Koki pašķiras, un bija redzamas debesis. Taluma vidēja maju jumti un piecas monolītas sena Apollona tempļa kolonnas. Pēdējos jardus līdz drupošas sienas malai Debora pieveica rāpus, paskatijas uz ceļu un tad uz vecajiem kokiem - viņu gaidīja brīvība. Debora jau bija gatava likt kaju pari sienai, kad iešāvās prata, ka vajadzētu pārliecināties, vai šoreiz kritiens nebūs vel bīstamāks par iepriekšējo, tadeļ viņa paskatijas pari robotajai malai.
Apakša, paslēpts meliorācijas grāvi, atradas motocikls. Līdzas tam, izstiepies zaļo un nomērķējis šauteni uz aso ceļa likumu, kas veda lejup no Akrokorintas, gulēja vīrietis spoži zaļaja ķiverē.
Trīsdesmit septītā nodaļa
Viņš bija apmēram desmit pedu attaluma, un Debora varēja derēt uz krietnu žūksniti naudas, ka tikai ķiveres deļ va- jatajs nav dzirdējis viņas tuvošanos. Viņa spēji - pat parak spēji - atravas un palika putekļainaja sausaja zalē, pratodama, vai strauja kustība nav piesaistījusi svešinieka uzmanību.
Un ko tagad?
Izskatijas, ka viņš ieracies bedrē, tada ka tranšeja - iespejams, tapai viņš bija rīkojies an augša, Akrokorintas drupas, -un gaida, kad upuris dzīvespriecīga stulbuma, uz kadu spējīgi tikai tūristi, valsēs leja. šī doma kaitinaja - ka barības vada iestredzis ediena kumoss.
Negaidīti uzgažoties virsu, varētu pārsteigt pretinieku, atvezēties ar mugursomu, kura paslēpts akmens… Taču ķivere šadu plānu varēja izjaukt, tadeļ Debora, juzdama tadu ka atvieglojumu, atmeta šo domu.
Varētu nogaidīt, kamēr viņš aiziet, taču Dievs vien zina, cik daudz laika tas prasītu. Saule jau tuvojas horizontam, un, lai gan vel vairakas stundas tumsa nebija gaidama, Deborai negribejas šeit palikt pec saulrieta - vel jo vairak tadeļ, ka japaliek kopa ar vajataju.
Varētu novērst viņa uzmanību, metot akmentiņus - ka to dara filmas. Tad varētu aizbēgt, kamēr viņš dodas noskaidrot, kas izraisījis troksni. Sadrumusi Debora apveļas uz, muguras un cauri koku lapotnēm veras debesis. Tas šķita pats nekļudigakais veids, ka tikt nogalinatai.
Nē. Atmetot naivo impulsu, kura rezultātā viņa atklas savu atrašanas vietu un atkal bus jadoma, ka izķepuroties no ši briesmīgā farsa, nekas cits neatlika ka gaidīt. Deborai tas nepatika, jo gribējās darīt kaut ko konstruktīvu, taču šis šķita pats drošākais plāns - pieņemot, ka izdosies nogulēt klusi līdz brīdim, kad vajatajs dosies prom.
Debora saka pārcilāt prata filmas redzētās ainas - lielākoties tas bija piemērotas komēdijām, nevis traģēdijām, taču ta vai citādi beigās lode butu viņai pierē: pēkšņa un nepārvarama vēlēšanas nošķaudīties, mobila telefona iezvanīšanās, neatliekama'vajadziba pačurat. Debora piespieda sevi nedomāt par to un turpinaja rami gulēt, pratodama, cik dīvaina ir ši situācijā - viņi abi klusi pieplakuši zemei, un tikai ducis pedu šķir no vīrieša, kas vēlas viņu nogali- nat.
Tagad secinājums bija neizbēgams. I'ilnigi skaidrs, ka tas nav nekāds vajpratigais, kas ticis pie ieroča un nejauši sajaucis viņu ar zaķi. Tapat bija pilnīgi skaidrs, ka svešais gribējis nošaut tieši viņu. Un pirmo reizi jautajumu kas saka aizēnot jauta jums kāpēc.
Viņa bija atbraukusi uz Grieķiju tadej, ka majas palikt šķita parak bīstami. Guļot piecu jardu attaluma no ta motociklista, bija grūti nesaprast, cik ironisks bijis liktenis un cik muļķīgs - šis lēmums.
Nekavējoties brauc majas! Tavai dzīvībai draud briesmas.
Tagad šie vardi vairs nešķita tik dīvaini.
Viņa bija bažījusies, ka viens no policistiem, kas izmeklē Ričarda slepkavību, patiesība nemaz, nav policists, un bija pilnīgi pārliecinātā, ka viņu kads izseko, turklāt ne jau ar varas iestāžu atļauju. Šis kads izrādījās Markuss, ar kuru viņa izmeklēšanas labad bija noslēgusi paktu. Bet nu ari šis lēmums saka izskatīties apšaubams. Un tomēr - par spīti visam idiotismam - Debora nespēja saprast, kadeļ kads varētu velēties viņas navi. Dievs bija liecinieks, ka viņa par Ričarda navi neko prātīgu nav noskaidrojusi. Ričarda slep- kavam noteikti bija izdevīgi, ka viņa paliek dzīva, lai savu aktivitašu deļ beidzot pamatīgi sakompromitētos.
