Debora juta, ka stāsts vel nav gala, tadeļ pacietīgi gaidīja.
- bet, - Tonja paliecas uz priekšu, - viņš teica, ka mans tevs taja kaste redzējis kaut ko mežonīgu, kaut ko tadu, ko nav gribējis apspriest, iekams nav apskatījis tuvāk. Un Moriss bija pārliecināts, ka tevu todien nogalinaja ne jau melno un balto karavīru saspringto attiecību deļ - vainojams tas, kas atradas kaste. Un es pieteicos darba muzeja, lai uzzinātu, kas tas bija. Tādēļ ari tagad esmu šeit.
Kadu bridi Debora klusēja, tad palocīja galvu.
- Atceries to bezpajumtnieku, ko nogalinaja netālu no muzeja tam nakti, kad gaja boja ari Ričards? - viņa jautaja.
Tonja pamaja ar galvu.
- Policija teica, ka šis abas nāves nav saistītas, - viņa iebilda.
- Iespējams, ka ta nemaz nav, - sacīja Debora. - Bet man izdevās aprunaties ar viņa meitu. Viņš bija krievs un, vari iedomāties, strādājis KGP vai ari organizacija, par ko parta- pa KGB.
- Un ko viņš darīja Atlanta?
- īsti nezinu, - atbildēja Debora, - taču saku domāt, ka meklējis to pašu kasti, kuru tavs tēvs redzējis vācu smagaja mašīna.
Tbnja iepleta acis, bet jau nakamaja mirkli cieši samied/a.
- Viņam līdzi bija vēstule, - turpinaja Debora. - Lielākā daļa no tas bija parak sabojata, lai varētu kaut ko izlasīt, taču bija norāde uz. kaut kadam atliekam, kas, pec vēstulēs autora domam, ta an nav nonākušās galamērķi, tas ir, Vacijas pilsēta Magdeburga. Vel neesmu parbaudijusi, taču nebušu pārsteigtā, ja atklasies, ka ta atrodas pie pašas Šveices robežas. I,ai kas an butu tas atliekas - piemēram, kada cilvēka vai pat paša Agamemnona mirstīgas atliekas -, esmu pilnīgi pārliecinātā, ka tavs tevs palīdzēja apturēt to izvešanu no valsts. Krievi, - viņa piebilda, - salaupīja Berlīne ļoti daudz antīko lietu. Un tas vel joprojām ir pie viņiem. Taču ši laupījuma daļa - pati lielākā, vērtīgākā, leģendārākā - izslīdēja viņiem no pirkstiem. Un viņi to meklē vel tagad, kad pagajuši jau piecdesmit gadi.
Iestājas ilgs klusums. Līdzas galdiņam atskanēja automašīnas signāls, un kads grieķu valoda uzsauca draugam, bet tas otrs atbildes vieta skaļi iesmejas. Taču abas sievietes to tik tikko manīja; viņas klusi sēdēja un skatijas viena otrai acis.
Četrdesmit ceturta nodaļa
Viņas pasutinaja pusdienas - Deborai šķita, ka tas ir nereāli, ja ņem vera abu sieviešu attiecības Štatos un faktu, ka Tonja tikai pirms stundas bija mērķējusi uz viņu. Taču tas notika. Šķita, ka viņas noslēgušas vārdos neizteiktu un negaidītu savienību. Ne jau tikai tapec, ka abas ir amerikānietes (turklāt ne rakstungakas nācijās pārstāves) un atrodas sveša zeme. Viņas abas bija sapratīgas sievietes, kas cenšas noskaidrot zaudējuma un traģēdijas apstakļus, taču cenšas
- godīgi sakot - nesekmīgi.
Debora izstastija Tonjai visu: par Ričardu, Markusu, elektroniska pasta vēstulēm Kelvinam (noslēpjot abpusējos mēģinājumus flirtēt, ja ta to vispār varēja nosaukt) un dīvaino brīdinājumu, ko bija saņēmusi pirms došanas uz Akroko- rintu, kur tika apdraudēta viņas dzīvība. Tapat viņa izstasti- ja visu, ko zinaja par Agamemnona mirstīgajam atliekam, par Šlimana divdomīgo reputāciju, par MVD, pat par to sasodīto kuģa priekšgalu, kura pēkšņa paradīšanas aizsakusi visus tālākos notikumus.
- Un tas puisis Markuss ir pazudis? - jautaja Tonja.
- Cik man zināms, ja, - atbildēja Debora. - Man neizdevās ar viņu satikties ne Korinta, ne Atēnās. Iespējams, viņš izbraucis no valsts.
- doma, viņš vakar meģinaja tevi nogalinat?
