- Kas noticis? - Kelvins apjautajās.
- Nu, - iesaka Debora, - gribēju atvainoties, ka man na- kas…
Viņa nenoteikti pamaja ar roku uz kabineta pusi.
-Nekādu problēmu, - atbildēja Kelvins. - Satiksimies rit.
-ļa, - Debora novilka, pēkšņi sajutusies ka muļķa meitene. - Labi.
Kelvins vel mirkli pakavējas - ķermeņa augšdaļa šūpojas, it ka to sava vara butu pārņēmuši pretrunīgi impulsi, - tad ka atvainodamies pasmaidīja un devas prom.
- lidz ritam, - viņš noteica.
-Ja.
- Es ļoti gaidīšu.
Debora nolūkojas, ka Kelvins aiziet. Viņa nepavisam nebija pārliecinātā, ko šobrīd visvairak vēlētos.
Tonja virtuves izlietne mazgaja putekļu lupatu. Ieraudzījusi ienakam Deboru, viņa steigšus pieskreja klat, paskatijas par priekšnieces plecu un aizvēra durvis.
- Sveika, - Tonja apskava Deboru. - Ka klajas? Vai viss kartība?
-Ja, - Debora atbildēja. - Vienkārši esmu ļoti nogurusi.
- Varu iedomāties, - Tonja novilka. Seju viņa bija savilkusi norupejušas draudzenes izteiksme, un Debora pieķera sevi prātojām, cik ļoti viņu attiecības, kas allaž, bijušas saspringtas, mainījusi tikšanas Mikenas. - Paklau, - Tonja apslapēta balsi turpinaja, - piedod par to izlecienu. Saki, ka ne- i/stastiji par musu sastapšanos!
- Neizstāstīju.
- Paldies dievam! - iesaucas Tonja, un viņas augumu par- ņema atvieglojuma vilnis.
- Kas noticis? - jautaja Debora. - Tu uzzināji, ka Kerniga ir no FIB, ja?
- Ja, - apstiprinaja Tonja. - Viņš man to atklaja, tiklīdz biju atgriezusies. It ka tas palīdzētu izvilināt no manis visus noslēpumus! Fs nenoticēju, tadeļ piezvanīju, lai noskaidrotu. Fsmu diezgan pārliecinātā, ka viss ir likumīgi. Taču, luk, kas mani mulsina. Kadeļ šaja lieta iesaistījušies federaļi? Neredzu jēgu.
- Mirstīgas atliekas… Starp citu, viņiem izstāstīju tikai par masku, nevis līķi… Mirstīgas atliekas pārvestās pari štata robežai, iespējams, nonākušās starptautiskos ūdeņos. Tatad tas ir federālā likuma pārkāpums, vai ne?
- Ja gan, - atteica Tonja. - Bet kad viņi par to uzzinaja?
Debora saprata, ko Tonja ar to gribējusi teikt, un saspringa - tas atgadinaja paniku, kas bija pārņēmusi, tualete noklausoties Kina un Kernigas sarunu.
- Viņi taču ieradas izmeklēt slepkavību, vai ne? - Tonja turpinaja. - Abi ieradas kopa. Tobrīd neviens neko nezinaja par nozagto mantu kontrabandu, vismaz skaļi viņi par to nerunaja. Tad kadeļ lietai piesaistīts FIB? Piezvanīju savam draugam, kurš strada Kleitonas apgabala departamenta, un noprasīju, kādos gadījumos federaļi iesaistas slepkavību izmeklēšana. Zini, ko viņš atbildēja?
- Ko tad?
- Ja slepkavības motīvs var but naids, - Tonja paskaidroja.
- Naids?
- Draugs atbildēja nevilcinoties. Pirmais, ko viņš laida par lupām, bija naids.
Un atkal Deboru parņema sajuta, ka viņa nomaldījusies no kursa, ka mekle neparei/aja vieta, ka liek kopa nepareizo mozaīku…
- Bet kadeļ lai Ričarda slepkavības motīvs butu naids? - Debora jautaja, mēģinot atbrīvoties no pazīstamas nedrošības. - Viņš bija baltais, vīrietis un, cik man zināms, goda virs. Viņa sieva jau sen bija mirusi, bet… Ne. Viņš bija goda virs.
- Bet ja nu šis naids, ko viņi izmekle, vispār nav saistīts ar Ričardu? - minēja Tbnja. - ļa nu slepkavība pastradata pirms daudziem gadiem?
Ak dievs, Debora domas secina ja, tūdaļ bus!
- Tu runa par savu tevu? - viņa jautaja. - Doma, viņi izmekle tava tēva nāves apstakļus?
- Es tikai izsaku viedokli, - Tonja atbildēja, mazliet atkāpusies. - Esmu uzdevusi daudzus jauta jumus. Sazinājos ar militarajam iestadem un pat ieminējos par teva ekshumāciju. Un tagad prātoju, ka varbūt kads nolēmis pieķerties šai lietai.
- Bet kadeļ ši izmeklēšana jātur slepenība? īpaši no tevis?
