Viņa apklusa un atsliga krēsla. Debora atravas no savam domam un atkal paraudzijas uz. Tonju. Melnadaina sieviete neiz,skatijas tik veca, ka viņas tevs butu piedalījies kara, taču mati jau sākuši sirmot - pie saknēm tas bija skaidrak redzams, tatad, iespējams, savulaik krāsoti melni; an acis ap- liecinaja pietiekamu vecumu. Debora jutas pārsteigtā - un mazliet apmulsusi-, ka nekad agrak nav to pamanījusi.
Savadi, viņa pratoja, ka cilvēkiem, kas dzimuši tolaik, tagad ir tikai sešdesmit gadu, ka daži, kuri piedalījušies šaja kara, kas apvīts ar visbriesmīgākajiem mītiem, vēl joprojām ir dzīvi un atceras ta laika notikumus.
- Es viņu nekad neesmu redzejusi, - turpinaja Tonja. - Mate bija grūtniecības stāvokli, kad tevs tika mobilizēts. Fs piedzimu, kad viņš atradas Anglija un gaidīja nosutiju- mu uz fronti. Uzaugu, klausoties stāstus par viņu: ka viņš nogalinats, cīnoties Dienvidvacija kara pēdējā diena. Man nebija iemesla apšaubīt šo oficiālo versiju, tadeļ… Izaugu, saku iet skola, l .uiz.iana kļuvu par žurnālisti un arštata autori, līdz beidzot pirms astoņiem gadiem saku strādāt avīze The Atlanta Journal-Constitution. Pārcēlos uz. Atlantu un saku visiem stāstīt par savu tevu. Iepazinos ar militāristu dokumentiem un centos uzmeklet karavīrus, kas cīnījušies kopa ar manu tevu un palikuši dzīvi. Izdevās satikties ar Tomasu Morisu, kurš vel joprojām dzīvoja Koledžparka. Viņš bija dienējis taja paša vada, kur mans tevs. Satiekoties ar šo cilvēku, uzzināju, ka viņš kadu laiku bijis mana teva komandēta tanka vaditajs. biju iedomājusies - ja tanka komandieris iet boja, tad an tanks ir iznicināts, tadeļ jutos pagalam pārsteigtā, ka vel ir dzīvs kads apkalpes loceklis. Izrādījās - ja tankam tiek trāpīts, šāviņš var iztriekties cauri vai an palikt iekša, kadu nogalinot, citus sakropļojot, bet vienu vai divus atstajot neskartus. Ja vien, protams, nesāk degt, kas ar Šermana tankiem gadijas visai bieži. Lai vai ka, - turpinaja Tonja un pacēla glāzi, taču pie lupām nepielika, - piezvanīju tam Morisam un mēģināju pierunāt satikties, taču viņš jau no paša sakuma bija diezgan izvaings: draudzīgs un ta talak, tomēr… piesardzīgs, it ka kaut ko slēptu. Izstastija man par satikšanos ar tevu, stas- tija, kads viņš bijis, ka mēdza rakstīt mammai… Bija pilnīgi skaidrs, ka tevs viņam paticis, bijis draugs. Kad apjautajos par teva nāves dienu, Morisa atmiņa pēkšņi aptumšojās. Viņš vairs nespēja atcerēties neko vairak par to, ko jau biju uzzinājusi no oficiālajiem dokumentiem. Armijas daļa atradusies uz. ziemeļiem no Minhenes, viņu vads nošķīries no pareja karaspēka un uzduries vācu konvojam, kurš lauzies uz dienvidiem no Berlīnes un acīmredzot mēģinājis tikt līdz Šveicei. Sākusies kauja, viņi apturējuši konvoju, taču mans tevs gājis boja. - Tonja samiernieciski paraustīja plecus. - Turpināju pētījumus, - viņa sacīja. - Nospriedu, ka tas varētu but lielisks materials avīzei, varbūt pat gramatai. Daudz ko noskaidroju, taču par teva nāves apstakļiem itin neko. Pec kada laika saku aprast ar domu, ka Morisa atmiņa ir tik vaja tikai tadeļ, ka viņš neveļas atcereties kaut ko sāpīgu un briesmīgu. Tad iznaca Kanma Abdula-Džabara gra- mata par septiņsimt sešdesmit pirmo tanku bataljonu'14 , un es jau atmetu visam ar roku. Nedomāju, ka par šo tematu ir vel kas sakams, tadeļ atgriezos pie ikdienas pienākumiem.
- Par ko tu raksti? - pajautaja Debora.
- Par pārtiku, - Tonja atbildēja, sapņaini smaidīdama, - taču pareizi butu jasaka rakstīju. Jo es aizgaju no avīzes un kļuvu par apkopēju Druidu kalna muzeja.
- Kapec?
