Kaut gan pēdējā laika tiesu medicīnā ziedputekšņi tiek plaši izmantoti, lai noskaidrotu, kura vieta pastradāts noziegums, biologs Reinards Šibors noOtofon Gērika universitātes Magdeburga šajā gadījuma ziedputekšņus izmantoja, lai demonstrētu, ka upuri gājuši boja vasaras sakuma. Šibors uz septiņu upuru galvaskausiem atklaja ceļmallapu, liepu un rudzu putekšņus - bet tie izplatās tikai jūnija un jūlijā. Tatad - noziegums pilnīgi noteikti pastradats pēc nacisma krišanas 1945. gada.
Līdz ar to atbildība gulstas tieši uz padomju izlūkdienesta pleciem.
Tas an viss. Debora juta, ka saprot arvien mazak. Kadeļ automatiski vainota tiek Padomju Savienība un ka šis notikums attiecas uz Vološinovu - to bezpajumtnieku, kas gājis bojā netālu no muzeja? Vai šl masu slepkavība vispār ir saistīta ar Ričarda slepkavam un neīstajam senlietām, kas slepkavas noveda līdz Ričardam? Nebija iemesla ta domāt, tomēr visi šie līķi šķita kaut kada veida savstarpēji saistīti - it ka katrs kauliņš, ko viņa atrod, ir kada lielākā dīvaina radījuma daļa un to saskatīt iespējams tikai tad, ja mazliet pakapjas atpakaļ.
Šī saistība šķita tikpat loģiska ka Tonjas ideja par slepkavībām ar naida motīvu, lai gan Debora centas par to nedomāt. F,jot atpakaļ pie Kernigas un braukdama majas, viņa centas sev iegalvot, ka šadam teorijām nebija neviena pierādījumā, tikai Tonjas drauga spriedelejumi par to, kadeļ federaļi izmeklē slepkavības. Tomēr Debora pieķera sevi atceramies kaulaino balo zēnu, kurš Grieķija divas reizes bija mēģinājis viņu nogalinat, - mulsinošo, pašapmierinato skatienu, noskūto galvu, tetovējumus… Slepkavības motīvs bija naids?
Kerniga aizveda viņu majas, ievērodams profesionālo klusēšanas paradumu. Viņš pagaidīja, kamēr Debora atver dzīvokļa durvis un pagriežas - apmierinata, ka varēs palikt viena un viss ir savas vietas. To, ka ta nav, viņa saprata tikai pēc tam, kad Kerniga jau bija aizbraucis.
Pirmaja bndi viss šķita kartība, bet apmēram pēc stundas Debora saka ieverot dažadus sīkumus: skapi iekārtās drebes, kuras viņa bija iemetusi veļas groza, aizslēgta rak- stamgalda atvilktne, gramatas plauktos novietotas citādi. Markuss bija teicis, ka neko šaja dzīvokli nav aizticis, un Debora viņam ticēja. Ja Markuss teica patiesību, te pēc viņas aizbraukšanas pabijis vel kads un kaut ko meklējis. Viņš nav steidzies - it ka butu pilnīgi pārliecināts, ka saimniece tik dnz neatgriezīsies, - turklāt ļoti centies visu atstat, ka bijis. Ja Deborai nepiemistu iedzimta vēlme visu kontrolēt, iespejams, viņa pat nepamanītu, ka šobrīd kaut kas nav sava vieta. Taču viņai nebija ne jausmas, ko te kads varētu meklet.
Viņa piezvanīja Kernigam un visu izstastija, taču piebilda, ka negrib, lai kads tūdaļ brauc šurp. Viņa vēlreiz par- mekleja visu dzīvokli uti aizbultēja durvis - ar gaļas āmuriņā palīdzību, jo aizbīdnis pepadevas (vainojama vairakkarteja durvju krasošana).
- No rīta, iespējams, bus vajadzīgas minūtes desmit, lai tiktu ara, - Debora balsi noteica, nolikdama āmuriņu uz. galda, lai tas butu labi redzams.
Gulēdama klusaja dzīvokli, ko pamazam apņēma Atlantas vasaras nakts miklums, viņa saka prātot, vai ir tikusi kaut soli tuvāk secinājumiem, kadeļ miris Ričards Diksons. Grieķija viss bija šķitis skaidraks, lai gan uzturēšanas tur tagad likās tala pagatne - laiks un attalums ar atminam bija izrīkojies tapat ka ar svešo un eksotisko celtņu drupām. Tur problēmas un mulsums bija šķitis pats par sevi saprotams, taču, atgriežoties majas, viņa bija cerējusi gut skaidrību, būdama pārliecinātā, ka pazīstama vide noteikti palīdzes. Bet šaja bridi, kuru vel joprojām ietekmēja policijas klātbūtne muzeja un Tonjas dīvainas teorijas, ka an tukšums, ko bija at- stajusi Ričarda nave it visa, kas reiz viņai nozīmēja majas, - šaja bridi Debora jutas pilnīgi apjukusi.
