Bija vēl kas, un tas nedeva mieru - pēkšņas atmiņas, kas uzplaiksnīja prata. Atrāvusi acis no ieejas, Debora noņēma mugursomu, atvēra to un izņēma ceļvedi. No steidzīgas kustības pudele ar ūdeni izkrita zeme un aizripoja prom.
Viņa uzmeklēja lappusi, kuru jau iepriekš bija lasījusi. I <x- pa bija notraipīta ar sviedriem un pretiedeguma krēmu, taču skatiens pie plankumiem pakavējas mazak par sekundi. Lauvu vārti. Sienas. Klitaimnestras kapenes. Maja ar pīlāriem. Debora paršķira lapu. Šlimans. Seno laiku vēsture, lika pāršķirtā vel viena lapa - to viņa iepriekš nebija pētījusi. I.uk, ieeja klinti. Zem attēla lasams teikums, kas nebija devis mieru dienam ilgi: Atreja dārgumu krātuve.
Četrdesmitā nodaļa
Droši vien kartējais no daudzajiem jocīgajiem vārdiem, Debora nosprieda, ejot pari ielai, un z>airak saistīts ar senajiem mītiem, nevis arheoloģiju. Vel vairak - bija pilnīgi iespējams, ka ar Ričardu tam visam nav neka kopīga, tadeļ no vietas izpētes neko neizdosies izdibināt. Taču uz platas, akmens plātnēm ieskautas ejas viņas solis paatrinajas, un neapstādamās viņa piespieda sevi ielūkoties ceļvedi - ja nu taja minēts kaut kas noderīgs.
Ceļvedis vēstīja, ka tas ir kapenes - tolosu jeb kambaru kapenes (atšķirība no šahtu kapenem pilsētas muru iekšiene). Dažkart tas sauca par Agamemnona kapenem - un Debora nespēja nenoskurinaties, atkal sastopot šo vardu.
Kartējais muļķīgais mīts, viņa centās sev iegalvot. Domāts tūristiem. Nekas vairāk. Pieņemt, ka šaja vieta viss ir saistīts ar Agamemnonu, butu tas pats, kas noticēt cilvēkiem, kuri stāsta par savām iepriekšejam dzīvēm, kas allaž saistītas ar slavenībām: Kleopatras kalponi vai Marijas Antuanetes dārznieku… Pekstiņi tūristiem.
Ja, bet… Vietai piemīt spēks - un nav svarīgi, ka to nosauc. Debora paskatijas augšup uz ieeju - ta šķita tumša un vesa. Četrdesmit vai piecdesmit pēdas augsta. Valdnieka pēdējas atdusas vieta, droši vien. Debora atkal ielūkojas gramata. To- loss bija celts apmēram taja paša laika, kad Agamemnona slepkavnieciskas sievas Klitaimnestras kapenes, un datēts ar trīspadsmito gadsimtu pirms musu eras - tas atbilda periodam, kura, pec arheologu domam, tika nopostīta Troja.
Tatad ir iespejams, ka Agamemnons patiešam apbedīts šeit.
To sauc par Atreja dārgumu krātuvi atbilstoši tautas tradīcijai, kas saista kapenes ar antīko Mikenu valdnieku dzimtu, ka ari Šlimana dīvainajai iedomai, ka ši dzimta savu zeltu un dārglietās glabajusi ārpus pilsētas sienam. I.idz šim zinātnieki noraidīja teoriju, ka būve, ko atklajis Šlimans, bija kaut kas vairak par kapenem, un apgalvoja, ka tas, nevis šahtu kapenes pilsētas iekšienē, atbilda Trojas iekarošanas laikam. Ja Atrejs un viņa dels Agamemnons tiešam kādreiz dzīvojis, ši - un nevis šahtu kapenes, kuras Šlimans atrada pēcnāvēs masku un kapa piedevas, - varētu but viņu pēdējas atdusas vieta.
Debora iegaja tumšajas kapenēs.
Telpa bija plaša - iespejams, pārsimts metru pa diagonali - un apaļa. Jumts, kas bija tik tikko saskatams, atgadinaja kupolu un ta deļ kapeņu celtniecības stilam dots vel viens nosaukums: bišu strops. Viena puse vidēja niša, bet citādi kambaris bija tukšs. Debora apsēdas centrā uz grīdas un nogaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas un pēdēja turistu grupa iziet ara.
Nacas atzīt, ka telpa ir maz, ko apskatīt, tadeļ Debora juta, ka vilšanas apņem miesu - tapat ka vēsais kambara gaiss. Iekšpuse bija redzams tikai jumts, tumša niša viena puse - taja, iespējams, apbedīti mirušie - un galvena ieeja, kura spoži mirdzēja saule. Augsto dumju pdrsedze droši vien sver vairā- kas tonnas, Debora klusībā sprieda, bet mura smagums virs tas vispār nav apreķinams. Nav brīnums, ka celtnieki virs durvīm atstajuši trijstūra atveri. Oriģinālā tas noteikti bijis pildīts ar plānu akmens paneli, kas izliekts uz aru un radīts, lai pasargatu pārsedzi no parak liela svara. Viss šķita ļoti iespaidīgi, taču nedeva neko butisku, kas palīdzētu atšķetinat Ričarda nāves cēloņus.
