- Mis Millere? - Tonjas balsi atkal jautas augstpratiba, it ka viņa butu muzeja krājumā glabataja, bet Debora tikai apkopēja, - vai pirms jusu aiziešanas šovakar mes varētu aprunāties par maniem nodokļu dokumentiem?
- Protams, - Debora piesardzīgi atbildēja.
Kad apkopēja - vai dnzak ziņnese - bija aizgajusi, Debora saka prātot, kadeļ viņa vispār vel uzturējusies muzeja un kadeļ centusies nonākt FIB uzmanības centra. Īpaši pec tam, kad abas sievietes bija vienojušās, ka kolekcija, ko viņas meklē, ir tikai kopiju kopums. Bet Tonja piedavaja satikties, tatad visu izdosies noskaidrot vel šovakar.
- Man ir jautajums, - ierunājās Kins, kad durvis aiz Tonjas bija aizvērušās. - ja jus butu nozagusi šo masku, ko jus ar to iesāktu?
Debora apdomajas. Kins, iespējams, sava ne visai asaja pratina uzskatīja, ka apsūdzība šaja jautajuma nav saklausa- ma, taču tas tik un ta bija svangs.
- Domāju, ka izliktu to melnaja tirgu, ja vien nestrādātu kada konkrēta pircēja laba, - Debora atbildēja. - Vai an noslēptu to līdz brīdim, kad noklust jezga un visi, izņemot īstenos kolekcionārus, pārstāj par to interesēties.
Kins izbrīna sarauca pieri, taču ironija viņa vaibstos nebija manama. Iespejams, viņš nemaz nebija gaidījis atbildi, taču saņemto uzskatīja par noderīgu.
- Un ja nu viņi tiešam strada kadas ieinteresētās puses laba, - iesaistijas Kerniga, - teiksim, grieķu valdības laba un ieradušies to masku nevis nozagt, bet novērtēt?
Debora bija centusies izvairīgi atstastīt savas sarunas ar Popadreusu, taču Kerniga bija uztvēris būtību.
- Manuprat, es darītu visu, kas manos speķos, lai tiktu apstiprināts maskas autentiskums, - Debora atbildēja.
- Un ka viņi to izdarītu?
Debora nopūtas.
- Idealaja varianta maska tiktu nodota ekspertu rokas, - viņa teica. - l ai gan pieļauju, ka cilvēki, par kuriem runājām, paši ir eksperti. Un tad es masku nogādātu laboratorija, kur tiktu veiktas papildu parbaudes.
- Nu, protams, - atteica Kerniga. - Ja Ričards bija nolēmis šo priekšmetu pārdot vai atdot, viņš jau iepriekš pacen- stos pieradīt ta autentiskumu.
- Bet ne gadījuma, kad to ir grūti pārvietot, - atbildēja I 'ebora. - Un ne gadījuma, kad viņš to cenšas paturēt noslēpuma. Ja Ričards baidijas, ka maskas deļ var kļūt par mērķi ne tik godīgiem tirgoņiem, viņš masku varēja slēpt un izvilkt dienas gaisma tikai tadeļ, lai ieinteresetu pircēju. Lai vai ka, viņš nevareja vienkārši nodot laboratorijas pētījumu rezultātus pircējam un domāt, ka tas pieņems šos dokumentus par apstiprinājumu maskas autentiskumam. Pircējs pats gribēs piedalīties parbaužu veikšana.
- Nesaprotu, - iebilda Kins. - Ja ta ir milzīga zeltlieta, tad ta ir vērtīga. Kadeļ ir tik svarīgi noskaidrot, cik ta veca un no kurienes nākusi?
- Tadeļ, ka mes nerunājām par patieso vērtību, - sacīja Kelvins. - Mes runājām par kulturas, estetisko, vēsturisko vērtību, kas saistīta ar mītiem un leģendām. Tieši tas padara šo priekšmetu ļoti vērtīgu.
- Nesaprotu, - atkartoja Kins. Šķita, viņš lepojas ar to, ka visu šo jezgu uzskata par muļķošanos un šada attieksme padara viņu dižāku un gudrāku.
- Starp patieso vērtību un kulturas vērtību nav atšķirības, - Debora paskaidroja. - Zelts ir vērtīgs tikai tadeļ, ka cilvēkiem tas patīk un tas ir salīdzinoši reti sastopams. Tapat ka dimanti. Tie nav daudz vērtīgāki par jebkuru citu reti sastopamu materialu vai elementu. Vienkārši cilvēkiem tie vairak patīk. Taču zelta un dimanta raktuves vel ir daudzas vietas, turpretī Mikenu pēcnāves maska ir unikālā. Vairak tadu nebūs, turklāt tas vērtību nav iespējams nošķirt no vecuma, īpašnieka un ta talak, tadeļ autentiskuma noteikšanas process ir ļoti būtisks.
