Iestājās klusums.
- Un kadi secinājumi? - apjauta jas muzeja direktors. Viņa balss bija klusa un mierīga, pat parak mierīga. Līdz šim viņš nebija izradījis ne pārsteigumu, ne neticību. Bet Debora jau to nemaz nebija gaidījusi.
- Ja šis mirstīgās atliekas vai daļa no tam vispār eksiste, - Debora turpinaja, - esmu diezgan pārliecinātā, ka tas nav Agamemnona atliekas un nav ari tik senas. Tapat esmu pārliecinātā, ka pēcnāves maska un citas kapa piedevas darina- jis vietejais grieķu meistars deviņpadsmitā gadsimta beigas. Ka tas nonākušās Vacija un kam par to japateicas, es nezinu, taču tagad zinu, kas ar tam noticis kara beigas un ka tas uzradušas nelielā slepena telpa, kas savienota ar muzeju Atlanta, Džordžijas štata.
Tika atnesta kafija. Kamēr ta tika pasniegta, viņi abi klusēja un piesardzīgi lūkojas viens otra.
- Tas ir ļoti interesanti, - sacīja Popadreuss. - Tomēr gribētos zināt, kadeļ jus to visu man stāstāt pirms aizbraukšanas.
Pirmais nepareizais gājiens. Muzeja direktors vainjas no Deboras skatiena un visu uzmanību veltīja cukura ielikšanai tasīte.
- Domāju, jus to zināt, - viņa noteica.
-Tiešām? - Tas nebija izaicinājums, bet tikai jautajums. - Kadeļ ta?
- Domāju, ka Grieķijas valdībai tika paziņots… Iespējams, to izdarīja ši institūcija… Ka mirstīgas atliekas pazudušas no Šlimana izrakumu vietas, gandrīz piecdesmit gadus slēptas Vacija un tad vel piecdesmit gadus cita vieta. Tad tas uzradušas Atlanta, taču cilvēks, pie kura ir šis mirstīgas atliekas, vel jāpierunā tas atdot. Iespejams, viņš piekritis, ja vien viņam ļaus paturēt Savienotajas Valstis visu pārējo kolekciju.
Kulturas un antikvitašu ministrs, kuru es satiku šaja pašā eka, iespejams, ieteica šo lietu nokārtot, teiksim, piedāvājot ievērojamu samaksu par priekšmetiem, kas ir nozīmīgi Grieķijas valstij un kulturai.
Popadreuss ilgi klusēja, tad nopūtas un pasmaidīja.
- Interesanti, - viņš noteica, - lai gan tas ir tikai spekulācijās, protams, taču tik un ta interesantas.
- Paldies, - malkodama kafiju, novilka Debora.
- Tik interesantas patiesība, ka gribētos uzzināt, ka šis stāsts beidzas.
Debora nolika tasīti un paskatijas uz muzeja direktoru. Viņš neķircinajas un neizsmeja dzirdēto. Taču viņa acis bija jaušams kaut kas saprotošs un mazliet skumjš. Patiess jauta- jums, aicinajums, gandrīz, vai lugums un vienlaikus an vēlmē atklat visu, kas zināms.
- labi, - Debora sacīja. - Uzskatu, ka vairaki Mikenu kulturas eksperti, ko, iespējams, noalgojis šis muzejs vai kada tai pakļauta institūcija, tika nosūtīti uz. Atlantu, lai satiktos ar mirstīgo atlieku īpašnieku un pierunātu atdot tas Grieķijai, un vienlaikus pārliecinātos par to autentiskumu. Taja paša laika Atlanta ieradas ari kads krievs, kurš centas dabūt dārgumus savas rokas, taču es nezinu, vai viņš rīkojas pats, vai an pec savas valsts varas iestāžu pavēlēs.
Par to Debora bija diezgan pārliecinātā. Stāstām bija iespējami vairaki nobeigumi, un viņa nezinaja, kuru atklat pirmo.
- Kad grieķi ieraudzīja artefaktus, viņi jutas pietiekami apmierinati, ka gribēja tos vest prom nekavējoties, taču īpašnieks ceļa iebildumus, tadeļ viņi nespēja vienoties, un rezultātā tika pastradats nežēlīgs…
Popadreuss pacēla roku, lai apklusinatu viņu. Kadu mirkli muzeja direktors vienkārši sēdēja ar paceltu roku, un viņa seja jautas sapinajums. Kad Popadreuss saka runāt, Deborai šķita, - viņš atskartis, ka viešņa pati nav pārliecinātā par stasta beigām.
