Trīsdesmit devītā nodala
- Mikenas, - noskaldīja sieviete, kas parbaudija biļetes. Viņai bija ļoti tumšas brilles, bet ap galvu jociga lente - da- žadas krasas, kas tomēr lielākoties atsauca atmiņa sinepes. - Mikenas, - viņa atkartoja, noradīdama uz autobusa durvīm tik bargi, it ka Debora velti tērētu tik dargas sekundes.
Debora izkapa un nopētīja putekļaino ceļa krustojumu, kura atradas senlaicīga degvielas uzpildes stacija. Autobuss tikmēr devas talak, atstadams aiz sevis bruņu un smirdīgu dumu mākoni. Šoferis vel izliecas pa logu un ar pirkstu noradīja uz garu, taisnu sānceļu.
Mikenas (tns zilbes) bija moderns ciemats, kas izaudzis seno Mikenu vieta, taču antīka citadele kalna bija vel jūdzi vai divas talak. Debora uzlika mugursomu plecos un devas šofera norādītājā virziena, taču pirms tam parbaudija izmežģīto potīti un apsaitēto augšstilbu. Saviebusies viņa nosprieda, ka locekļi vienkārši nospiesti un soļojot nelaga sajuta pazudis. Protams, ne pilnība, turklāt pēc ilgas staigašanas var kļūt vel sliktāk, taču ši bija Deboras pedeja diena Grieķija, un viņa noteikti apskatīs citadeli, no kuras viss sācies, - pat ja pec tam Džordžija nāksies nedēļu veseļoties. Galu gala neka labaka, ko iesākt, tapat nebija.
Ciemats atri palika aiz. muguras, gar ceļu vidēja tikai dažas nelielas viesnīciņas un restorāni ar plašiem, tukšiem iekš- pagalmiem, kas slepas zem noputējušiem lietussargiem.
Tūristu autobusi paradisies velak, Debora nosprieda, un tad apkartni atri vien piepildīs briti, vācieši un amerikaņi, kas cenšas patverties no negantas pēcpusdienas saules, taču izrakumu vietas ēnas tikpat ka nebija. Un pēc kafejnīcām ceļmala bija redzama tikai neizteiksmīga lauku saimniecība ar salikušiem, kroplīgiem olīvu kokiem, kas dienasgaisma šķita peleki, bet ceļu ieskava gari, smaržīgi eikalipti. Debora jau iepriekšēja diena bija redzējusi pietiekami daudz, olīvkoku, lai butu gana ilgam laikam.
Samaksajusi niecīgu ieejas maksu, viņa leni kapa augšup pa bruģēto ceļu uz slavenajiem Lauvu vārtiem. Cietokšņa sienas bija būvētas no pamatīgiem, neregulārās formas akmeņiem, patiesība bluķiem. Dzejnieki tas bija saukuši par ciklopiskajam - liekot noprast, ka šis sienas tiešam būvējuši vienacainie milži. Cietoksnis atstaja iespaidu - pat iedvesa godbijību - ja iztēlojās, ka senās pilsētas iedzīvotāji transportējuši šos milzīgos klints bluķus, iebīdījuši tos vajadzīga ja vieta un nostiprinājuši bez. mūsdienas pieejamajiem celtniecības instrumentiem un tehnikas. Šeit, tapat ka Stounhendža vai pie ēģiptiešu piramidam, Debora juta, ka viņas divdesmit pirmā gadsimta parstavja pašapmierinati- ba saņem pamatīgu triecienu. Cilvēki tik ļoti pieraduši pie kulturas evolūcijas, ka uzskata savus priekštečus par zemākiem ļautiņiem. Taču, redzot tādus sasniegumus ka šis, bija grūti iedomāties, ko viņa pati varētu ieguldīt civilizācijās attīstības laba, ja pēkšņi nonāktu šo seno iedzīvotāju vidu. Bez. motorizēta transporta, bez datoriem, bez elektrības - kādus gan modernas pasaules bnnumus viņa varētu paradīt šiem sen mirušajiem un aizmirstajiem cilvēkiem? Nekādus. Iespējams, varētu pavēstīt dažus dabaszinatnes vai astronomijas atzinumus, taču neko tadu, ko varētu pieradīt. Iespējams, senie cilvēki sodītu viņu ka raganu vai, vel ticamak un ļaunak, ignorētu - tapat ka viņa ignorēja bezpajumtnieku Rosvelas ceļa mala, kurš bija klāstījis, ka tuvojas pasaules gals.
Debora iegaja paēna, ko sniedza abi akmens lauvas, un atkal saka prātot, vai Ričardam bijusi taisnība. Vai tiešam reiz liels karaspēks cauri šiem vārtiem devies uz Troju un saule apmirdzējusi šķēpu galus un viru cepures ar mežacūku ilkņiem? Vai tiešam pats Agamemnons kaujas ratos braucis kolonnas priekšgala un zirgu pakavi dimdinājuši to pašu zemi, pa kuru viņa patlaban staiga? Tagad, skatoties uz šim masivajam sienam un sardze noliktajam lauvam, ieejot pilsēta un beidzot ieraugot šahtu kapenes, ko Šlimans atracis sausaja sarkanigaja zeme, viss šķita pilnīgi iespejams un vienlaikus tikpat neiespējams.
