Pirmie soļi nešķita parak bīstami, bet tad eja meta asu likumu, un gaisma vairs nebija redzama. Pārsteidzoši gludas sienas, it ka apmestas, taču nebija ne margu, ne kada cita balsta rokam, tadeļ viņa vienkārši leni virzījās lejup, ar kaju taustīdama nelīdzenos pakapienus. Vel viens pagrieziens, un viņu apņēma pilnīga tumsa. Vel divi soļi, un Debora paklupa - vainojama saposa potīte, turklāt ar otru kaju neizdevās atrast drošu pamatu. Viņa pakrita, taču spēja noturēties, ar rokam pieķērusies pakapieniem - savainota delnas locītava sāpīgi iesmeldzās, galvu parņema kaut kas līdzīgs migrēnas lēkmei, kas izplēnēja leni un mokoši. Debora izslējās un paspēra vēl divus nedrošus soļus. Bija vajadzīga gaisma.
Bija dzirdams, ka vajatajs tuvojas - viņa soļi atbalsojas tuneli. An viņš pārvietojās lēnam, bet viņam jau nebija, kurp steigties. Viņš savu upuri, ka sprieda Debora, bija iedzinis vajadzigaja stun. Neiespējami kaut kur paslēpties - nebija nevienas nišas, kurai pieplakt, kamēr viņš ies garam. Ka bija vēstījis ceļvedis, eja pēkšņi beigsies, un talak bus tikai septiņdesmit metrus garš kritiens lejup cauri tumsai auksta, neizmērojami dziļa ūdeni.
Debora ataķeja mugursomu un iegrūda roku viena kabata. Mobilais telefons, kuru viņa nebija izmantojusi kopš ierašanas Grieķija. Ārpus Štatiem sakarus tas nenodrošināja, turklāt tada pazeme signāls tik un ta nebūtu uztverams, taču baterija varētu but pieladeta pietiekami, lai…
Apgaismotu ceļu!
Tiklīdz Debora atvēra telefonu, ta ekrāns iemirgojas zaļš ka jāņtārpiņš. Pavisam blāvs, taču absolūti tumšaja ala tas bija vairak neka nekas. Izstiepusi telefonu sev priekša un izgaismodama pamatu zem kajam, viņa ieraudzīja pakapienus - šķita, ka gndu iezīmē tie mikroskopiskie augi, kuru deļ tropisko okeānu vijņi tumsa spīd. Debora piesardzīgi spēra soli uz/priekšu.
Viņai atri sajuka, cik pakapieni jau pieveikti - vismaz, piecdesmit -, un eja vairakkart bija metusi asus likumus, urbdamas akmeņainaja zeme, veidojot ellišķīgu zaķa alu.
Es esmu Alise, Debora sev domas iegalvoja. Tikai Marta '/.āķis dzenas man pakaļ, un viņam ir duncis, nevis kabatas pulkstenis47 . /
Viņa turpinaja ceļu - arvien dziļāk un dziļāk, ar vienu roku taustīdamas gar veso sienu, bet otru izstiepusi priekša, lai blavaja telefona gaismiņa redzētu pakapienus. Prāts drudžaini centās atcerēties, kas bija rakstīts ceļvedi. Taja bija teikts, ka eja ir gara, sarežģīta un līkumota, taču precīzu pa- kāpienu skaitu viņa atcereties nespēja. Sešdesmit? Astoņdesmit? Apmēram ta, taču skaidri prata dunēja tikai vardi par to, ka ejas beidzas: ar pēkšņu kritienu lejup, ūdens bezdibeni.
Ceļvedī izlasīti, šie vardi radīja neomulibas un grutibu sajutu, bet šaja aukstaja un tumšaja kapa tie biedēja. Pat blavaja telefona gaismiņa varēja laikus nepamanīt ejas beigas, un tad var ari nepagut ar rokam ieķerties kada balsta.
Krītot leja, tu tik un ta iesi boja, dunēja galvā. Pat tad, ja atsitīsies tikai pret ūdeni. Septiņdesmit metri? Tas ir apmēram simt divdesmit pēdas. Vienlīdz sāpīgi ka piezemēties uz betona.
- Aizveries, - Debora skaļi noteica. - Vienkārši aizveries!
Viņa noskaitīja vel desmit soļus - lai novērstu domas -, bet tad prata iešāvās cita.
Vieta, kur eja pārtop cisterna, šķērsam noteikti jabut parvilktai virvei. Noteikti. Rīkojoties pietiekami veikli - turklāt viņa, gaismodama sev ceļu, virzījās uz priekšu daudz, atrak par savu vajataju, - varēs ataķet virvi no vienas sienas, ieķerties taja un nolaisties cisternā. Puisis ejas beigas neredzes - vienkārši spers vel vienu soli, pamata zem kajam vairs nebūs, un viņš gāzīsies lejup, garam viņai, kliegdams un bļaudams, un piezemēsies melnaja ūdeni.
Dievs, Debora domas noteica. Ši versija uzdzina šausmas
- viņš noteikti centīsies ar pirkstiem sataustīt kadu atbalstu klinti, iespejams, ieķersies viņai drebes… Dievs'.