Vel viens strupceļš.
Debora skumji pasmaidīja, aizvēra acis un iespieda zodu plaukstas. Tā viņa nosēdēja apmēram minūti un tikai tad saprata, ka vairs nav viena. Pagriezusies trokšņa virziena, viņa ieraudzīja kadu tuvojamies.
-es zināju, ka galu gala tu nokļūsi šeit, - teica nācējs.
Debora pazina balsi, tomēr kadu bridi - pat pec tam, kad prāts konstatēja ši cilvēka vardu, - klusēja.
Tas nav iespejams.
Tad Debora ieraudzīja pistoli, kas nomērķēta uz. viņu. Un visas pārejās domas izplēnēja no prata.
Četrdesm it pirmā nodala
- Tonja? - iesaucas Debora. - Ko te dari? - Kad pistole tika pacelta mazliet augstak un tēmēja viņai kakla, viņa piebilda, - aizvāc to prom!
- Neruna ar mani ka ar kalponi, - klusi nošņaca Tonja.
Bet tu esi kalpone, Deborai gribējās iebilst. Esi\ Tomēr skaļi viņa teica:
- Nesaprotu. Kadeļ tu esi šeit? Es ne…
- Tad aizveries un klausies! - uzsauca Tonja. - Pēc minūtes ieradīsies nakamais turistu autobuss, tadeļ es gribu but pārliecinātā, ka tu nesastradasi muļķības, skaidrs?
- Skaidrs, - atbildēja Debora. Domas par Atreju un Agamemnonu bija pagaisušas, skatiens koncentrējies uz pistoles stobra galu.
- Saksim ar dažiem pamatnoteikumiem, - turpinaja Tonja. -Ja spersi kaut soli, nošaušu tevi uz vietas!
Debora, kura neapzinati bija sākusi tuvoties otrai sievietei, apstajas.
- Otrais, - teica Tonja, - ja kadam bildisi kaut vārdiņu, es…
- Nošausi mani uz vietas? - Debora viņu partrauca. Jaiz- turas viltīgi, pat nedaudz, vieglprātīgi, lai gan tas izdevās ar milzīgu piepūli. Viņa piespieda sevi atrauties no pistoles stobra un ieskatīties Tonjai acis. - Ne, tu to neizdarīsi. Vai neesi pamanījusi, cik daudz melnadaino ir Grieķija? Tonja, viņi tevi noķers dažu minušu laika!
Nevajadzeja ta teikt.
- Iespejams, - atbildēja Tonja, un šoreiz balss skanēja vel dzedrak. - Bet man tiešam ir vienalga.
Šajos vārdos nebija ne miņas no dramatisma. Tie dvesa vēstījumu par beigām, un Debora atkapas - bija skaidrs, ka Tonja nejoko. Tapat bija skaidrs, ka melnas adas krasas pieminēšana sievieti padarījusi tikai apņemigaku. Debora neskaidri atskarta - lai gan nespeja saprast, ka tas vispār iespējams, - ka Tonjas ierašanas šeit un pistole viņas rokas kaut ka ir saistīta ar rasi.
Rasi?
- Esmu šeit, lai atņemtu tev to, kas nekad tev nav piede- rejis, - ierunājās Tonja. - Vai, ja neizdosies, nogalinat tevi. Man tiešam vienalga, kads bus iznākums, esmu gatava abiem variantiem. Un man nebūs iebildumu, ja nāksies mirt vai saput kada Grieķijas cietuma.
Balsī jautas ilgi kratas rūgtas dusmas. Bija briesmīgi to dzirdēt, un Debora, saprazdama, ka protestēt pret šadu absurdu nav vērts un ka Tonja necieš vājos, vienkārši pajautajai
- Kapec?
Melnadaina sieviete pasmīnēja - smīns varēja nozīmēt it- kā-tu-nezinātu un nemaz nešķita uzjautrinošs. Tas drīzāk šķita sāpju un moku pilns, pat skumjš.
- Kāpec? - viņa atkartoja.
- Ja, - teica Debora. - Ja mani nošaus, es gribētu zināt, kāpēc. Tas butu tikai godīgi.
- Par tevu, kuru es nekad neesmu pazinusi, - atbildēja Tonja.
Debora cieši veras viņa.
- Vai tagad ir godīgi? - turpinaja Tonja un pacēla pistoli vel augstak.
Četrdesmit otra nodala
- Ričards bija tavs tevs? - Debora iesaucās. - Ka tad tas iespējams?
- Tas nav iespejams, tu, stulba kuce, - Tonja atteica. - Ne- tēlo muļķīti, citādi, zvēru pie Dieva…