- Tūdaļ uzzināsi, - sacīja Tonja. - Pirms trim mēnešiem man piezvanīja. Tomass Moriss, teva komandēta tanka va- ditajs. Teica, ka gribot man šo to pastastīt un viņam neesot daudz laika. Kad satikamies, viņš tiešam jutas slikti. Liekas, viņam bija pari astoņdesmit un plaušu vēzis. Teica, ka grib noņemt no sirds kadu slogu - tas ir, kaut ko vairak par sešdesmit gadus krātiem tabakas dūmiem. Un iz- stastija, ka tevs nav gājis boja tanka. Viņi tiešam uzduru- šies vācu konvojam, ka bakstīts oficialajos ziņojumos, taču tas konvojs bijis pavisam dīvains. Moriss teica, ka tas bijis aprīkots ar misijai nepiemērotu ekipejumu. īsti nezinu, ko vecais ar to domaja, taču būtība ir šada: viņaprat, konvoja galvenais uzdevums bija aizsargat vienu vienīgu smago mašīnu. Vācieši cīnījās līdz pēdējam vīram, lai to aizstavētu. Tatad, teva vads tika kārtīgi sapostīts, taču viņi iznicināja pretinieka tankus un sagūstīja to smago mašīnu. Mans tevs pie tas piegaja pirmais, taču līdzas bija ari Moriss un vel paris karavīru. Mašīna bija tikai viena kaste, kas apzīmēta ar numuru. Viņi ziņoja uz štābu, izstastija par notikušo un saņēma pavēli palikt uz. vietas. Pēc tam viņi ap- stradaja savas brūces un apglabaja mirušos. Pagāja vairakas stundas, parejie par kasti jau bija aizmirsuši, taču mans tevs vēlējas noskaidrot, ko nacisti tik briesmīgi gribējuši nosargat. Viņš teica, ka atvērs kasti un paskatīsies, saproti? Citi iebilduši, ka vajadzētu pagaidīt militāro policiju, taču tevs nospriedis, ka šis koka kastes deļ zaudējis savus biedrus un viņam ir tiesības zināt, kadeļ viņiem bija jāiet nave. Viņš ar cērti, kas bija aprīkojuma, devas pie kastes, bet Moriss un parejie komandas locekļi turējās aiz muguras. Tēvs jau saka vert vaļa kasti, kad ieradās militārā policija. Moriss neko daudz neredzēja, tikai milzīgu izliektu figuru zaļgana krasa, pa daļai sievieti, pa daļai…
- čūsku, - iejaucas Debora, - vai pūķi. Ja.
- Jā. Jau domāju, ka tu to zināsi, - turpinaja Tonja. - Divas dienas pirms zvanīšanas man Moriss redzējis to figuru avīze, kuras redakcija strādāju es, dzīves stila sadaļa, plaša raksta par izstādi jusu muzeja.
- Un tu pieteicies darba muzeja, lai noskaidrotu, ko vel tavs tevs redzejis, - secinaja Debora.
- Daļēji, - atbildēja Tonja. - Bet ir vel kas. Militārā policija, ieradusies notikuma vieta, lika visiem kareivjiem kapt mašīnas. Pavēles deva jauns virsnieks, baltais, protams. Tu taču zini, kadas tolaik bija attiecības starp baltajiem un melnajiem. Baltie zaldati ņema ļauna, ka melnādainajiem dotas tadas pašas tiesības ka viņiem, lai gan īstas vienlīdzības nemaz nebija. Tika melsts, ka apmacibu laika, kad brīvdienas karavīriem atļauts doties uz tuvakajam pilsētām, baltie huligāni nogalinājuši vismaz vienu melnadaino viru nedeļa. Bieži nacas iejaukties militarajai policijai; ja ta nebija tieši iesaistīta slepkavošana (bet dažkart bija gan), ta sasodīti maz nopūlējas, lai sodītu vainīgos. Daudzi melnādainie domaja, ka īsta karadarbība nenāksies piedalīties, un tikai tadeļ, ka pec D-dienas45 tika zaudētas milzīgi daudzas tanku apkalpes, viņi nonaca Francija ne tikai ka apgades un palīgpersonāls. Un tomēr baltie komandieri pret viņiem izturējās ka pret gļevuļiem, kas nav piemeroti dienestam. - Tonjas balsi jautas rugtums. - Lai gan septiņsimt sešdesmit pirmajam bataljonam nebeidzami aplaudēja tie baltie, kas savam acīm bija redzējuši viru varonību un cīņas garu. Viņi mira savas valsts varda, taču valsts negribēja par viņiem neko dzirdēt.
Tonja atslīga krēsla un, cenzdamas nomierināties, dziļi ievilka elpu.
Debora klusēja, vēroja un klausijas - viņa baidijas pārtraukt trauslo atmiņu pavedienu.
- Tatad, - turpinaja Tonja, - kamēr visi nebija aizbraukuši, smago mašīnu ar kasti apsargaja militārā policija. Moriss nezinaja ta balta virsnieka vardu, taču teica, ka tas bijis dienvidnieks, kas par tanku vadu izteicies pietiekami skaidri, atklati saukajis viņus par neģeriem un ieteicis kaut ko nozagt no tas smagas mašīnas. Kad viri jautajuši, kas taja ma- šina atrodas, virsnieks izņēmis pistoli un paziņojis, ka no- bliezis katru, kas tuvosies. Tankisti sakapa savas mašīnas, bet mans tevs devas atpakaļ. Pēc divām minūtēm Moriss izdzirdēja šāvienu, tad vel divus. Militārie policisti atgriežas un teica, ka viens vācietis izrādījies dzīvs un nošāvis manu tevu, iekams viņi paguvuši iejaukties. Visi zinaja, ka tie ir meli, taču tikpat labi zinaja, ka protestejot viņi tiks arestēti vai notiks vel kas ļaunaks. Morisa artilerists kļuva par na- kamo tanka komandieri, bbt viņa vieta stajas kads jauniņais. Moriss bija pēdējais dzīvais tas apkalpes loceklis. Artilerists, kas kļuva par komandieri, pec trim dienam gaja boja minas sprādzienā, bet parejie gadu gaita miruši cits pec cita. Mori- su pirms četrām nedeļam pieveica vēzis.