Taču Debora zinaja, ka pirmā doma bijusi labaka. Riskants gājiens, taču var radīt starp viņu un šaveju lielāku attalumu. Viņa piespieda sevi piecelties un noskriet dažus jardus lejup pa taciņu.
Minējums izrādījās pareizs. Iekams atskaņoja šāviens, viņa bija noskrējusi divdesmit pēdas. Lode nokrita dažu jardu attaluma, un Debora nespeja noturoties nepasmaidījusi, domas veltīdama nezinamajam ļaundarim zobgalīgu frāzi: pasteidzies, ko? Viņa turpinaja skriet, līkumoja no vienas puses uz otru un ka gazele leca pari dažadiem šķēršļiem. Viņas kajas, augstie paļi, garie starķa stilbi, izstīdzējušie fla- mingo kati, kas sniedzas līdz padusēm, - desmit sekundes tas bija attaisnojušas sevi par katru nievājošo piezīmi vai zemisko repliku, kas jebkad izteikta par tam. Kad atskanēja pēdējais šāviens, Debora jau bija nonākusi pie vārtiem. Ja vien slepkava netraucas tikpat atri, tagad viņa tam vairs nebija redzama.
Taču uz pilsētu veda tikai viens ceļš. Sekojot viņš varētu revanšēties par savu slikto šaušanu. Kad viņa ieradas, stāvlaukuma nebija nevienas mašīnas - to Debora zinaja pavisam droši. Tatad uzbrucējs bija atnacLs kajam, atvests vai an atbraucis ar savu transportu, ko kaut kur noslēpis. Izejot cauri vārtiem un dodoties uz stavlaukuma pusi, Debora apsvēra visas iespejas.
Pag! Atvelc elpu! Varbūt, ja paslepsies, ieradīsies kads, kas tev palīdzēs…
Mašīnu neredzeja, an paslēpt to nebija kur. Savaldījusi mutuļojošas domas, Debora pieņema lēmumu un saka skriet pari putekļainajam stāvlaukumam, prom pa ceļa spirāli, kas veda lejup no kalna. Ja uzbrucējs šaus no augšas, viņa piespiedlsies klintīm, taču turpinās ceļu. Lai tiktu hdz pilsētai, bus vajadzīga pusstunda, varbūt pat mazak, ja vien viņai - pārbiedētai, izslapušai un nogurušai - izdosies nemazināt tempu. Augšstilbs smeldza, taču viņa vel nekliboja, tatad, iespejams, izdosies pieveikt vismaz, pusi ceļa, iekams tas saks pamatīgi sapet. Varbūt kads brauks garam un aizvedis hdz pilsētai…
līdz. šim neredzamais nelietis - ar kajam vai ar paslēpto mašīnu - nebija atraks par viņu. Debora palielinaja tempu - palīdzēja nolaidenais kalns - un drīz vien skrēja tik strauji, ka tikko spēja kontrolēt savus soļus. Divas minūtes - bet viņa tik tikko apjauta, ka dedzina saule vai sap kaja. Piecas minūtes. Septiņas. Un tad saklausīja - taluma ka ods iesicas motors. No kalna virsotnes lejup traucas motocikls.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Iespejams, ka nezinamais uzbrucējs neredzeja viņu ejam prom no Akrokorintas un tatad tam nebija ne jausmas, cik talu viņa tikusi. Kad motocikls, kura rūkšana atgadinaja zobārstā urbi, tuvojas, Debora paskatijas apkart, lai atrastu kadu slēptuvi.
Tas brauc arvien atrak. ]au tuvu!
Kalna puse bija tikai betonets kanali/acijas novadgravis un stava siena. Preteja puse stiepās olīvkoku dārzs - koki bija žubūraini un zemi.
Debora metas pari ceļam, ieskreja darza divdesmit jardu dziļuma un nokrita ar seju pret zemi. Putekļi vel nebija norimuši, kad motocikls jau paradijas likuma. Iespējams, uzbrucējs redzējis, ka viņa ieskrejusi darza. Viņam tik vajadzēja uzmanīgi ieskatīties tikko jaušama jas ēnas, ko meta koki, lai uzietu bēgles atrašanas vietu.
Palikt vai bēgt?
Debora gulēja pavisam klusi. Motora rūkoņa pieklusa. Motocikls samazina ja ātrumu.
Gribējās skriet, bet tad viņa svešajam butu ļoti labi redzama. Viņa piespieda sevi gulēt nekustīgi (kartiga zaķa taktika) un pat galvu negrozīt, lai mēģinātu ieraudzīt uzbrucēju.
Un tad viņš nonaca Deboras redzesloka. Braucamais daudz neatšķiras no mopēda - ar, lielakais, pārsimts kubikcentimetru motoru. Krasa bija nenosakāma, taču tumša, metāls dažviet sarūsējis. Vīrietis šķita nevērīgi ģerbies - zaba- kos, notraipīta teniskrekla un militārā stila biksēs. Galva bija fluorescējoši zaļa ķivere, kas aizsedza seju un šķita piemērota lielākām un atrakam motociklam.