Kas viņam Hekabe un kas viņš tai, ka viņš to apraud? - teica I lamlets, kad aktieris bija izradījis Trojas valdnieci, kas sēro pēc noslepkavota vira Priama. Pēkšņi atmiņa skaidri atausa savulaik literatūras stundas apgūta viela. Kada gan šiem senajiem stāstiem bija nozīme? Kada nozīme tam, vai Agamemnons ir maršējis cauri šiem Lauvu vārtiem? Kada nozīme tam, vai Šlimans atracis viņa mirstīgas atliekas un paturējis sev? Tas nepalīdzes atgūt Ričardu. Pēkšņi Deborai ļoti gribējās atgriezties majas, Atlanta, sakt dzīvi no sakuma - par to viņa nekad agrak nebija domājusi, bet tagad ta šķita pati labaka izeja - sakt nodarboties ar'kaut ko citu.
Bet viņa jau bija nonākusi tik talu un uzcītīgi apstaigas šo vietu tapat ka tūkstošiem turistu, kas katru gadu apmeklē Mikenas un prāto, kādēļ gan vispār šurp atbraukuši. Tagad šahtu kapenes, protams, bija tukšas un nekas to akmens kla- tajos dziļumos neliecināja par ievērojamajiem atradumiem, kam Šlimans te uzduries pirms vairak neka gadsimta. Debora pārliecās pari mūrim un paskatijas lejup, vienlaikus prātodama, ko gan grib tur ieraudzit - vai kadu pierādījumu, ko simts gadu laika nav ievērojis neviens cits?
Iedama gar drupām, viņa lūkojas uz izžuvušajiem kalniem un kazam, ieelpoja savvaļas timiana smaržu. Viņa izstaigaja pili akropoles virsotnē un nopētīja nelielo vannu, kura, ka vēstīja leģendas, Agamemnonu nogalinaja viņa sieva kopa ar savu mīļāko Ogistu.
Te viss šķita tik īpatns - pat Deboras trenetajai arheolo- ģes acij - gan zemo sienu drupu jūklis, gan gadsimtu putekļi. Ceļvedi bija teikts, ka gar valni var aiziet līdz slepenajiem vārtiem un ka tepat ir ļodzīgas neapgaismotas kāpnes, kas ved pie apakšzemes cisternas, kura izbūvēta divpadsmitā ja gadsimta pirms musu eras, lai apgadatu pilsētu ar ūdeni. ( iramata bija teikts, ka taka beidzas pēkšņi un talak seko septiņdesmit metrus ilgs kritiens lejup līdz ūdenim, kura dziļums nav zināms. Lai gan iespēja klejot pa vēsajam, tumšajam apakšzemes ejam šķita aizraujoša, Debora bija parak nogurusi, turklāt likās, ka piedzīvojums var beigties letāli. Pēkšņi pārgurums, neauglīgie meklējumi, iepriekšējas dienas pardzivotais stress apņēma viņu ka milzīga tumša putna spārni, un vienīga vēlēšanās bija - doties majas. Debora ga- ja prom - pa ceļu atpakaļ uz ciematu, juzdamas iztukšota un apmulsusi, nesaprazdama, kadeļ īsti ieradusies, un pilnīgi skaidri saprazdama, ka neko nav atradusi.
Pa ielu, kas lēzeni meta likumu apkart kalnam un ko ieskāva bronzas laikmeta tirgotāju māju drupas, Debora pagāja garam stāvlaukumam, kura pamazam saradās aizvien vairak automašīnu, un devās uz. autobusu pieturu. Bija mazliet žel sevis, bet tad viņa ieraudzīja ielas otra ja puse cilvēku pulciņu. Tur bija vel kaut kas, kada ieverojama vieta. Viņa sava ceļvedi bija ielūkojusies tikai tik daudz, lai uzzinātu, kas teikts par pašu citadeli, bet pec tam gramatu ielikusi atpakaļ mugursoma. Mocīja karstums, un viņai nebija vēlēšanas iet atpakaļ, tadeļ nacas apvaldīt impulsu novirzīties no ceļa un nodoties vel kada nezināmā objektiņa apskatei. Bet tad nelielais pūlis pašķiras, un Debora ieraudzīja sanēju, kas beidzās pie plašas ieejas klinti, ko ieskava lielas akmens plātnes. Virs tas bija trijstūra atvere - dīvains veidojums, kas tiecas debesis. Pazīstams skats - augstas durvis ar iespaidīgo pievedceļu un trijstūra veidojums virs tam. Debora to jau ag- rak bija redzējusi - sen, iespējams, kada lekcija augstskolas pedeja kursa.