- Piedodiet, - Debora sagraba pārdevejas roku, kas šķita sabijusies no tadas uzbāzības. - Kur jus tos dabūjat?
- Tie ir visur, - meitene atbildēja. - Tos ražo an ārzemēs.
Deborai bija skaidrs, ka meitene izturas visai vienaldzīgi.
- Ne, - viņa tincinaja, - es nerunāju par visam lietam. Tikai par pašam dargakajam.
Meitene, iespējams, nojauzdama, ka varēs krietni nopelnīt, tagad pircējai veltīja visu savu uzmanību un kļuva pieklājīgi glaimīga.
- Tie ir vietējie ražojumi, - viņa stastija. - īpašs vienas ģimenes locekļu roku darbs. Viņi šadas augstas kvalitates preces ražo jau vairakas paaudzes. Tas nav reprodukcijas. Tie ir mākslās priekšmeti.
Debora piespieda sevi nomierināties.
- Es tiešam vēlētos dažus nopirkt, - viņa teica, noradīdama uz plauktu ar bronzas izstrādājumiem, kuriem baga- ža naktos atvēlēt pamatīgu vietu. - Taču noteikti gribētu satikties ar pašu mākslinieku.
Tonja bija pienākusi klat un mulsa ziņkārībā noklausījas šaja dedzigaja saruna.
- Piedodiet, kundze, - pārdevēja atbildēja, - taču mākslinieki vēlas palikt nezināmi. Dažkart viņi paši atnes savas preces uz veikalu, bet lielākoties paliek majas, kur viņiem ir pašiem savas… Nu, ka lai pasaka? Kur taisa metala priekšmetus.
- Kalves? - minēja Tonja.
- Tieši ta, - sacīja pardeveja, - kalves.
- Un kur tas ir? - jautaja Debora.
- Piedodiet, kundze, taču to es jums teikt nedrīkstu. Tas ir viņu majas.
- ja, - Debora iebilda, - bet…
- Piedodiet, bet es nedrīkstu.
Deboras prāts drudžaini darbojas.
- Klausieties, - viņa teica, - es mekleju ko ļoti īpašu, tas japasutina atsevišķi. Fsmu redzējusi šis lietas daudzviet un ļoti gribētu, lai cilvēks, kas ir to autors, darina kadu speciāli man.
- Tas visas ir unikālās, - sacīja pardeveja.
- Ja, taču tas, ko gribu es, jadarina atbilstoši īpašiem parametriem. Ja palīdzēsiet man satikties ar mākslinieku, es parūpēšos, lai jus saņemtu tadu pašu komisijas naudu, kada butu, ja prece tiktu pirkta jusu veikala.
Meitene mirkli vilcinājās, tad papurinaja galvu.
- Piedodiet, mes nedrīkstam.
- Tiešam gribi to zelta darinajumu? - Tonja jautaja Deborai.
Pardeveja uzmeta Deborai ašu skatienu. Debora rama balsi noteica:
-Ja vien viņi spēj kaut ko tik lielu uztaisīt.
Pārdevēja samirkšķinaja acis.
- Nāciet man līdzi, ludzu, - viņa teica.
Četrdesmit piektā nodaļa
Maja - necila, balta apmesta eka - atradas ciemata otra mala. Tns sievietes steidzīgi soļoja turp - runaja viņas maz, it ka baidītos, ka katrs izteikts vārds ir dzīvības vērts. Meitene pa telefonu bija brīdinājusi ģimeni, ka drīz bus klat viesi. Viņas pie durvīm sagaidīja apmēram desmit gadus vecs zēns basam kajam - viņš glaudīja baltu, izkāmējušu kaķi.
Zens izveda viņas cauri vienkāršām šauram gaitenim un garam virtuvei, kura oda pec raudenes, hdz nonaca dzīvojama istaba, kur gaidīja vecs virs ar sievu. Abi bija ģerbu- šies tumšas, smagas drānās. Telpa izskatijas pārsteidzoši tukša - vienīga dekorācijā bija dažas melnbaltas fotogrāfijās rāmjos.
Veikala pārdevējā uzrunaja vecīšus grieķu valoda un pa- maja ar galvu uz Deboras pusi. Virs, kam bija biezas iesirmas ūsas, kaut ko nesaprotami nomurminaja. Beidzot viņš kaut ko pačukstēja savai sievai, un viņa, palocījusi galvu, vērtējoši nopētīja Tonju.
- Ko tieši jus vēlējaties? - vecais virs vienkārši noprasīja.
Debora jutas pārsteigtā. Viņa bija iedomājusies, ka virs neprot angliski.