- Un ka gan viņi to izdarīs? - apjautajas Kerniga. - Jus pieminejat parbaudes laboratorijā. Ka tas notiek? Izmantojot oglekļa metodi?
-Zelta vecumu ar to noteikt nav iespejams, - Debora atbildēja. -Ar radioaktīva oglekļa metodi parbauda materiālus, kas reiz bijuši organiski. Ar zeltu rezultāti nebūs droši ticami.
- Kadas vēl metodes tiek lietotas?
-Tadu nav, kuras butu zinātniski ticamas bez. nopietniem pierādījumiem par priekšmeta izcelsmi.
- Tad par ko mes te vjspar runājām? - iesaucas Kerniga.
- Ar radioaktīva oglekļa metodi varētu parbaudīt citus kolekcijas priekšmetus, - Debora paskaidroja. - Piemeram, keramiku. Mes nezinām, kas vel bez. maskas bija taja kaste. Ja bija an citi priekšmeti, kas, iespejams, nākuši no tas pašas vietas, tad, datējot tos, mums rastos priekšstats par maskas autentiskumu.
Debora neieminējās, ka pavisam noteikti ar radioaktīva oglekļa metodi var parbaudīt cilvēka ķermeņa daļas, kas, iespejams, saglabajušas kopa ar masku. Ja taja neliela ja telpa aiz grāmatplaukta tiešam atradušas Agamemnona mirstīgas atliekas, radioaktīva oglekļa metode visai precīzi - simts gadu robežās - varētu noteikt audu vecumu. Senāk diezgan daudz bioloģiska materiāla parbaužu laika nacas iznīcināt - saprotams, ka arheologiem tas ne visai patika. Kads reiz bija teicis, tas, kurš iznicina priekšmetu, lai noskaidrotu, kas tas bijis, ir novirzījies no gudrības takas. Taču masas spektrometrijas attīstība visu mainīja. Mūsdienas lieliski ap- gadatas laboratorijas (aparatūra maksaja miljonus dolāru) spēja iegūt tos pašus rezultātus pat no niecīgas petama ma- teriala daļiņas.
Sadu laboratoriju, protams, nebija daudz. Ja grieķi vēlējas veikt šadas parbaudes, Savienotajās Valstis iespējas butu diezgan ierobežotas. Par laimi grieķiem un viņai pašai, Debora zinaja, ka viena šada laboratorija atrodas divu stundu brauciena attaluma no muzeja.
Piecdesmit ceturta noda/a
- Gribat, lai jus ai/.ved majas? - piedavaja Kerniga.
Tas bija savads jautajums. Kelvins stāvēja viņam līdzas, un Debora manīja, ka viņš steigšus novēršas. Kerniga bija pirmais pasteidzies ar šo piedāvājumu. Ta ka Deboras mašīna vel joprojām atradas stavlaukuma pie sinagogas (ja vien policija to nav aizgadajusi prom), viņai nebija iemesla atteikties.
- Man pirms aiziešanas jāsakārto Tonjas dokumenti, - Debora atgadinaja. - Domāju, pietiks ar dažam minūtēm.
Viņa neuzdrošinājās paskatīties uz Kelvinu.
- es pagaidīšu, - atbildēja Kerniga.
Debora izmocīja smaidu un paldies un tad pievērsās savam rakstamgaldam, nopietni parciladama dokumentus.
- Tad jau es došos prom, - iebilda Kelvins.
Debora pacēla acis. Uz bridi viņu acis sastapas un klusi izteica abu neapmierinātību.
- Labi, - Debora atbildēja. - Rit droši vien atkal redzesi- mies!
Viņa nezinaja, ko Kelvins doma un uz. ko šovakar cerējis, taču viņš acīm redzami bija sarugtinats par Kernigas profesionālo bruņniecisku mu.
- Protams, - Kelvins noteica.
Viņš mirkli vilcinājās, it ka gribētu vel kaut ko teikt, taču bridi, kad Kerniga paskatijas uz advokatu, viņš lēnam devas prom. Fhirvis aiz viņa aizveras ar tadu fatalitates pieskaņu, ka Deborai gribējās kliegt.
- Vēlējaties satikties ar apkopēju?
- liesi ta, - mazliet atguvusies, atbildēja Debora. - Bušu atpakaļ, cik atri vien iespējams.
To, pateikusi, viņa izsteidzās no kabineta, ar pulem valdīdamas, lai nesāktu skriet. Kelvins jau bija pie foajē durvīm. Debora sauca viņu varda - Kelvins apstajas un pagriežas. Debora atcerējās viņu pirmo sarunu un to, ka bija aizkaitinajusi Kelvina piezīme par tomahauku, kas esot barbaru ierocis, - vitrīna, ho kuras patlaban viņš stāvēja divdesmit pedu attaluma. Šis atmiņas izvilinaja smaidu.