- Tu nošausi mani uz vietas, - Debora pabeidza teikumu. Tas nebija ne jautajums, ne joks. Otras sievietes acis zvēroja tik tikko apslapēts naids, tatad viņa tiešam to var izdarīt.
- Tieši ta, - novilka Tonja.
- Tu strada kopa ar Markusu?
- Pie velna, kas ir Markuss?
- Tad ar Kernigu.
- Kernigu? - atkartoja Tonja. - To policistu?
- Viņš nav policists, - paskaidroja Debora. - Ja varam ticēt Kmam.
Iestājās ilgs klusums, taču telpa bija parak tumšs, lai varētu saskatīt Tonjas sejas izteiksmi. Kad viņa atkal ierunājās, balsi jautas šaubas.
- Es ne ar vienu nestrādāju.
- Un apkopēja ari tu ņeesi, tas nu ir sasodīti skaidrs, - Debora piebilda.
Vajadzētu sakt baidīties, viņa domas sprieda. Nebija neviena argumenta, lai ticētu, ka ši sieviete nav spējīga nogali- nat. Patiesība viņa bija vairak neka pārliecinātā, ka Tonja to spej un tikai mekle iemeslu to i/.dant. Debora nezināja kadeļ - un an Tonjas teva pieminešana nepalidzeja -, taču varēja nešaubīties, ka sieviete, kas līdz šim bija tikai apkopēja, ienīst viņu un ka jebkurš nepareizs vārds liks tai nospiest gaili un cauršaut upura sirdi. Un viņai ir vienalga, cik daudz, liecinieku bus apkart.
Taču Debora bija nogurusi baidīties.
Kam lemts notikt tagad, galva skanēja I laimēta vardi, tas nenotiks vēlāk. Jāgatavojas uz visu. Debora nebija īsti pārliecinātā, ka ir gatava mirt, taču bija pilnīgi pārliecinātā, ka dzīvību lūgties neies.
- Pilnīgi pareizi, - Tonja teica, - es neesmu apkopēja.
Debora viņas balsi saklausīja sīku smiekliņu.
- Kas tad?
- Nav svangi, - Tonja atteica. - Tev pietiks, ja zināsi, ka esmu cilvēks, kas veļas uzrakt patiesību. Tev tas varētu but pazīstami, vai ne, arheoloģes jaunkundz?
Šie vardi tika izteikti ar nicinājumā pieskaņu balsi.
- Kadu patiesību?
- Visu par to, ko Ričards slēpa aiz sava grāmatplaukta.
Debora klusēja. Viņai negribējās vēlreiz, to visu pārdzīvot.
- Un ko tu iegūsi, nošaujot mani? -Debora jautaja.
- Vai tad nepietiek ar to, ka tu būsi beigta? - Tonja parjautaja. Izklausijas, ka viņa šaubas, ir apmulsusi.
- Uz mani šava ari vakar, - Debora drūmi pasmaidīja, it ka notikumu atstāstīšana garlaikotu viņu. - Kadeļ mes ne- varetu iziet ara? Nespeju sarunāties tumsa.
Tonja pagriežas pret izeju. Tuvojas cilvēki, un bija dzirdams, ka gids skaļa balsi stasta kaut kadas puspatiesības.
- Labi, - Tonja teica, - taču līdz pašai mašīnai turies cieši līdzas.
- Tu iznomāji mašīnu? - Debora jautaja. - Cik prātīgi! Ls vairak paļaujos uz. autobusiem un taksometriem. Un tev izdevās dabūt pistoli cauri muitas kontrolei! Ari tam nepieciešama zinama atjautība.
- Beidzot aizvērsies un saksi kusteties? -Tonja uzbrēca.
Debora paraustīja plecus un leni virzījās uz. spožas gaismas pielieto milzīgo četrstūri.
Viņa nemaz nejutās tik bezrūpīga ka izlikās - nebūt ne. Pirmītēja nomāktībā nebija pilniba pagaisusi, taču tagad drīzāk maca ziņkārībā, nevis bailes. Agraka apatija bija atbrīvojusi no visa, izņemot dzīvu interesi par to, ar ko tas viss beigsies un, pirmām kartam, ka Tonja iesaistīta šaja lieta. Tikai par to.
Debora izgaja saules gaisma un lauzas garam turistu pūlim, kas lēnam spiedās kapenēs. Tonja paris straujos soļos jau atradas blakus un uzsvērti paradīja somiņu, kura bija paslēpta viņas laba roka - lai pavēstītu, ka pistole vel joprojām ir nomērķēta uz upuri. Debora vienaldzīgi, taču saprotoši pasmaidīja, un Tonjas saraukta piere savadi noraustijas.
Man vienalga, teica Deboras iekšeja balss. Gribi mani nošaut? Kaut velns tevi parautu!
