. delnām, tad iztaisnojas un ka sprinteris izskrēja no aizsega. Viņa bija spērusi četrus platus soļus, kad atskaņoja nakamais šāviens. Debora noredzēja, kur ietriecas lode, tadeļ nosprieda, ka ta palikusi kaut kur aiz muguras. Vol divi soļi, un viņa jau bija pie laika zoba sagrauztas sienas, kas sniedzas līdz viduklim. Viņa tik tikko paguva pārlekt pari sienai, kad atskanēja vēl viens šāviens, - Debora pret asu akmens malu stipri nobraza augšstilbu, nokrita asa zale sienas otraja pusē un skaļi iekliedzās. Akmeni ietriecas vel divas lodes, un tad iestājās klusums.
Cik reižu viņš bija izšāvis? Tas nebija svarīgi. Debora neko nezinaja par ieročiem. Taču šie pēdējie šāvieni vairak šķita izmisuma diktēti. Iespējams, uzbrucējs iztukšojis aptveri un tagad, kamēr mērķis paslēpies, to atkal pielade. Varbūt pienācis īstais bridis mesties talaka skrejiena…
Ne! Paliec aiz sienas! Te tu esi drošība.