Sāpes saviebusies, Debora pakrita un saķēra plecu - vispirms instinktīvi, bet pēc tam tadeļ, lai novērtētu asiņu daudzumu. Viņai nebija ne jausmas, ka prot uzmeklet artēriju. Ta, šķiet, nebija skarta, tadeļ Debora vairs netereja laiku. Viņa aizmeta telefonu un metas pa labi - prom no vajataja rokas ar dunci. Debora atkal uzbruka - ar pieliektu galvu ka vērsis.
Ja pretinieks butu viņas auguma, iespejams, sāktos cīniņš, taču puisis bija par vairakam collām īsāks un, šķiet, nebija gatavs tadam paversienam. Debora ar plecu kaut kam uz- grudas (rokai? sejai?) un no visa speķa trieca pret ejas sienu. Atskanēja dobjš bukšķis - puiša galva atsitas pret klinti - un spalga, metāliskā džinkstoņa, kad duncis nokrita zeme. Debora par to nelikās ne zinis un pat necentās noskaidrot, vai vajatajs vel ir pie samaņas. Viņa patrausas garam saļimušajam augumam un metas augšup pa kāpnēm.
Divas reizes paslīdējusi uz nedrošajiem pakapieniem (vismaz par to ceļvedis nebija melojis), Debora skrēja talak un juta, ka gaiss paliek arvien siltāks. Vel joprojām bija pilnīgi tumšs, taču priekša gaidīja gaisma, siltums un dzīvība. Viņa auļoja - brīžiem lēkdama, brīžiem sāpīgi atsizdamās pret sienu ejas likuma, taču ne uz. mirkli neapstadamas. Tad tumsa iekrāsojās brūngana, klinšainais pamats saka iegūt kontūras. Aiz nākama likuma kļuva vēl gaišaks - Debora uzņēma gaismu ka skābekli. Vel pieci soļi, vel viens ass likums - un viņa jau bija ara. Spoža gaisma apžilbinaja. Pēkšņi viņa apjauta, ka nosvīst - par sevi atgadinaja panika un sapošais plecs -, taču Debora turpinaja skriet, hdz nonaca pie pils drupām, atstaja aiz. sevis kapeņu apli un sasniedza Lauvu vārtus. Atcereju- sies mitu par Orfeju, kurš devas pazemē, lai atgutu sievu, viņa neatskatījās.48
Piecdesmita nodaļa
Šoreiz viņa visu izstāstīja sargiem, un tie savukart piezvanīja policijai. Sargi jautaja, vai uzbrucējs miris. Debora ne- maceja atbildēt. Viņasprat, puisis vienkārši zaudējis samaņu. Policisti atbrauca pec divdesmit minūtēm, un līdz bndim, kad viņi, bruņojušies ar lukturiem, bija gatavi doties eja, pa- gaja vel desmit vai divpadsmit. Divi policisti iegaja iekša - viens no viņiem roka turēja pistoli. Tad Debora izdzirdēja aizbraucoša motocikla rūcienu - un saprata, ka policija pie aizbērtās cisternas nevienu neatradis. Puisis no savas zaķa alas izcilpojis, kamēr viņa runājusi ar sargiem, un klusi aiz- lavijies pa slepenajam durvīm hdz motociklam, kas atstats pie cietokšņa sienas.
Juzdamas pavisam varga, Debora apsēdas vēlās pēcpusdienas saule, bet viens no policistiem rakņajas pirmās palīdzības aptieciņa, lai varētu apstradat viņas brūci. Uz kakla ta, paldies dievam, bija sekla, bet uz pleca - daudz dziļākā, un asiņu apturēšanai vajadzēja vairak laika. Policists centas uzmundrināt cietušo, taču viņa tik tikko klausijas, tadeļ jautājumus likuma sargam nacas atkartot vairakas reizes.
Policisti atdeva Deborai mobilo telefonu, tad pierakstīja viņas vardu un viesnīcu, taču, kad Debora paziņoja, ka jau nakamaja diena grasas lidot atpakaļ uz Ameriku, viņi nolika piezīmju gramatiņas mala un paskatijas pulksteņos, lo- mer policisti aizveda viņu līdz Korintai un viesnīcai, aiztaupot braucienu ar autobusu un iešanu kajam - Debora šaubijas, vai spētu to izturēt.
Viesnīca viņu negaidīja neviena vestulite. Lai gan ļoti gribējās iegriezties interneta kafejnīca, lai parbauditu elektronisko pastu, Debora neuzdrošinājās riskēt. Pateikusi reģistratūras darbiniecei, ka jau rit brauks prom, viņa foajē bara nopirka sviestmaizi un ieslēdzās sava numura. Aši paēdusi un iedzerusi malku ūdens, Debora nomazgajas un pa telefonu rezervēja sev lidmašīnas biļeti, pieprasīdama košerētu ēdienu49 - nekad agrak viņa to nebija darījusi.
Tici Dievam, lai gan nacas sastapties aci pret aci ar slepkavniecisko Marta zaķi?
Diez vai.
Lai gan nebija plānojusi - vismaz apzinati ne -, Debora piezvanīja Kelvinam Bouversam. Ciparus viņa nospieda ļoti atri - lai nebutu jāpārdomā vai jasak prātot, ko īsti veļas pateikt.
- hallo? - atsaucas Kelvins.