Ļaudamas acumirkļa impulsam, viņa pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru.
-hallo?
- Sveiks, Kelvin, - viņa teica. - Te Debora. Piedod, ka tik veļu.
- Biju jau cerejis, ka no tavas atgriešanas majas bus vismaz viens labums. Proti, es nakti varēšu kārtīgi izgulēties, - jokodamies atrūca Kelvins.
Debora pasmaidīja - saklausot vīrieša balsi iepriecinājumu, nepatīkamas sajūtas izplēnēja ka nebijušas.
- Tikai nesaki, ka tagad gribi gulēt! - viņa iesaucas. Tikai ne tu, viņai gribējās piebilst. Kad Kelvins ieķiķinajas, Debora iekoda sev lupa.
- Ta ka tu, šķiet, esi nomoda vienmer, turklāt neatkarīgi no valsts, kura atrodies, labs miegs acīmredzot ir tikai mīts.
Debora pietvīka un mainīja sarunas tematu, lai nejautu izsprukt sarkastiskai piezīmei par to, cik viegli Kelvins sak flirtēt.
- Tev nelikās jocīgi, ka federaļi iesaistijas Ričarda nāves apstakļu izmeklešana, pirms vel kads bija ieminejies par kontrabandu vai noziegumu, kura varētu but iejauktas vairakas valstis vai nācijās?
- Tiešām ne, - Kelvins atbildēja. - Bet tagad, kad tu par to ierunājies… Kas tev prata?
- Vai vari iedomāties kaut vienu iemeslu, kadeļ kads butu tik ļoti ienīdis Ričardu, ka noslepkavojis viņu?
Kelvins bridi klusēja - it ka butu zaudējis valodu.
- Ienīdis? - viņš atkartoja. - Ričardu? Kadeļ tu ta doma?
- Nezinu, - Debora novilka. - Vienkārši ienaca prata.
- Tev gan pusnakti nak prata dīvainas domas! - Kelvins ķircinājās.
- Saprotu, - Debora atteica. - Piedod. Nevajadzeja tevi traucēt.
- Tu jau netrauce, - viņš iesaucas. - Priecājos, ka varu aprunaties ar tevi. Pirmīt… kopa ar policistiem… - Kelvins sa- stomījās. - Si saruna ir krietni jaukaka.
- Ja, - Debora piekrita.
- Ar tevi viss kartība? Vai gribi, lai aizbraucu pie tevis?
Debora mirkli vilcinājās - mazliet par ilgu, lai vienkārši
atbildētu, ka jūtas lieliski un tadeļ braukt nav vajadzības. Ka šonakt viņa aizbultējusi durvis…
- Ka velies, - Kelvins turpinaja.
- Vai gribētu pavizināties rit? - Debora iesaka. - Man jāpārliecinās, ka neesmu vajadzīga Kernigam, un pec tam jādodas neliela ceļojuma.
- Ak ta? - Kelvins iesaucas. - Un uz kurieni?
- Uz Atenam, - Debora atbildēja.
- Tu brauksi atpakaļ uz Grieķiju? - Kelvins izklausijas ne tikai pārsteigts. Viņš šķita nobažījies, pat pārbijies.
- Uz Atenam Džordžijas štata, - Debora iesmejas. - Uz Džordžijas Buldogu52 un, starp citu, Izotopu lietišķo pētījumu centra mājvietu.
- Dieva deļ, kam tev tas vajadzīgs? - iesaucas Kelvins, kura balsi nu jautas atvieglojums.
- Taja atrodas milzīga un ļoti darga mašīna, kas varētu but pirmais pieturas punkts ari tam cilvēkam, kurš iznesa no Ričarda guļamistabas ta sauktas Agamemnona mirstīgas atliekas.
- Kadas mirstīgas atliekas? - Kelvins parjautaja.
Un Debora viņam visu izstastija.
Piecdesmit piektā nodaļa
Nakamaja nta Debora pirmām kartam piezvanīja aģentam Kernigam. Viņš apstiprinaja, ka šaja diena tikties nebūs nepieciešams un atļava Deborai doties darīšanas netala ap- kartne, taču piekodinaja, lai neizslēdz mobilo telefonu un neizbrauc no štata. Debora to apsolīja un meģinaja iztikt ar aplinkiem, nevis pilnīgiem meliem.
Kadeļ tu viņam nevari vienkārši izstāstīt par to laboratoriju? Debora bara pati sevi. Kadeļ nepateici, ka to butu vērts apskatīt ka vietu, uz kurieni grieķi - ja tie vispār bijuši grieķi - iespējams, aizveduši mirstīgas atliekas?