Viņas klusēdamas aizgaja līdz stāvlaukumam. Tonja ve- dinaja savu upuri uz sarkanu Renault mašiniti un pavēlēja sesties pasažieru sedekli. Debora paklausīja, būdama pārliecinātā, ka pretiniece improvizē; ka nekad agrak viņa neko tadu nav darījusi un ka viņai nav ne mazakas nojausmas, kas notiks talak. Taču niknums Tonjas skatiena nebija izplēnējis, un Debora saprata, ka nebūt vel nav izkļuvuši no briesmām.
Mašīna bija karsts ka pekle un oda pec kustošas plastmasas. Tonja iedarbinaja motoru un attaisīja logus.
- Kondicionētājā nav, - viņa gluži ka atvainodamas teica.
- Ir jau labi, - Debora atbildēja. Ja ši tiešam bija nolaupīšana, tad pagalam savada.
- Mes brauksim uz ciematu, - Tonja paziņoja, - un aprunāsimies.
- I,abi, - teica Debora. - Vai mes varam nopirkt kaut ko dzeramu? Man ļoti slāpst.
Tonja veltīja viņai ašu skatienu, un pirmaja mirkli Deborai šķita, ka melnigsneja sieviete uzkliegs, jautājumus šeit uzdodu es! vai kaut ko tikpat absurdu, taču viņa tikai palocīja galvu un atkal pievērsās ceļam.
- Kad tu pirmo reizi ieraudzīji Ričarda kolekciju? - jautaja Debora.
- Nakti pirms viņa nāves, kamēr tu slepies vannasistaba.
- Bet tu zināji, ka ta tur ir, - Debora turpinaja, atcereju- sies Tonjas teniskurpes pie gultas.
- Apmēram, - Tonja atbildēja. - Es zināju, ka tur kaut kas ir, un zināju, ka tieši to es meklēju.
- Ka to saprast?
- Es nezināju, ko tieši mekleju, taču zināju, ka meklēju kaut ko, - sacīja Tonja un strupi piebilda, - skaidrs?
Debora klusēja. Antīka citadele bija palikusi aiz muguras, un tagad viņas brauca garam neiztrūkstošajiem restorani- ņiem un suvenīru veikaliņiem, kas rindojas gar ceļa malu līdz pat drupām. Mašīna brauca līdz pašam galam. Krustojuma pie autobusu pieturas ta nogriezās pa kreisi - iekša ciemata - un apstajas pie dižmanīgas kafejnīcas.
- Kāp ārā, - pavēlēja Tonja.
Debora paklausīja un, sekodama Tonjai, apsēdas ara pie viena no trim galdiņiem. Šķita, ka citu apmekletaju nav. Debora nopētīja ielu uz abam pusēm. Redzams bija tikai viens tūristiem domāts veikaliņš - paliela tirgotava ar uzrakstu "Izcilākās antīko lietu reprodukcijas Grieķijā!". Iespejams, tas bija orientets uz. tūristu autobusiem, kuru gidi no veikala saņēma komisijas naudu. Diez vai citādi tūristi vispār apmeklētu šo ciematiņu.
Krietnu bridi abas sievietes klusēdamas vienkārši skati- jas viena uz otru - abas centas novērtēt, ka risināsies talaka saruna, lād pienaca viesmīlis. Debora pasu tina ja ūdeni un ouzo40 . Kad to atnesa, viņa tik ilgi skalinaja dzerienu ap ledus gabaliņiem, kamēr tas kļuva līdzīgs pienam.
- Pie velna, kas tad tas? - jautaja Tonja.
Debora pastūma glāzi tuvāk viņai. Tonja, kas bija atra- vusi roku no pistoles rokassomiņa, aizdomu pilna paņēma glāzi, paostīja un iedzēra malciņu.
- lakrica? - viņa pārsteigtā jautaja. - Garšo pec absinta.
- Taču stiprāks, - atbildēja Debora.
- Vai tas tevi dara traku tapat ka absints? - Tonja painte- resejas. - Vai aklu?
- Nedomāju vis.
- Iedzersim par Ņuorleanu! - ierosinaja Tonja, un viņas balsi jautas priecīga lepnuma pieskaņa.
- Tu esi no I .uizianas? - jautaja Debora.
Tonja palocīja galvu - lepnumu acis noslēpt viņai neizdevās.
Ari Debora palocīja galvu un pacēla savu glāzi. Ņuorlea- na? Tas izskaidro savado, nebūt ne dienvidniecisko akcentu Tonjas balsi. Viņai bija pazīstami daži ņuorleanieši, kurus Džordžijas štata uzskatīja par ņujorkiešiem. Varbūt tadeļ, ka abas ir ostas pilsētas.
Ostas pilsētas…
Markuss bija teicis, ka aizkavējies grieķu kravas kuģis bijis Ņūorleanas osta. Sagadīšanas?
- Tad kas tas bija? - noprasīja Tonja.
-Kas?
- Nu, kolekcija trūkstoša lieta?