- Tu tiešam nezini? - parjautaja Debora.
- Bet tu man izstāstīsi, - atkal teraudcieta balsi noteica Tonja.
- Viss atkarīgs no ta, kam tu tici, - Debora iesaka. - Ričards un tas brits varda Markuss doma, ka tas bija Agamemnona mirstīgas atliekas.
Tonja neko neizradija, taču Debora bija pilnīgi pārliecinātā, ne jau tadeļ, ka šis vards-viņai butu svešs.
- Vel pēcnāvēs maska, - Debora turpinaja. - Un citas kapa piedevas. Ieroči. Dārglietās. Iespejams, trauki. Taču pati svangaka ir maska un an tas mirstīgas atliekas.
- Vērtīgas?
- Ja vien ir īstas, - skaidroja Debora, malkodama ouzo, - tad nauda nav novērtējamas.
- Tas ir pie tevis?
- Nekad neesmu tas redzējusi, - atbildēja Debora. Tonja cieši palūkojas sarunu biedrene, un Debora ar troksni nolika savu glāzi uz, galda. - Paklau, Tonja! Man pēdēja laika ir visai grūti klājies. Ričards bija mans… draugs. Viņš, ja gribi zināt patiesību, bija man ka tevs. Atbraucu šurp, jo majas jutos apdraudēta, turklāt domāju, ka varēšu… Nu, nezinu, kaut ka palīdzēt. Vakar kads meģinaja mani nogalinat. Goda vārds. Un tas nebija huligānisks uzbrukums autobusu pietura. Kads mērķtiecīgi vairakas stundas vajaja mani!
- Kas viņš bija? - Tonja šķita ziņkanga un pārsteigtā.
- Nav ne mazakas nojausmas, - bet teikšu tev vienu: man nav noskaņojuma velti tērēt laiku. Man nav ta, ko tu mekle. Un nezinu, kam ir. F,s vispār daudz neko nezinu. Un, ja vien tev neuznāks karsta vēlēšanās izšķaidīt manas smadzenes ar to mazo stroķiti, tad es jau nt agri no nta kāpšu autobusā, lai brauktu uz Atenam, un pēc tam lidošu uz Atlantu.
Tonja apsvēra dzirdēto, un viņas acis cieši pētīja Deboras seju - it ka meklējot divkosības pazīmes. Pagaja krietns brīdis, kamēr viņa novērsās, smagi nopūtas un atslīga krēsla.
- Tur tevi gaidīs policija, - viņa noteica.
- Zinu, - atbildēja Debora. - Bet laiks skatīties patiesībai acis. Iespējams, ka beigu beigas viņi mani varēs apsūdzot tikai par muļķību un paranoju.
- Tu teici, ka Kerniga nav policists, - Tonja teica. - Fsi pārliecinātā?
Debora viņai visu izstastija, un Tonja savilka pieri dziļas grumbas.
- Fs uzticos Kinam, - sacīja Debora. - Man viņš nepatīk, taču es uzticos šim cilvēkam. Viņš varbūt neieredz mani, taču es tikšu gala. Un, ja radīsies kadas problēmas, braukšu uz citu apgabalu un padošos pirmajam policistam, kas gadīsies ceļa. Iespejams, jau uzreiz ta vajadzētu rīkoties.
Debora noskurinājās par šadu pašas spriedumu, un Tonja teju līdzjūtīgi palocīja galvu. Skatiens liocinaja par noskaņojuma maiņu, un šķita, ka abas sievietes izjūt atvieglojumu. Tonjas somiņa - un vienlaikus ari pistole - vel joprojām bija viņai līdzas, taču roka to vairs neturēja.
- Labi, - noteica Debora. - Tatad tu atbrauci šurp, lai atrastu to, ko nekad neesi redzejusi un kas, tavuprat, ir pie manis. Biji domājusi turot mani gūsta un pec tam pārdot to lietu?
Tonja papurinaja galvu un sarauca pieri.
- Ne, - balss liocinaja, ka ši ideja viņai šķiet pretīga. - Mani ta lieta interese tikai tik daudz, cik ta ir svarīga manai ģimenei.
- Tavam tēvam? - jautaja Debora.
- Tieši ta.
- Nesaprotu, - atzinās Debora.
Tonja pasmaidīja - šoreiz skumji - un tad pamaja viesmīlim, kurš uzturējās pie personāla telpām.
- Atnesiet mums vel divus tādus lakricas dzērienus, - viņa sacīja, pacēlusi Deboras glāzi. - Labi, - viņa turpinaja, atkal pievērsusi pētījušo skatienu Deborai, - luk, ko es zinu.
Četrdesmit trešā nodala
Tonja iemalkoja ouzo lin nopētīja glāzi - it ka vel joprojām nevarētu saprast, vai dzēriens viņai garšo. I )ebora gaidīja, pratodama, vai Tonja pārdomājusi un vairs neko nestāstīs.
