Выбрать главу

Ja vien viņai šis minūtes bija. Debora piespieda savas ka­jas kusteties pec iespejas veiklāk. Asinis no augšstilba jau bija notecējušas zemāk un sūcas zeķe - šķita, ka visas kajas ga­ruma stiepjas briesmīga brūce. Debora noskurinājās. Nebija nemaz, tik slikti ka izskatījās. Par sastiepto delnas locītavu vispār varēja nelikties ne zinis. Tagad pats svarigakais bija atudeņošanas, nogurums un nelaga potīte, kas lika uz pusi samazinat ātrumu.

Vēl tikai daži jardi…

Viņa pagaja garam šķūņiem, nopētīja vienīgo kazu visa pļava, taču neapstājās. Motocikla rūkoņa pirmīt bija kļuvusi mazliet klusākā, jo ceļš aizvijas kalna austrumu pusē, bet nu atkal pieņemas skaļuma. Vel viens ass likums, un svešais jau brauks taisni pie viņas. Debora saka skriet.

Taluma vidēja antīkas Apollona tempļa kolonnas, taču drupas šķita tukšas. Bet - ta ka viņu no drupām šķira biezs drāšu žogs, nepalīdzētu pat pulks atvaļinatu juras kājnieku, ja tie atrastos otraja pusē. Motora rūkoņa atkal bija pieklu­suši. Varbūt vajatajs pārdomājis? Izlēmis, ka viņa atkal pa­slēpusies, un meties atpakaļ. Debora sāpes saviebas un sa­koda zobus - ka romietis, kurš ķirurģiskas operācijās laika iekodies adas sloksne. Viņa ka apreibusi turpinaja skriet un nevilšus saka streipuļot pa saules nokaitēto ietvi.

Parmaiņas motora rūkoņa, kad motocikls pagriezās liku­ma viņai aiz muguras, šķita ka vel viens šāviens. Sakuma ta bija attala švirkstoņa, kas atgadinaja tadu ka cikādes dzies­mu vai zāles pļaujamo mašīnu kaimiņa darza, bet tad visas skaņas barjeras bija prom, un rēkoņa skanēja tieši aiz mu­guras. Debora neatskatījās, ja tas nelietis izlēmis šaut tagad, atliek tikai ceret, ka viņš aizšaus garam. Viņai vairs nebija speķa izvairīties no lodes.

Viņa turpinaja skriet - desmit jardi, piecpadsmit jardi, div­desmit pieci jardi. Nu viņa atradas pie krustojuma un, lai­dusies grīļīgos rikšos, pagriezās pa labi. Saja vieta antīkas celtnes ieskava augsta akmens bluķu siena, kas uz pusi ap­slapēja motocikla radītos trokšņus. Priekša vidēja uz ietves salikti galdiņi un krēsli. Pēkšņi uzzibsnīja pastkaršu stenda spožums, veikala skatlogs un autobuss… Cilvēki.

Debora iemetās pirmā ja kafejnīcā, kas gadijas ceļa - lauz­damas uz. virtuves pusi, viņa nejauši apgāza metala galdu. Apmekletaju nebija, viesmīlis pie bara smēķēja. Kad galds nobukšķeja pret zemi, viņš parbiedets un aizkaitinats pagrie­žas. Bet jau nakamaja mirkli Deborai pretī iznaca sieviete vi­dējos gados - melnas dranas, mezgla sasietiem matiem, bar­gu, krunkainu seju un apņēmīgi iznicinošu skatienu.

Deboras vēlēšanas turpināt iešanu izplēnēja - varbūt vi­ņa beidzot Java tai izplēnēt. Zaudējusi līdzsvaru, viņa sabru­ka uz grīdas - sašupodama krēslus un apgazdama vel vie­nu galdu. Savainota, asiņodama un pārguruši vairak neka jebkad mūža, viņa vairs nespēja pakustēties.

-    Piedodiet, - viņa nočukstēja, kad redzesloka paradijas grieķietes seja.

Sieviete kaut ko uzsauca viesmīlim, tad atkal pieversas Deborai - barga ja seja bija savilkusies bažīga izteiksme.

-    Ees OK, - viņa teica, kad viesmīlis atnesa pudeli ūdens.

Sieviete pacēla Deboras galvu un piespieda pudeli viņai pie lupām.

Debora iedzera krietnu malku, izbaudīdama gardo vēso dzīvības šķidrumu. Vēl joprojām šķita, ka varētu zaudēt sa­maņu, tomēr viņa piespieda sevi pacelties uz elkoņiem un cauri krēslu un galdiņu haosam paskatīties uz ceļu. Moto­ciklists jau bija klat - zaļas ķiveres tumšais sejsegs pavērsts tieši pret viņu. Tad motocikls atkal ierecās, aizjoņoja prom pa ielu un pazuda skatienam.

Trīsdesmit astota nodaļa

Grieķiete, kas sevi nosauca par Sofiju (tāpat sauca an Šli­mana sievu), pacienaja Deboru ar griletu jera gaļu, sagriez­tiem gurķiem un ūdeni, tad apmazgaja viņas nobrāzto un saskrambāto adu, apstradaja augšstilbu ar jodu no senlaici- gas bruņas pudeles ar stikla korķi. Angliski viņa prata tikai dažus vārdus - lielākoties tie bija saistīti ar ēdienkarti - ta­ču draudzīgi pļapaja nepārtraukti, un Debora saprata, ka ju­tas labak.