- Paklausīsimies B versiju, - viņš teica.
- Uz abiem aģentiem, kulturas atašejiem, vai ka nu viņus sauc, redzētais atstaja pamatīgu iespaidu, - iesāka Debora.
- Tik pamatīgu, ka viņi vēlējas ņemt mirstīgas atliekas Ildzi un centīgāk izpētīt. Ričards piekrita un atļava aizvest vitrīnu ar līķi un dārgumiem; viņš priecājās, ka mirstīgas atliekas atkal nonāks Grieķija, taču vēlējas, lai pareja kolekcija paliek viņa muzeja. Kad grieķu aģenti bija prom, ieradas vel kads un, uzzinājis, ka darījums, uz kuru viņš cerejis, izjaukts, nogalinaja gan Ričardu, gan to krievu, kurš uzdevās par bezpajumtnieku, lai netrauceti varētu novērot muzeja notiekošo. Pa to laiku grieķu aģenti rūpīgi izpētīja savu ieguvumu un saprata, ka tas patiesība nemaz nav īsts. Viņi izlēma nevest šis lietas uz Grieķiju un nozuda, baidīdamies, ka tiks apsūdzēti Ričarda slepkavība.
- Un, - skarbi iejaucas muzeja direktors, - tapat viņi baidi jas sadusmot savu valdību. Rastos neerta situācijā, ja taptu zināms, ka valsts iesaistījusies šadas dēkas, bet meklētais objekts izrādījies bez vēsturiskas un kulturas vērtības.
Debora saprata, ka tas ir teju apstiprinājums viņas aizdomam.
-Tatad Ričardu nogalinaja kads cits?-viņa jautaja.
- Grieķi ļoti lepojas ar savu pagatni, - teica Popadreuss.
- Un tam ir svarīgi iemesli. īpaši viņi lepojas ar savu antīko pagatni. Viņiem ta ir vajadzīga. Ta palīdz nezaudēt nacio- nalo pašapziņu. Un tadeļ es neticu, ka atrastos kads grieķis, kas sankcionētu dzīva cilvēka nogalinašanu, lai pārvestu majas mironi. - Muzeja direktors uz bridi apklusa, pēkšņi izskatīdamies sagumis un sakauts. - Ričards Diksons bija principiāls cilvēks un Grieķijas draugs. Tas, ka viņa piedāvātā kolekcija izrādījās neīsta, nebija, protams, antīko laiku traģēdija, tomēr dārgs sarūgtina jums gan viņam, gan mums. Izsaku jums visdziļāko lidzjutibu.
Debora nodūra acis. Viņa īsti nezināja, ko Popadreuss do- maja ar vardu mums, taču tas, šķiet, attiecas an uz. viņu, un
šis secinājums izsauca tik negaidītu saviļņojumu, ka viņa nezina ja, ko atbildēt.
- jūs nokavēsiet lidmašīnu, - pieceldamies teica mu/eja direktors.
Debora divreiz nomirkšķināja acis un, an celdamas kajas, izmocīja smaidu.
- Paldies par kafiju, - viņa teica. - Ta bija lieliska.
-jūs Vienmēr esat laipni gaidīta, - Popadreuss atbildēja.
Intermedija
Francija, 1997. gads
Pirms divām dienam Rendolfs Ficstivenss nosvinēja astoņdesmit septīto dzimšanas dienu. Ārsti teica, ka ceļojums nav ieteicams, varbūt pat bīstams, taču viņš bija tikai atgai- ņajies. Viņš visu mužu bija gaidījis šo iespēju un nepieļaus taču, ka veselība stāsies tai ceļa. Pusgadsimtu viņš bija gaidījis, pētīdams mapes un reģistrus, sponsorējot ūdenslīdējus un skubinot sakt starptautisku izmeklēšanu. Un pusgadsimtu nebija neka, ko pastastīt saviem darba devējiem - izņemot izsmejošas frāzes, kuras izteicis ikviens, ar ko viņš saistījies. Taču ne paša dels. Markuss gribētu but klat šaja svarigaja bridi, taču Markuss noteikti mēģinātu atrunat no brauciena uz šo valsti, tadeļ Markusam nāksies savu viedokli izteikt velak.