Jau pec dažām dienam viņi pārvedis Mikenu valdnieku Agamemnonu uz. Angliju! Un tad - tikai tad - viņi sāks sarunas ar Britu muzeju! Ja Rendolfam neizdotos nodzīvot līdz bndim, kad Trojas kara varonis tiek novietots zem Parte- nona frizēs, ko savulaik bija ieguvis lords P.lgins, Markusam noteikti varētu uzticēt ši pienākumā veikšanu.
Rendolfs zinaja, ka allaž rodas kaut kadi sarežģījumi ar papīriem. 1 laoss kara pēdējas dienas, gan an pēc tam administratīvajiem darbiniekiem bija ka ļauns murgs. Kads gan tur pārsteigums, ka nevengie amerikaņi varēja aizbraukt ar visu kravu, ko paredzēts nogādāt citur, tapat nebija pārsteigums, ka neatradas neviens dokuments, kas apstiprinātu, kur krava patiešam nonākusi. Taču ne reizi Rendolfam prata nebija ienākusi doma, ka krava lidz ar kadu nezināmu kuģi bus nonākusi juras dzelme un aptuveni pec piecdesmit gadiem viļņi kuģa vraku bus izskalojuši klinšainajos I Telbri- tanijas krastos.
Pirmais par dīvaino kasti ieinteresejas divpadsmit gadus vecs zens. Juras ūdens kasti bija krietni pabojajis, taču zēns taja atradis šādus tādus nieciņus, ko pārdot vietējos antik- variatos. Tikai tad, kad Markuss uzduras diskusijai par kādās amforas īstumu, viņš atskarta, ka lasa ziņojumus par ļoti dārgu dzimtas īpašumu, par kuru ģimene reiz, samaksajusi veselu bagatibu. Vai cilvēka mirstīgas atliekas pārcietušās braucienu un - kas bija vel ļaunak - gadu desmitiem ilgo atrašanos ūdeni? Tas varētu but atkarīgs no mirstīgo atlieku iebalzamešanas kvalitates. Pat ja saglabajies tikai kaut viens kauls, an tas butu visas naudas un visu meklējumu gadu vērts.
Pardevejs apgalvoja, ka atrastas kastes saturs bijis neskarts, lai gan nevareja to pieradīt, vienīgi iekšēja sajuta teica - kaste bijusi pilna. Viņš nevelejas atklat, vai izsole piedalīsies vel kads, taču Rendolfs bija pilnīgi pārliecināts, ka spēs samaksat daudz vairak neka jebkurš cits. Viņam vel joprojām bija saglabajušas fotogrāfijās - tagad jau izbalējušas un saburzījušas -, kuras pirms vairakiem desmitiem gadu bija atsūtījis pirmais partneris. Viņam noteikti bus tiesības pasludināt savas īpašumtiesības. Morāli šis kastes saturs jau piederēja viņam.
Rendolfs, izslejies taisni, sēdēja pie metala galda norādītājā kafejnīca un gaidīja. Pārdevējs jau stundu kavējas. Rendolfs malkoja teju (ja ta var nosaukt šķidrumu, kas rodas, tējas maisiņu iemercot remdena ūdeni) un centas nedomāt par braukšanu atpakaļ, ta ari nesatiekot pārdevēju un bez tik vērtīgās vēsturiskas relikvijas.
Pari ciemata laukumam naca virs, kura skatiens bija pievērsts kafejnīcas iekšpagalmam.
Tas droši vien ir pardevejs.
Rendolfa dusmas par to, ka nācies gaidīt, izgaisa ka migla.
- Ficstivensa kungs? - jautaja nacejs, apsēzdamies pretī Rendolfam. - Diemžēl mesjē Tibodo nācies aizkaveties, taču domāju, ka varu jums palīdzēt.
- Viņš tiešam neatnaks? - jautaja Rendolfs.
Atkal pasauli ieskava migla - vel biezākā neka pirmīt -, un viņam šķita, ka smok.
- Bet jus gan varētu pie viņa aizbraukt, - noteica nepazīstamais vīrietis. - Neiebildisiet pret nelielu pastaigu? Mašīnu esmu atstajis laukuma preteja puse.
- Uz kurieni mes brauksim? - Rendolfs apvaicajas, leni un smagi celdamies kajas.
- Uz pludmali, - jautri atsaucas otrs. Viņa balsi nejautas franču akcents.
Aizgājuši līdz mašīnai, viņi talak devās braukšus, pec tam atkal gaja kajam - pa tumšam smiltīm nomaļa vieta vairākus simtus jardu no tas vietas, kur pec nogrimšanas savu pēdējo atdusas vietu bija radis kuģis St. Lo. Debess bija mako- ņaina, un ar katru bridi kļuva arvien tumšāks - tuvojas lietusgāze. Rendolfs savu lietussargu bija atstajis kafejnīca. Viņam sapeja kajas - šodien nostaigāts krietni vairak neka parasti nedeļa.