- es īsti nezinu… - viņa iesaka. Paskatījusies uz. Tonju, lai iegutu laiku, viņa spēji izgrūda, - pēcnāves masku. No zelta. Tadu, kadas tika atrastas Mikenas.
Viņa bija izrunājusi šos maģiskos vārdus. Veca vira seja atplauka smaida. Viņš kaut ko atri pateica sievai, un an viņa, grieķiski bubinadama un salikdama rokas, it ka grasītos aplaudēt, saka plati smaidīt. Tad vecais virs piecēlās un, pa- majis, lai viešņas seko, izkliboja no istabas.
- Ka tas maskas, ko atrada Šlimana kungs, ja?
-ja.
Viņš vedinaja sievietes cauri virtuvei pagalma, ko ieska- va vairakas ēkas, no kuram dažam bija metala skursteņi.
- Ceplis, - virs teica, radīdams uz vienu eku. - Kalve, - tika teikts, radot uz nakamo. - Šlimana kungs gulēja ciemata. Tns majas talak no šejienes. Ne tikai Šhmans. Daudzi slaveni cilvēki. I limlers un Gēbelss ari.
Debora veltīja viņam ašu skatienu - it ka gaidītu vira atzīšanos, ka viņš tikai pajokojis.
- Nacisti? - viņa parjautaja.
- Protams, - virs paraustīja plecus. - Mikenas viņiem bija ļoti nozīmīga vieta. Šlimans pats bija… ka viņi mēdza teikt… teitoņu pārcilvēks.
Virs ķērkstoši iesmejas par saviem vārdiem - vai ari tadeļ, ka tos atcerējās. Debora un Tonja piesardzīgi saskatījās.
Virs atvēra smagas durvis un iesledza gaismu. Telpai bija betona grīda, bet viena gala atradas vairākas milzīgas metala tilpnes. Turpat bija vairakas atšķirīgas kalēja laktas, bet pie sienas karajas visdažadakie instrumenti garos kātos, uguni nomelnējušas knaibles un āmuri, kas darba gaita nospodrināti ta, ka spīdēja ka hromēti. Pie vienas sienas bija novietots darbagalds ar vaska statujam dažadas pabeigtības pakapes.
- Mes izmantojam tikai senlaicīgu tehniku, - virs skaidroja. - Pat bronzas liešana. Katra vaska figūra ir neatkarto- jama veidne, no kuras iznāk tikai viena vienīga statuja. Ļoti ilgs process, ļoti dārgs. Neviens ta vairs nedara, izņemot mus.
- Un maskas? - jautaja Debora. - Vai varat uztaisīt maskas?
- Protams.
- Vai ari agrak esat tadas darinajis?
- Vienu vai divas, - virs paraustīja plecus. - Pirms daudziem gadiem. Tik mazu.
Viņš salika rokas kopa - starp tam palika apmēram sešas collas.
- Vai varat uztaisīt an lielāku? - Debora jautaja. - Dabiska lieluma?
- Protams, - virs atbildēja, atkal paraustīdams plecus un Deborai atsaukdams atmiņa Atēnu muzeja direktoru. - Taču zelts ir dārgs. Mūsdienas Grieķija to ir ļoti grūti atrast.
Senāk, Agamemnona laika, zeltam bija daudz piemaisījumu. Alva. Cinks.
- Vai varat uztaisīt tadas pašas, ar tadu pašu piemaisījumu? /
Virs sarauca pieri.
- Apmēram, - viņš atbildēja. - Oriģinālās maskas ir ļoti dažadas. Katra darinata no metala, kas nācis no dažadam vietām, tadeļ nav vienas vienīgas pareizas… kompozīcijas. Kuras maskas kopiju gribat? Agamemnona?
- Ne, - atteica Debora. - Gribu masku, kas ir līdzīga, taču atšķirīga. Vai jus to varat?
Virs palocīja galvu un pacēla pirkstu, it ka liktu uzgaidīt. Tad viņš izgaja no telpas un bija prom vairakas minūtes. Sievietes pa to laiku, tikko jaušami smaidīdamas, skatijas ap- kart un pētīja topošos darbus. Atgriezās viņš, turēdams rokas, ka Debora uzskatīja, divas melnbaltas fotogrāfijas no dzīvojamas istabas.
- Skatieties, - viņš teica, radīdams pirmo fotogrāfiju.
Deboras sirds saka auļot, bet tad pamira. Melnbaltaja attēla bija redzams vīrietis, kas noliecies par kalēja laktu. Roka viņš turēja milzīgu pēcnāvēs masku. Ta bija pilnīgi citāda neka tas, kas apskatamas Nacionalaja arheoloģijas muzejā. Tā bija maska, kadu viņa redzējusi Ričarda datora.
- Mans vectevs, - lepni teica virs. - Redziet!