Debora izstastija, ka Akrokorinta viņai dzinies pakaļ kads motociklists, taču noklusēja, ka uz, viņu šauts, un noraidīja Sofijas piedāvājumu zvanīt policijai. Debora nesaprata iemes­lu, taču juta, ka grieķiete atviegloti nopūšas, - iespējams, ta­deļ, ka zina, cik skeptiski ārzemnieces stāsts tiks uztverts. Kad Debora piecēlās un paziņoja, ka jutas pietiekami stipra, lai uzmekletu autobusu vai taksometru un atgrieztos vies­nīca, Sofija vienkārši noteica:

- Nē. - Un saka saukt viesmīli, līdz tas, savilcis skarbu seju, devās prom un iekārtojās veca fiata šofera sēdekli.

Debora paņēma saimnieces doto pudeli ūdens un maizes kukuli. Un tad sekoja pats pārsteidzošākais - neveikls ap­skāviens. Sofija, nepārtraukti bērdama nesaprotamus vārdus grieķu valoda, papliķēja viešņas vaigu un uzmundrinoši pa­smaidīja. Debora, ietUcijusi savas garas, stīvas un savaino­tas kajas nelielaja, aprusejušaja mašmite, juta, ka ir neizsa­kāmi tuvu asaram - pirmo reizi kopš ierašanas Grieķija.

Sofija vēlreiz, pārliecinājās, ka viesmīlis zina, ka aizbraukt līdz viesnīcai. Un tas bija vieta, jo ta vien šķita, ka viņa an­gļu valoda aprobežojas ar angļu futbolistu uzvārdiem (Bek- hems, Soulzs, Ouvens, viņš bija novilcis, plati pasmaidījis un izgrūdis emocionālas, taču nesaprotamas skaņas). Un tad vi­ņi devas ceļa uz moderno pilsētu un 'Tfiru".

Nez. kadeļ Debora bija pārliecinātā, ka viesnīca viņu gai­dīs kadi jaunumi - vestulite no Markusa vai pats Markuss, kurš sēdēs foajē krēsla un smeķes; vai, teiksim, kada ziņa no Kelvina. Taču neka tada nebija - tapat ka neviena, kurš painteresētos, cik briesmīgu pecpusdienu viņa pavadījusi. Un tas nomaca. Šodien kada vests no Kelvina butu neno­vērtējami jauka.

Ak tā, pusaudzes gājieniem pievienojusies an sevis žēlošana. Lie­liski!

Tas nav tikai acumirklīgs atslabums, Debora domas sprie­da, pateikdamas viesmīlim, kurš šķita laimīgs, ka atbrīvo­jies no pārlieku rosīgas Sofijas klātbūtnes, un atgriezdamas sava numura. Tas bija kaut kas vairak.

No Atlantas viņa bija aizbēgusi, jo jutas apdraudēta, taču šeit nebija daudz drošāk, turklāt viņa ne par matu nav ti­kusi tuvāk Ričarda slepkavām. Viņa nebija atklājusi neko no­zīmīgu. Sēdēdama kafejnīca un steidzīgi malkodama vēsu ka­fiju, Debora juta, ka pievīlusi ne tikai Ričardu, bet an pati sevi. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka Ričarda nave tikai tad šķi­tis loģiska, ja varēs to saprast, pieņemt.

Debora paberzēja samežģīto potīti un samierinajas ar vār­diem, kas pēkšņi bija iešavušies prata: laiks doties majas.

Pārliecinājusies, ka durvis aizslēgtas, viņa kaila apguļas zem palaga un nogulēja līdz ritam - pamodas tikai tanī brīdī, kad sapni bija paradijies motociklists.

domas, kas nomaca aizmiegot, nebija izgaisušas arī nonta tas mocīja ka paģiras vai atmiņas par kadu šausmīgu zaudējumu. Pirms brokastīm viņa pārliecinājās, ka nav sa­ņēmusi nevienu vēstuli. Markuss acīmredzot pametis viņu. Debora aizgaja līdz interneta kafejnīcai un parbaudija savu elektronisko pastu, taču ari tur neka jauna nebija.

Pēc tam viņa nomainīja apsēju uz kajas, vispirms pārlieci­nādamas, ka brūci nav skārusi infekcija. Izskatijas normāli, taču brūce bija dziļa, malas apsartušas un pietūkušas. Iespe­jams, japaludz durvju sargam kads antiseptisks losjons. Šī doma nez. kadeļ sniedza enerģijas piepludumu. Debora at­slīga gulta un skatijas āra pa logu - pari dakstiņu jumtiem uz. bazilikas kupolu un juru aiz. ta.

Patiešam, bija pienācis laiks doties mājup - droši skatī­ties acis nepatikšanam, nodot izmeklēšanu speciālistu rokas un darīt visu, lai nenonāktu cietuma par sava drauga un mentora slepkavības izmeklēšanas traucēšanu. Bet pirms do­šanās uz Atenam un lidostu bija paveicams vel viens dar­biņš. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka pirms došanas prom tas bus jaizdara.