Bet ja nu šie nezināmie vienkārši domāju, ka viņa zina kaut ko svarīgu?
Viņai bija brīva pieeja - tagad gan tikai daļēja - Ričarda slepenajai kolekcijai un datora failiem. Iespejams, viņa tiešam redzējusi kaut ko nozīmīgu, lai ari pati to nav sapratusi, - kaut ko tadu, kas vieno Agamemnonu, Šlimanu, Ričardu un viņa slepkavas. Debora veras neparasti zilajas debesis, klausijas circeņu sirsinašana un pratoja, ko butu palaidusi garam.
Tad apakša kaut kas sakustejas. Motociklists bija sācis grozīties.
Ak dievs! Beigas klāt!
Pirmaja mirkli Debora iedomājās, ka svešinieks nolēmis uzrāpties uz sienas, lai ceļš butu labak redzams. Viņa aizvēra acis un sasprindzinaja dzirdi, taču vairs nekas nebija sa- klausams. Pieplakusi zemei, viņa centas radīt pec iespējas mazaku troksni un neapzinati pacēla mugursomu - gadījumam, ja pari betona malai paradītos roka un pec tam an ķivere.
Pēkšņi ierecas motocikls - rūkoņa šķita tik skaļa, ka Debora tik tikko neiekliedzās. Jau nakamaja mirkli viņa instinktīvi pieplaka zemei, lai vajatajs attālinoties neieraudzītu savu upuri.
Nogulējusi vēl divdesmit vai trīsdesmit sekundes, Debora ieklausījās troksni. Svešais brauca atpakaļ kalna - acīmredzot cerēdams tur notvert bēgli. Nogaidījusi desmit sekundes, viņa paskatijas pari ceļam, lai pārliecinātos, ka motocikls pazudis no redzesloka, un metas lejup. Samežģīta potīte protestēja, taču Debora skriešus devas pari ceļam - olīvkoku birzi, kas šķita pēdēja līdz zemnieku majam. Taluma vel bija saklausama motora rūkoņa. Augša, Debora sprieda, viņš var pagriezties un ieraudzīt bēgošo stāvu. Bet varbūt viņš nemaz neatskatīsies, turklāt skriešana pa ceļu var prasīt vairak laika un tur viņa bus vel labak redzama. Ierasti platie soļi tagad kļuvuši sīki un nevienmengi - jo ilgāk viņa bija kajas, jo klibošana kļuva uzskatamaka. Ne - atgriežoties u/ ceļa, sastapšanas ar vajataju bus nenovēršama.
Līkumošanai starp kokiem bija vajadzīga ne vairak ka minūte. Nonākusi pie stavas kraujas, kas veda atpakaļ uz ceļa, Debora pat neapstajas. Motocikla rūkoņa bija izplēnējusi, un viņa nešaubijas, ka, tiklīdz tas atkal tuvosies, troksnis atkal bus dzirdams. Paskatījusies uz visam pusēm, viņa nolēca uz ceļa un turpinaja skriet pa to. Piecdesmit jardus talak tas asi pagriezās uz ziemeļiem - Uz senlaicīgam drupām un līci. Pie- liekusi galvu, viņa centas nelikties ne zinis par sāpēm. Krekls bija sviedros samircis, un pa seju plūda sviedru straumes - saļais miklums koda acis. Tiekot līdz likumam, sāpes potītē vairs nebija paciešamas, un Debora iekrita lietus novadgravi.
Šoreiz, viņa iekliedzas - vairak vīlusies, neka bailes vai sāpes - it ka ilgu laiku miera dusējušais instinkts butu izlēmis, ka ta ir pati piemērotākā emociju izpausme. Debora jau ceļas kajas, kad saklausīja - vai iedomājās, ka saklausa - klusu motora rukoņu. Viņa sastinga un ieklausījās uzmamgak. ļa. Tas ir viņš. Atkal brauca leja un, spriežot pēc trokšņa, brauca ļoti strauji. Viņš ieraudzījis savu upuri.
Tagad sāksies īstais skrējiens.
Debora skatijas taisni uz priekšu. Ceļš atgadinaja platu karsta, spīdīga asfalta lenti. Apmēram simts jardu attaluma atradas ēkas, taču tas bija izvietotas parak talu pļavas un vairak atgadinaja šķunišus. Apkārt drupām bija redzams augsts žogs, un cauri kokiem, kas ieskava seno apmetni, dažas kolonnas tik tikko saskatamas. Vel divsimt jardus talak šis ceļš krustojas ar galveno. Nogriežoties pa labi, viņa jau pēc minūtes vai divām bus pie turistu veikaliņiem un kafejnicam.