- Tev taisnība, - Tonja piekrita. - Taču uzskatu, ka patlaban gudrāk bus paturēt savas kārtis aizklatas. Saproti, ko es ar to gribu teikt?
Debora leni un domīgi palocīja galvu, taču klusēja. Slepkavība, kuras motīvs ir naids? Uz ši aķa viņa neuzķeras, taču saprata, ka, atklati pasakot to Tonjai, abu nesen nodibinātā draudzība tiks pakļauta smagam pārbaudījumam. Šai sievietei teva nāves apstakļu izmeklešana bija ļoti nozīmīga, cieši saistīta ar dziļiem pārdzīvojumiem, tadeļ skepticismu viņa nepieņems, turklāt Debora pietiekami labi pazina Tonju, lai saprastu, kada bus reakcija - stūrgalvība, piesardzība, apslēpts aizvainojums un dusmas, kas liks apklust uz visiem laikiem.
Izklausas pazīstami?
Debora, drūmi klusēdama, veras sarunu biedrene.
- Starp citu, - Tonja iebilda, pēkšņi kļūdama draudziga- ka un jautraka, - ieveroju, ka esi sākusi lietot kosmētiku un parfīmu, ko? Interesanti, kad tu saprati, ka tev neatņems aspirantes diplomu, ja izskatīsies mazliet meitenigaka?
Debora piesarkusi atgaiņajas. Šo dienu viņa bija sākusi ar plānu lupu krasas kartiņu un dažiem Chanel No. 19 pilieniem - šos kosmētiskos līdzekļus viņa neizmantotus bija glabaju- si gandrīz tikpat ilgi, cik Šlimana zelts gulēja, aprakts Mikenas.
- Reiz bija laiki, - Debora jokodamas iesaka augstpratiga toni, - kad apkopējas zinaja savu vietu.
- Tie tik bija lieliski laiki, vai ne? - Tonja atbildēja. Viņa jautri iesmejas, tad, paņēmusi lupatu un spaini, izgaja no telpas.
Debora plati pasmaidīja un tad atskarta, ka domas sak kaveties pie iepriekšejas sarunas un briesmām, ko ta solīja nākotne.
Slepkavības motīvs - naids?
- Starp citu, - Tonja atkal pabaza galvu durvis, - ka sauca to pilsētu, kas atrodas netālu no Šveices robežas?
- Magdeburga.
- Ta jau es domāju, - noteica Tonja. - Nav īsta. Vismaz pagaidam neesmu neko atradusi. Magdeburga atrodas netālu no Iterlines. bet nebutu taču prātīgi vest dārglietās uz pilsētiņu dažu judžu attaluma no galvaspilsētas, ja sabiedrotie elpo tev mugura, vai ne?
- laikam jau ne, - Debora sarauca pieri. - Varbūt ir vai- rakas tadas pilsētas.
- Varbūt, - novilka Tonja un prom bija.
Debora kabineta iesledza datoru, atvēra interneta parluk- programmu un mekletaja ierakstīja vardu Magdeburga. Pirmie rezultāti bija tikai vācu valoda. Viena majaslapa šķita veltīta teātrim, otra - tūrismam, taču neviena nebija kartes, kas paradītu šo Vacijas pilsētu, un nehdzeja ari mēģinājums meklēt Magdenburgu. Nakama bija kaut kadas tirdzniecības palatas majaslapa, turklāt angļu valoda. Nospiedusi uz vai- rakam saitēm, Debora atrada karti.
Tonjai taisnība. Magdeburga atradas paša valsts vidiene, tikai apmēram simts jūdzes uz. dienvidrietumiem no Berlīnes, Saksijas-Anhaltes federalaja zeme. Dārglietu vešana uz turieni butu pielīdzināmā atdošanai rietumu sabiedrotajiem. Ja an vācieši vienkārši bija vēlejušies tas dabūt prom no krieviem, kas tuvojas no austrumiem, tas vel neizskaidroja, kadeļ savada krava paradijas divsimt piecdesmit judz.es talak uz dienvidiem.
Debora atkal pievērsās meklejumiem un ieskatījas vel viena interneta majaslapa. No citiem atšķiras tikai viens raksts angļu valoda. Viņa uzspieda uz ta, un neizpratne tikai padziļinājās. F.krana vidēja vardi:
Asinis un ziedi:
Jauni pierādījumi drausmīgo Magdeburgas notikumu lietā
1994. gada kadas ēkas celtniecības laika strādnieki uzduras 32 cilvēku skeletiem - tie visi acīmredzot bijuši jauni ļaudis, kas nogalināti viena un taja paša laika. Aptuvenais nāves iestāšanas laiks - 1945.-1960. gads, tadeļ sākotnēji uzskatīts, ka tas ir vēl viens pierādījums nacistu zvērībām, lai gan parasti gestapo masu kapus neierīkoja pilsētas centra, 'lāču jauni pierādījumi apliecina, ka drausmīgais noziegums pastrādats nevis Otra pasaules kara beigas, bet septiņus gadus vēlāk, un vainīgie meklējami padomju slepenpolicijā.