- Interesanti, - ierunājās viņa pavadonis, - kas, jūsuprāt, ir taja koka kastē?
- Grieķijas valdnieka Agamemnona mirstīgas atliekas, ko atradis 1 lenrihs Šlimans, un visas pārejās kapa piedevas, kas cilvēkam tiek dotas līdzi pec nāves, - skaidroja Rendolfs. Viņš šos vārdus noskaitīja ka litāniju: godbijības, cieņas un ticības pilna balsi. Un galjonas priekšgals, - viņš piebilda, - taču tas mani neinterese.
- Vai vel kas? - jautaja nepazīstamais.
Viņš vesi pasmaidīja. Rendolfs šo smaidu bija redzējis jau agrak - kad stastija par saviem apsveramiem un St. Lo kravas saturu -, taču šoreiz tas šķita vel dzedrāks. Rendolfs pie- kora sevi meklejam pludmale kadu dzīvu radību, tad saprata, ka tadas nav, un sajuta pieaugam nemieru.
- Kas gan vel tur varētu but? - viņš noteica mazliet izsmējīgi, lai neizrādītu savu bažīgo noskaņojumu. - Kas vel kādam ir vajadzīgs?
Vīrietis iesmejas - balsi ieskanējās nicinājums un uzjaut- rinašanas.
Viņi bija apgajuši apkart milzīgam, neregulārām klints atsegumam, kas slejas ara no mirdzošajam, juras apskalotajam smiltīm un viļņiem. Klints bija apmēram desmit pēdas augsta, ar smailu virsotni paša peleka ūdens mala.
- Kas jus ta uzjautrina? - Rendolfs jautaja. Viņam šis cilvēks ne visai patika.
- Ir pagajuši piecdesmit tns gadi, - nievājošā nekaunība atbildēja otrs, - bet jums vel joprojām nav ne jausmas, ar ko ir danšana! Zvēru pie Dieva, ka, nogalinot jus, es izdan- šu jums pakalpojumu! Un šis, starp citu, ir mesjē Tibodo.
Ķermenis ar seju pret zemi gulēja klints otraja puse - un mati bnvi šūpojas spēcīgajos viļņos.
- Un kas esat jus? - jautaja Rendolfs, tik tikko spēdams atraut acis no līķa.
- Vēl viens sarūgtināts un neapmierināts pardeveja klients, - savilcis lupas smaida un pētīdams līķi, atbildēja jaunais vīrietis, - kurš ne visai adekvati novērtē citu ieinteresēto pušu pretenzijas.
Rendolfs jutās pārsteigts, ka ari pats smaida.
- An jums to nav, - viņš noteica.
- Bet bus, - atbildēja nepazīstamais. - Un jums nebūs ne vismazāko iespeju pateikt kadam, ka tas ir bijušas šeit.
- Mans dēls jus atradis, - paziņoja Rendolfs. - Un viņš atradis an Agamemnonu.
- Ziniet, - turpinaja jaunais svešinieks, - man negribas, ka jus mirstat tik pašpārliecināts. Varbūt izstāstīt jums to, ko nezināt par to kasti, un tikai tad nogalinat? Mans stāsts izdzēsis no jusu sejas šo augstpratigo plato smaidu. Ticiet man!
Nu, ka bus? C.ribat nomirt neziņā vai ari uzzināt, ko visus šos gadus tik nesekmīgi esat meklejis?
Rendolfs, nezinādams, ko teikt, vilcinājās. Nepazīstamais šo klusēšanu uztvēra par piekrišanu. Izvilcis savadu dunci ar neparasti garu, taisnu asmeni, viņš saka stāstīt.
Vecais virs saguma, acis iepletās un veras tieši runātājā - duncis paša krūtis nepārsteidza tik ļoti, ka doma, kas iešāvās prata; doma, kas dvesa šausmas - ka drīz vien Atlantijas okeana viļņi aiznesis viņu līdz balajam kapu smiltīm.
TREŠA DALA
Atgriešanās Itakā
Kamēr tiek skaitīts kadišs ai/gajēja piemiņai, tajā ir atsauce uz nāvi. Tā ir atklāta atzīšanās skumju smeldzīgākajā bridi, ka Dievs ir, lai gan mēs ne vienmēr izprotam Viņa darbus. Kad nāve šķiet pārņēmusi mūs un iznīcinājusi visu dzīvo, kadišs atjauno mūsu ticību dzīvības vērtībai. Skaitot kadišu, mēs publiski izrādām velēšanos un apņemšanos pieņemt attiecības ar jūdu kopienu, kurai piederējuši ari mūsu vecāki. Turpinot tradīciju ķēdi, kas saista paaudzes, mēs izsakām mūsu nemirstīgo ticību Dieva mīlestībai un taisnīgumam un lūgsnu, ka Viņa valstība reiz būs nodibināta un virs zemes valdīs miers.