Ja vien viņai šis minūtes bija. Debora piespieda savas kajas kusteties pec iespejas veiklāk. Asinis no augšstilba jau bija notecējušas zemāk un sūcas zeķe - šķita, ka visas kajas garuma stiepjas briesmīga brūce. Debora noskurinājās. Nebija nemaz, tik slikti ka izskatījās. Par sastiepto delnas locītavu vispār varēja nelikties ne zinis. Tagad pats svarigakais bija atudeņošanas, nogurums un nelaga potīte, kas lika uz pusi samazinat ātrumu.
Vēl tikai daži jardi…
Viņa pagaja garam šķūņiem, nopētīja vienīgo kazu visa pļava, taču neapstājās. Motocikla rūkoņa pirmīt bija kļuvusi mazliet klusākā, jo ceļš aizvijas kalna austrumu pusē, bet nu atkal pieņemas skaļuma. Vel viens ass likums, un svešais jau brauks taisni pie viņas. Debora saka skriet.
Taluma vidēja antīkas Apollona tempļa kolonnas, taču drupas šķita tukšas. Bet - ta ka viņu no drupām šķira biezs drāšu žogs, nepalīdzētu pat pulks atvaļinatu juras kājnieku, ja tie atrastos otraja pusē. Motora rūkoņa atkal bija pieklusuši. Varbūt vajatajs pārdomājis? Izlēmis, ka viņa atkal paslēpusies, un meties atpakaļ. Debora sāpes saviebas un sakoda zobus - ka romietis, kurš ķirurģiskas operācijās laika iekodies adas sloksne. Viņa ka apreibusi turpinaja skriet un nevilšus saka streipuļot pa saules nokaitēto ietvi.
Parmaiņas motora rūkoņa, kad motocikls pagriezās likuma viņai aiz muguras, šķita ka vel viens šāviens. Sakuma ta bija attala švirkstoņa, kas atgadinaja tadu ka cikādes dziesmu vai zāles pļaujamo mašīnu kaimiņa darza, bet tad visas skaņas barjeras bija prom, un rēkoņa skanēja tieši aiz muguras. Debora neatskatījās, ja tas nelietis izlēmis šaut tagad, atliek tikai ceret, ka viņš aizšaus garam. Viņai vairs nebija speķa izvairīties no lodes.
Viņa turpinaja skriet - desmit jardi, piecpadsmit jardi, divdesmit pieci jardi. Nu viņa atradas pie krustojuma un, laidusies grīļīgos rikšos, pagriezās pa labi. Saja vieta antīkas celtnes ieskava augsta akmens bluķu siena, kas uz pusi apslapēja motocikla radītos trokšņus. Priekša vidēja uz ietves salikti galdiņi un krēsli. Pēkšņi uzzibsnīja pastkaršu stenda spožums, veikala skatlogs un autobuss… Cilvēki.
Debora iemetās pirmā ja kafejnīcā, kas gadijas ceļa - lauzdamas uz. virtuves pusi, viņa nejauši apgāza metala galdu. Apmekletaju nebija, viesmīlis pie bara smēķēja. Kad galds nobukšķeja pret zemi, viņš parbiedets un aizkaitinats pagriežas. Bet jau nakamaja mirkli Deborai pretī iznaca sieviete vidējos gados - melnas dranas, mezgla sasietiem matiem, bargu, krunkainu seju un apņēmīgi iznicinošu skatienu.
Deboras vēlēšanas turpināt iešanu izplēnēja - varbūt viņa beidzot Java tai izplēnēt. Zaudējusi līdzsvaru, viņa sabruka uz grīdas - sašupodama krēslus un apgazdama vel vienu galdu. Savainota, asiņodama un pārguruši vairak neka jebkad mūža, viņa vairs nespēja pakustēties.
- Piedodiet, - viņa nočukstēja, kad redzesloka paradijas grieķietes seja.
Sieviete kaut ko uzsauca viesmīlim, tad atkal pieversas Deborai - barga ja seja bija savilkusies bažīga izteiksme.
- Ees OK, - viņa teica, kad viesmīlis atnesa pudeli ūdens.
Sieviete pacēla Deboras galvu un piespieda pudeli viņai pie lupām.
Debora iedzera krietnu malku, izbaudīdama gardo vēso dzīvības šķidrumu. Vēl joprojām šķita, ka varētu zaudēt samaņu, tomēr viņa piespieda sevi pacelties uz elkoņiem un cauri krēslu un galdiņu haosam paskatīties uz ceļu. Motociklists jau bija klat - zaļas ķiveres tumšais sejsegs pavērsts tieši pret viņu. Tad motocikls atkal ierecās, aizjoņoja prom pa ielu un pazuda skatienam.
Trīsdesmit astota nodaļa
Grieķiete, kas sevi nosauca par Sofiju (tāpat sauca an Šlimana sievu), pacienaja Deboru ar griletu jera gaļu, sagrieztiem gurķiem un ūdeni, tad apmazgaja viņas nobrāzto un saskrambāto adu, apstradaja augšstilbu ar jodu no senlaici- gas bruņas pudeles ar stikla korķi. Angliski viņa prata tikai dažus vārdus - lielākoties tie bija saistīti ar ēdienkarti - taču draudzīgi pļapaja nepārtraukti, un Debora saprata, ka jutas labak.