Vai viņai izdosies - ari tad, ja siena tiešam bus droši iestiprinātā pietiekami gara virve? Vai izdosies to laikus at- aķet? Vai viņa spes vienkārši karāties virs tumša un plaša bezdibeņa, gaidīt vajataja tuvošanos un ceret, ka viņš pieļaus kļūdu, no kuras pašai izdevies izvainties? Un ja nu viņš uzminēs, ko bēgle izdarījusi, un vienkārši sēdes ejas mala un ķiķinās, kamēr viņa tur karasies septiņdesmit metrus dzi- ļaja tuneli, lidz rokam pietrūkst speķa turēties… Un tad tas atlaidis virvi, bet viņa brīvi kritis lejup…
Šo tiltu mēs nodedzināsim, kad pie ta nonāksim, Debora atce- rejas. Tas bija viens no iemīļotākajiem Ričarda teicieniem.
- Debora! - uzsauca balss eja. Jautra, dziedoša, ķircinoša.
- Deborai
Viņš.
Debora mirkli vilcinājās, tad turpinaja ceļu - sirds auļoja arvien straujak, un viņu pārņēma tads ka nelabums.
Ne varda! Vienkārši ej uz priekšu!
- Fs tevi dabušu, roka, Debora! - puisis atkal iedziedājās.
Viņš nav grieķis, tas ir pilnīgi skaidrs. Amerikānis. Dienvidnieks? Iespejams.
- Ka ir? - viņš uzsauca. - ļuti, ka mirsi, un nezini, kāpēc?
Vajatajs ieķiķinājās, taču Debora neklausijas. Negribēja
klausīties.
Fja velreiz meta asu likumu, pec tam vel vienu, un tad beidzās.
Kadu bridi viņa ar telefonu centas izgaismot katru klinšaino stūrīti, taču no šausmīgās patiesības izvairīties nebija iespējams.
Nekādās virves nebija. Un an nekada tuneļa lejup nebija. Viņi nebija norobežojuši cisternu. Viņi to bija aizbēruši. Ceļvedis bija novecojis, un viņa atradas slazda.
Četrdesmit devita nodala
Debora bija mazliet atravusies no sava sekotāja un ieguvusi dažas sekundes - sekundes, kuras pieķerties cerībai, ka puisis bus pārdomājis un nolēmis doties atpakaļ, ja viņš gaidītu ārpuse, butu daudz, labak - Deborai negribejās justies ka žurkai, kas noķerta tumša stun.
šī aina no jauna uzjundīja vēlēšanos tikt brīvība.
Es neesmu žurka, Debora sev atgadinaja. Viņš ir. Pašapmierināta, slepkavnieciska zebiekste…
Viņš jau tuvojas. Bez soļiem IDebora saklausīja vel kaut ko - mazliet skaļaku par smagu elpošanu.
Viņš svilpo!
Vienmuļš, neskanīgs svelpiens - spalgs un nelīdzens - it ka viņš pustu gaisu caur zobiem, bet lupas butu atieztas ka šakalim vai hiēnai. Viņš taču gatavojās nogalinat, bet izturējās tik bezrūpīgi un nejedzigi vieglprātīgi! Deboru tas tra- cinaja. Viņa pavērsa mirgojošo telefona gaismiņu pret pēdējo ejas likumu un atkapas līdz pašam tuneļa galam.
Vajatajs jau gandnz bija klat. Ja nebutu zaļganigas gaismiņas, Debora varētu apzvērēt, ka viņu jau var aizsniegt ar roku. Viņa piespiedās sienai, kur kādreiz atradas tuneļa mala, kam neskaitami stulbi tūristi savulaik noteikti parvelu- šies pari un gājuši boja. Šķita, ka muskuļi saspringuši ka zirneklim, kas ieķēries sava tikla, - un ir gatavi ncibai. Viņai bus tikai viena iespeja. Domāt vairs nebija laika.
Puiša stava aprises Debora pamanīja tikai tad, kad apklusa svilpošana. Ieraudzījis telefona izstaroto gaismiņu, viņš pieliecas - seja zaļgana ja blāvu ma pēkšņi šķita klaji neķītra.
Marta Zaķis…
Viņas acis samiedzas - tas parak ilgi bija atradušas tumsa. Debora metas uz priekšu un no visa speķa ar veselo kaju iespera vajatajam pa seju. Trāpīts! Viņš atkrita sēdus.
- Negaidīji gan, ko? - Debora iesaucas un trieca duri puisim pa vaigu.
Viņš noveļas zeme, ar muguru atsitas pret pakapieniem un saka smagi sekt. liet nu viņu vairs neapgaismoja no telefona ekrana spīdošais zaļais stariņš, un Deborai vajatajs kļuva neredzams. Viņa spēra vēlreiz, taču netrapija un gandrīz zaudēja pamatu zem kajam. Viņa piegaja tuvāk - un parak veļu aptvēra, ka zaļganaja gaismiņa redzams viņas siluets. Va ja taja duncis ķera viņas plecu un kakla sanu daļu.