Markuss?
Debora nevareja but par to pārliecinātā. Uz muguras viņam bija garš, plāns, audekla ietīts priekšmets - šautene.
Pēkšņi viņš pagriezās, un tumšais ķiveres sejsegs tika pavērsts tieši pret Deboru - viņai šķita, ka sajūt svešinieka acu skatienu. Debora attapas, ka viņas mugursoma ir koši dzeltena, un klusībā sodījās, ka nav pavilkuši to zem sevis. Bet tad motocikls atkal ierūcas skaļak, un vīrietis aizbrauca, pakāpeniski palielinadams ātrumu.
Drošība! Vismaz pagaidām.
Debora, ieklausīdamās pamazam rimstošajos sirds pukstos un elpa, nogulēja zeme vel apmēram minūti.
Viņš taču var atgriezties. Nobraucis kadu ceturtdaļjudzi, viņš var attapties, ka tomēr grib pabeigt darbiņu hdz galam, un griezties apkart - cerība, ka noķers bēgli atklata vieta. Debora apsvēra savas iespējas. Olīvkoku dārzs nodere- tu par aizsegu vēl apmēram tūkstoš jardus, ja viņa dotos taisna ceļa leja, nevis līkumotu pa ceļu. Tas prasītu vairak laika, turklāt nebija zināms, vai an turpmāk bus atrodama kada paslēptuvē. Beigu beigas naktos an šķērsot ceļu - vieta, kur tas apliec dārzu, - taču kadu bridi viņa tomēr butu drošība.
Debora apsvēra ari iespeju pamest savu mugursomu, taču izlēma, ka labak parvilks tai pari pietiekami lielo dzel- tenpelēko kreklu, ko bija paņēmusi Ildzi gadījumam, ja vakara kļutu vesi. Taču vispirms viņa iebaza soma akmeni kantalupes melones lieluma. Nebūtu prātīgi turpināt spēlēt medības, ja tuvcīņas bridi viņai nebūs pa rokai vismaz kaut kas, ko izmantot par ieroci. Novērtējusi akmens smagumu, Debora nosprieda, ka, precīzi nomērķējot, ar tadu iespējams pat nogalinat. No šīs domas kļuva nelabi. Viņa iedzēra pamatīgu malku ūdens un saka strauji soļot, klusītiņām virzīdamas starp smaržojošajiem un putekļainajiem kokiem, ik pa bndim ieklausidamas apkartnes trokšņos.
Olīvkoki bija nelieli un stādīti krietni atstatus cits no cita, tadeļ tajos paslēpties ka īsta meža nevarēja, taču Debora turpinaja ceļu, gatava jebkura bridi mesties pie zemes, ja atkal izdzirdētu motocikla rukoņu. Taču, ja svešais nolēmis atstat braucamo ceļa mala un talak iet kajam, viņš bēgli ieraudzīs, iekams ta pagūs kaut ko manīt.
Bet nav vajadzības domāt par to.
Dažas minūtes mundri soļojusi, Debora divdesmit jardus sev priekša ieraudzīja betona sienu - tatad viņa nonākusi vieta, kur jāšķērso ceļš. Rāpjoties pari sienai, viņa bus redzama no jebkura skatu punkta, tadeļ pēdējos desmit jardus Debora līda uz vedera. Paskatījusies pari malai, viņa ieraudzīja ceļu, kas stiepās desmit pēdas zemāk, un otraja puse - vel vienu olīvkoku birzi. Paskatījusies apkart, viņa sasprindzinaja visas maņas, lai saklausītu motocikla rukoņu.
Klusums.
Paralisusies uz. priekšu, Debora sajuta pēkšņas sāpes delnas locītava un augšstilba, taču, nolikusies par sapem ne zinis, parcela pari asajai padrupūšas betona sienas malai vispirms vienu kaju, tad otru un šļūca, līdz palika karajamies, ar pirkstiem ieķērusies siena. Viņa iekrita grāvi, atsitoties pret akmeni, nobrāza elkoni un seju. Neveikla piezemēšanās. Tomēr viņa sakopoja spokus, izrāpās no gravja un, nepārtraukti skatīdamas uz visam pusēm, lai laikus ieraudzītu sekotāju, devas pari ceļam.
Nevienu nemanīja.
Karsto asfaltu Debora šķērsoja rikšos un beidzot nonaca līdz kokiem ceļa otraja puse - mazliet saliekusies, jo augšstilbs smeldza arvien vairak, vina devas iekša birzi.
Šķita, ka vajatajs ir prom. Viņa jau atradas krietni zemāk, pavisam tuvu lauku saimniecības ekam senas pilsētas paka- jē un vairakiem turistu veikaliņiem un kafejnīcām, kas rindojas gar ceļu netālu no romiešu celtņu drupām. Šeit taču viņš neuzdrošināsies šaut? Savu iespeju viņš bija palaidis garam un devies prom, lai atskaitītos… nu, kadam jau viņš droši vien atskaitas.