- labi, - iesaka Tonja, paliekusies uz priekšu un uzlikusi rokas uz galda ka lietišķa saruna. - Manu tevu nogalinaja Otra ja pasaules kara. Viņš dienēja septiņsimt sešdesmit pir- maja tanku bataljona un komandēja Šērtnana M4A3E8 tanku, ko tankisti sauca par vieglo astoto ta vieglas vadamības deļ.
- Viņš bija tanka komandieris? - Debora parjautaja, ne- spedama apslēpt pārsteigumu. Līdz šim viņa nebija zinājusi, ka tadi pienākumi uzticēti an melnādainajiem.
- Tieši ta, - apstiprinaja Tonja. Viņa izklausijas nevis sašutusi, bet gan lepna. - Septiņsimt sešdesmit pirmais bija melnadaino bataljons. Tas no Anglijas Normandija tika nogādāts tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada oktobri ka daļa no Patona Trešās armijas. Viņi piedalijas kaujas Arde- nu kalnos41 un cīņas Dien vid vāci ja. Viņi pat atbrīvoja ieslodzītos vairakas nāves nometnes.
Debora samirkšķinaja acis. Nāves nometnes.
Deboras ģimene uz Statiem no Vacijas bija parcelusies divdesmitajos gados - stabilitātes perioda un atelpas bridi, kurš bija iestājies starp postošo Versaļas Ilgumu12 , kas pielika punktu Pirmajam pasaules karam, un Lielo depresiju, kas noveda līdz bojāejai Veimaras Republiku"1 un vācu politikas virsotne uznesa partiju ar manīgo nosaukumu - nacionālsociālistus. Viņas vectēvs bija jauns, neprecējies vīrietis, kas nolema meklēt laimi Štatos. Prom no dzimtenes viņš devas negribigi, un viņam bija maz nojausmas par to, cik lielu postu Hitlera vadība nesīs nacionālsociālisms, kas pavisam drīz kļuva pazīstams ar nosaukumu nacisms. Viņas vecmāmiņā no Polijas uz Bostonu pārcēlās tns gadus velak - laika, kad pie F.iropas debesim bija savilkušies jau krietni tumšāki mākoņi. Tomēr daudzi cilvēki palika. Deborai gan Vacija, gan Polija bija radi ebreji, kas pilna mera uz. savas adas izjuta nacistu filozofiju, un daudzi no viņiem nesagaidīja kara beigas. Viņa šos radiniekus atcerējās no vecam fotogrāfijām - ka jaunus cilvēkus, kas neko ļaunu nenojauš. Kauns atzīties, taču vardi no atmiņas bija izgaisuši. Deboras vecākiem bija ļoti paveicies - viņiem nenācās saskarties ar tam grūtībām, kas vajaja citus ebrejus.
Pīšļi jāliek miera, allaž mēdza teikt tēvs. Tradīcijas iedibina cilvēki, kas lūkojas nākotne un iet uz priekšu. Parak daudzi cilvēki savās tagadnes nebūšanas vaino pagatni. Tam jātiek pari! ļatiek pari pagātnei! jāiet uz priekšu!
Deboras vecāki nekad nerunaja par ģimenes locekļiem, kas palika Eiropā. Lai ari tevs nopietni maja ar galvu, kad televīzija radīja raidījumus par holokaustu, viņš nekad par to nerunaja - skaļi netika izteikts ne vārds.
Nav labi lūkoties atpakaļ, tēvs bija teicis. Tas tev traucē saskatīt iespējas, ko vari izmantot nākotnē.
Debora allaž bija ticējusi, ka šads pasaules uzskats ir noderīgs un veselīgs - lai gan profesijas izvēle to neapliecināja. Arheoloģija ir saistīta ar mirušas pagatnes izpēti, viņa mēdza sev atgadinat, ta ir zinātne par cilvekiem, kas dzīvojuši pirms tevis, ta palīdz noskaidrot, kas bijuši šie cilvēki, nevis nosaka tagadni vai nākotni. Viņai nekad agrak nebija ienācis prata, ka šadi viņa vienkārši mēģinājusi kompensēt sev zaudējumus, ko nes ģimene bez pagātnes.
Debora sarauca pieri. Nāves nometņu pieminēšana bija satraukuši, lika justies nedroši - it ka akmens plāksnes, pa kuram viņa gājusi tūkstošiem reižu, negaidīti butu sašķobi- jušas. Viņa paskatijas uz Tonju, kas domīgi pētīja pretim sēdošo sievieti.
- Piedod, - viņa teica, - turpini.
- Mans tevs nomira tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maija pirmās nedeļas beigas, - drūmi pasmaidījusi, sacīja Tonja. - Karš oficiāli jau bija beidzies, taču šur tur kaujas laikam turpinājās. Tā jau kara parasti notiek, vai ne?