Debora izstastija, ka Akrokorinta viņai dzinies pakaļ kads motociklists, taču noklusēja, ka uz, viņu šauts, un noraidīja Sofijas piedāvājumu zvanīt policijai. Debora nesaprata iemeslu, taču juta, ka grieķiete atviegloti nopūšas, - iespējams, tadeļ, ka zina, cik skeptiski ārzemnieces stāsts tiks uztverts. Kad Debora piecēlās un paziņoja, ka jutas pietiekami stipra, lai uzmekletu autobusu vai taksometru un atgrieztos viesnīca, Sofija vienkārši noteica:
- Nē. - Un saka saukt viesmīli, līdz tas, savilcis skarbu seju, devās prom un iekārtojās veca fiata šofera sēdekli.
Debora paņēma saimnieces doto pudeli ūdens un maizes kukuli. Un tad sekoja pats pārsteidzošākais - neveikls apskāviens. Sofija, nepārtraukti bērdama nesaprotamus vārdus grieķu valoda, papliķēja viešņas vaigu un uzmundrinoši pasmaidīja. Debora, ietUcijusi savas garas, stīvas un savainotas kajas nelielaja, aprusejušaja mašmite, juta, ka ir neizsakāmi tuvu asaram - pirmo reizi kopš ierašanas Grieķija.
Sofija vēlreiz, pārliecinājās, ka viesmīlis zina, ka aizbraukt līdz viesnīcai. Un tas bija vieta, jo ta vien šķita, ka viņa angļu valoda aprobežojas ar angļu futbolistu uzvārdiem (Bek- hems, Soulzs, Ouvens, viņš bija novilcis, plati pasmaidījis un izgrūdis emocionālas, taču nesaprotamas skaņas). Un tad viņi devas ceļa uz moderno pilsētu un 'Tfiru".
Nez. kadeļ Debora bija pārliecinātā, ka viesnīca viņu gaidīs kadi jaunumi - vestulite no Markusa vai pats Markuss, kurš sēdēs foajē krēsla un smeķes; vai, teiksim, kada ziņa no Kelvina. Taču neka tada nebija - tapat ka neviena, kurš painteresētos, cik briesmīgu pecpusdienu viņa pavadījusi. Un tas nomaca. Šodien kada vests no Kelvina butu nenovērtējami jauka.
Ak tā, pusaudzes gājieniem pievienojusies an sevis žēlošana. Lieliski!
Tas nav tikai acumirklīgs atslabums, Debora domas sprieda, pateikdamas viesmīlim, kurš šķita laimīgs, ka atbrīvojies no pārlieku rosīgas Sofijas klātbūtnes, un atgriezdamas sava numura. Tas bija kaut kas vairak.
No Atlantas viņa bija aizbēgusi, jo jutas apdraudēta, taču šeit nebija daudz drošāk, turklāt viņa ne par matu nav tikusi tuvāk Ričarda slepkavām. Viņa nebija atklājusi neko nozīmīgu. Sēdēdama kafejnīca un steidzīgi malkodama vēsu kafiju, Debora juta, ka pievīlusi ne tikai Ričardu, bet an pati sevi. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka Ričarda nave tikai tad šķitis loģiska, ja varēs to saprast, pieņemt.
Debora paberzēja samežģīto potīti un samierinajas ar vārdiem, kas pēkšņi bija iešavušies prata: laiks doties majas.
Pārliecinājusies, ka durvis aizslēgtas, viņa kaila apguļas zem palaga un nogulēja līdz ritam - pamodas tikai tanī brīdī, kad sapni bija paradijies motociklists.
domas, kas nomaca aizmiegot, nebija izgaisušas arī nonta tas mocīja ka paģiras vai atmiņas par kadu šausmīgu zaudējumu. Pirms brokastīm viņa pārliecinājās, ka nav saņēmusi nevienu vēstuli. Markuss acīmredzot pametis viņu. Debora aizgaja līdz interneta kafejnīcai un parbaudija savu elektronisko pastu, taču ari tur neka jauna nebija.
Pēc tam viņa nomainīja apsēju uz kajas, vispirms pārliecinādamas, ka brūci nav skārusi infekcija. Izskatijas normāli, taču brūce bija dziļa, malas apsartušas un pietūkušas. Iespejams, japaludz durvju sargam kads antiseptisks losjons. Šī doma nez. kadeļ sniedza enerģijas piepludumu. Debora atslīga gulta un skatijas āra pa logu - pari dakstiņu jumtiem uz. bazilikas kupolu un juru aiz. ta.
Patiešam, bija pienācis laiks doties mājup - droši skatīties acis nepatikšanam, nodot izmeklēšanu speciālistu rokas un darīt visu, lai nenonāktu cietuma par sava drauga un mentora slepkavības izmeklēšanas traucēšanu. Bet pirms došanās uz Atenam un lidostu bija paveicams vel viens darbiņš. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka pirms došanas prom tas bus jaizdara.