Viņš izklausijas aizsmacis un mazliet aizkaitinats. Protams, pirms zvanīšanas vajadzēja iedomāties par laika atšķirību! Kadu bridi Debora vienkārši sedeja ar klausuli roka un satraukta klusēja - ka četrpadsmit gadus veca meitene, kas tapat vien piezvanījusi pirmajam skolas futbolistam, saraujot visas važas, ko uzlikuši vidusskolas kulturas un hierarhijas likumi. Viņa klusēja, atsaucot atmiņa visus šos zvanus un svētlaimīgo neziņu par to, cik muļķīgi rīkojas, - hdz brīdim, kad viens no futbolistiem (tas bija Tims Endruzs - šo vardu prāts visu laiku glabaja ieslegtu vistumšakaja kambari) bija sācis smieties.
- Debora? - ierunājās Kelvins Bouverss. - Ta esi tu?
Balss bija iejūtīga, laipna, pat cenga - tik atšķirīga no Tima Fndruza nicīgi izsmējīga toņa - un lika Deborai atgriezties īstenība.
- Ja, - viņa noteica. - Piedod, ka iztraucēju. Šausmas, es allaž aizmirstu, ka… '
- Ir jau labi, - Kelvins viņu partrauca. - Kur tu esi?
- Rit braucu majas, - Debora atbildēja. - Šodien mani me- ģinaja nogalinat. Atkal. Bet ar mani viss ir kartība.
Tas vārdiņš atkal izklausijas gluži ka joks. Debora pratoja, ka tik bezkaislīgi spej atbildēt uz satrauktajiem Kelvina jauta jumiem. Panika, bailes, nežēlīga vilšanas, pilnīgas izga- šanas un briesmu sajuta, nogurums - viss izzuda ka rīta migla spēcīga pusdienas saule, un Debora jutas neizskaidrojami laimīga.
- Cikos tu ielidosi? - Kelvins jautaja. - Gribu tevi sagaidīt.
Debora noskaitīja ciparus un domas pratoja, kadeļ gan Kelvins ta rūpējas un kadeļ viņai tas tik ļoti patīk.
- labi, - Kelvins noteica. - Priecāšos tevi atkal redzēt.
Debora pasmaidīja, mirkli padomaja un vienkārši atbildēja:
-Ja.
Nakamaja diena viņa ar pašu pirmo autobusu devas uz Atenam, piezvanīja uz lidostu, lai pārliecinātos, ka reiss netiks atcelts, iekapa taksometrā un brauca uz. Arheoloģijas muzeju. Popadreuss bija sava kabineta, ģērbies taja paša - vai ļoti līdzīga - nevainojami tumšaja uzvalka, taču mati izspu- ruši, un viņš izskatijas nobažījies. Uzzinot, kas ieradies, Po- padreusam bija vajadzīgas dažas sekundes, lai uz lupām paradītos tik pierastais jautrais un lakoniskais smaids.
- Mis Millere, - viņš iesaucas. - Priecājos jus redzot! Diem- žel man ši diena ir ļoti aizņemta.
- Ienācu, lai atvadītos, - Debora teica. - Aizlidoju jau… - viņa ieskatījās pulksteni, - pec trim stundām.
Muzeja direktors acīmredzami atviegloti nopūtas, un viņa smaids kļuva vel laipnaks.
- Ļoti žēl, - viņš, šķiet, no sirds teica. - l udzu, sodieties. Velaties kafiju? Tā…
- Nav Nescafe, - smaidīdama teikumu pabeidza Debora. - Ja, paldies. Tas butu ļoti jauki.
Popadreuss pa telefonu palūdza pagatavot kafiju, taču ne- noversa skatienu no savas viešņas. Kad viņš nolika klausuli, Debora paliecas uz priekšu un apņēmīgi ķeras taisni pie lietas.
- Ilgi es jus neaizkavēšu, - viņa teica. - Vienkārši gribēju paskaidrot, kadeļ vispār biju braukusi uz Grieķiju.
Sajutis runātājās balsi izlēmību, muzeja direktors izslējās krēsla un sagatavojas uzklausīt jaunumus.
- Es neierados ka vienkāršā tūriste, - Debora iesāka. - Cilvēks, pie kura es strādāju, cilvēks, kas dibinaja un finansēja muzeju, kura es strādāju, pirms vairakam dienam tika nogalinats. Es viņa līķi atradu nelielā telpa, kura bija izvietota krašņa Grieķijas senlietu kolekcija, ko viņš, manuprat, grasijas novēlēt muzejam. Taču kaut ka šaja kolekcijā trūka. Fs šo trūkstošo priekšmetu nekad neesmu redzējusi, taču esmu pārliecinātā, ka tas ir bronzas laikmeta Mikenu valdnieka mirstīgas atliekas ar pēcnāvēs masku un citam kapa piedevām. Domāju, Ričards - ta sauca nogalinato - uzskatīja, ka šis mirstīgas atliekas ir tas, ko atradis Šlimans un pārdevis privātām kolekcionāram Vacija. Kara beigas vācieši me- ģinaja aizgadat šis mirstīgas atliekas uz Magdeburgas pilsētiņu un pēc tam uz Šveici, taču viņu ceļa paradijas amerikaņu tanku vienība. Kolekcija nonāca melnaja tirgu, izslīdēja caur pirkstiem vismaz, vienam ieinteresētam kolekcionāram un krievu valdībai, kas vēlējas to aizvest uz Maskavu tapat ka mākslās priekšmetus, ko pazīst ar nosaukumu Priama dārgumi. Vel es domāju, ka Ričards tas uzskatīja par Agamemnona mirstīgajam atliekam.