- esmu pilnīgi pārliecinātā, ka ne jau viņš personīgi, - Debora piemiedza acis. - Taču viņš to visu vai nu noorganizējis… Nezinu. Nedomāju vis, turklāt nesaprotu, kads viņam no ta butu labums. Man nav skaidrs, kam vispār no ta var but labums, tatad nekur talu neesmu tikusi.
Atkal iestājās pauze, un tad Tonja uzdeva jautajumu, kas virmoja starp viņam kopš brīža, kad abas saka apkopot informāciju.
- Tatad, - viņa teica, - ko darīsim talak?
Debora vienkārši papurinaja galvu. Viņai nebija ne jausmas.
- Esmu gatava doties mājup, - viņa teica. - Nevaru iedomāties, ko vel šeit varu iesākt. Un tu?
- Nu, vispār es grasījos tevi nošaut, - Tonja pasmaidīja.
- Zini, ta vel joprojām šķiet vilinoša doma. F,s nezinu, kas turpmāk vadīs muzeju, taču nevienam citam noteikti negri- besies tik trakoti visu kontrolēt ka tev.
- Paldies, - an Debora plati pasmaidīja.
- Varbūt dosimies iepirkties? - ierosinaja Tonja, pēkšņi at- plaukusi smaida, kas viņas seju padarīja par desmit gadiem jaunaku, un pamajusi ar galvu uz veikaliņu ielas otraja puse. - Vairak par to mani iepriecina tikai baznīca. Fsi jau sa- gadajusi suvenīrus?
- Neesmu nopirkusi neko, - Debora atziņas, negribīgi pasmaidīdama. - Protams. Kāpēc gan ne?
Viņas devas uz veikalu, kura skatlogs bija piebāzts ar Grieķijas izcilākajām antīko lietu reprodukcijām, un, skumji saskatīdamas, iegaja iekša. I ,ai cik bravurīgas viņas gribēja izlikties, šis bija pats nožēlojamākais fināls abu veiktajai izmeklēšanai.
Sievietes godbijīgi apstajas pie pašam durvīm. Telpa bija plaša - ka lidmašīnas angars - un katru tas collu aizņēma plaukti, vitrīnas un priekšmeti pie sienam. Debora pārsteigtā nopētīja it visu: dažadu izmēru statujas no marmora un ģipša, miniatūras vāzes, bļodas un amforas, ģeometriskus priekšmetus un Kikladu figuriņu, kas līdzinājās tam, kuras atgadinaja par Muru un Pikaso Nacionalaja arheoloģijas muzeja, sarkanas un melnas klasiskas urnas, kuras rotaja mitoloģiskas ainas, bronzas sfinksas un kaujas ratus, kas precīzi atdarinaja oriģinālus no Delfiem, vēršu galvas un cirvjus, kadi savulaik atrasti Kreta. Te tika piedāvāti bronzas laikmeta, klasiska perioda un romiešu laika priekšmeti - daži bija bezgaumīgi spilgti leti nieciņi tūristiem, savukart citi tiešam izskatijas ta vērti, lai atrastos muzeja. Tonja pacilaja nelielu bronzas Priapa46 figuriņu un pasmīnēja.
- Tie grieķi par sevi ir visai augstas domas, - viņa noteica.
Debora tik tikko klausijas. Viņas prāts steidza piefiksēt visu, un acis centas turoties tam Ildzi. Kajas sekoja, un viņa uz bridi pat aizmirsa smeldzošo potīti.
Par Ietajiem niekiem viņa nolikās ne zinis. Uzmanību nepiesaistīja an vidusmēra priekšmeti, kas bija visai labi nostrādāti un suvenīriem lieliski noderētu. Viņas acis kavējas pie augstajiem plauktiem, kur atradas artefakti, kas bnnišķigi iederētos Nacionalaja arheoloģijas mu/eja; mākslās priekšmeti, par kuru īstumu varēja spriest ne tikai augstas cenas deļ. Tie bija īpaši ne tikai rūpīgas apdares deļ. Tie izskatijas seni - it ka tikko butu izrakti no zemes. Podi, šķīvji, pat bronzas izstrādājumi - visi izskatijas tūkstošiem gadu veci. Un - it ka ar to vel nepietiktu - I Debora bija pārliecinātā, ka daži no tiem nav tadas kopijas ka mūsdienās radītie antīko artefaktu atdarinajumi. Šādus priekšmetus viņa nebija redzējusi ne Atēnu, ne Korintas suvenīru veikaliņos. Patiesību sakot, ko tadu viņa bija redzējusi vienīgi Ričarda guļamistaba aiz. grāmatplaukta.