Abas sievietes klusēdamas skatijas viena uz otru, it ka uz bridi butu aizmirsušas par uniformētajiem policistiem, kas, piesardzīgi paziņodami par savu klātbūtni, kapa augša. Viens no viņiem bija plikpaurains un resns, apmēram trīsdesmit gadus vecs, bet otrs - kalsns melnādainais.
- Mis Millere? - uzsauca plikpauris, skatīdamies te uz vienu, te uz otru sievieti.
- Ja, - noteica Debora, piespiedusi sevi novērsties no melnadainas sievietes. - Tur.
Abi policisti saskatijas, un plikpauris devas pie guļamistabas durvīm. Viņš bija prom ne vairak ka trīsdesmit sekundes, taču šķita, ka pagajusi vesela mūžība. Otrs policists iz- skatijas apmulsis, it ka butu iztraucējis dievkalpojumu, taču Debora nespēja saprast, - tas tadeļ, ka puisim jauzturas kopa ar divām sievietem vai vienu līķi. Viņš kaut ko teica, taču Debora neklausijas - viņu saistīja balsis plikpaura racija. Deborai šķita, ka policista seja ieguvusi zaļganu nokrāsu, taču virs cenšas turēties braši. Savadi, viņa nodomaja. Viņa pati bija parak aizņemta ar skumjam pec miruša drauga, lai butu parbijusies vai sajustu riebumu.
- Iedomājos, ka man vajadzētu atnakt agrak, - teica Tonja, - jo zināju, ka bus daudz darba. Vakar muzeja bija sarīkota ballīte.
- Un jus, mis Millere?
- Ka, lud/.u? - parjautaja Debora, pievorsdamas melnādainajam policistam. Tas bija izņēmis piezīmju gramatiņu un nepacietīgi veras uzrunātājā. Iespējams, viņš baidijas neieverot prpcedūru, un Debora dīvaina karta juta šim puisim Ildzi. - Kads piezvanīja un teica, ka man jaatgriežas muzejā, - Debora paskaidroja. - Tas bija, šķiet, mirkli pirms trijiem.
Tagad bija gandrīz četri. Vai to Tonja sauca par atnakša- nu mazliet agrak?
- Vai pazinat zvanitaju?
Debora atbildēja noliedzoši un tad izstastija, ka bija rīkojusies un ka atradusi līķi: Tonja centas tēlot, ka viņu neinteresē šis detaļas.
- Un jus to telpu aiz grāmatplaukta nekad agrak nebijāt redzējusi? - jautaja plikpaurainais policists, kad bija ņēmis iniciatīvu savas rokās.
- Man pat nebija ne jausmas, ka tur tada ir.
- Man ari ne, - piebilda Tonja. Viņa vainjas skatīties Deborai acis.
- Kamēr ieradīsies kriminālisti, paies zināms laiciņš, - paskaidroja plikpauris. - Vai te ir kada telpa, kur jus varētu viņus pagaidīt?
Viņi atstaja melnadaino policistu apsargat guļamistabu, bet pārējos Debora vedinaja leja uz dzīvojamo istabu, kur viņas ar Tonju apmetas karalienes Annas laika krēslos15 un klusēdamas blenza siena, bet plikpaurainais policists soļoja apkart, pētīdams gleznas un dažados nieciņus. Laiku pa laikam viņš kaut ko pierakstīja, it ka gribētu pieradīt, ka ir detektīvs, nevis patruļnieks. Tikai pec divdesmit minūtēm noklaudzēja nama ārdurvis. Tad atskanēja balsis - tuvojas kriminālistu un citu speciālistu armija, kas stiepa līdzi neskaitāmu aprīkojumu.
- Varbūt kāpsim augša, - ierosinaja policists. - Gadījumam, ja kads gribēs ar jums aprunaties.
Viņš šķita nedrošs, tomēr sievietes sekoja grīļīgajam plikpaurim un apsēdas kāpņu laukumiņa izvietotajos koka krēslos, bet policists devas aprunaties ar atnākušajiem.
- Man ļoti žēl, ka ta noticis ar Ričardu, - teica Tonja. Ta bija strupa, gandrīz skarba replika.
Debora palocīja galvu, taču nezinaja, ko atbildēt. Tonja bija lieliska darbiniece - gandrīz parak laba. Viņa lepojas ar savu darbu, un tas lika domāt, ka paša muzeja darbība viņai ir milzīgs apgrutinajums. Tonja bija nepakļaviga un taisnprātīgā - lai an veica darbu, kurš neizbegami nozīmēja citu cilvēku paveļu izpildīšanu, - un apvainojas, ja kads izradīja savu pārākumu.
Un uz tevi tas attiecas visnepārprotamāk, Debora sev atgadi- naja. Pret Ričardu Tonja, šķita, izturējās ar cieņu; apkopējai nepatika tikai muzeja krājumā glabataja. Debora to izskaidroja ar to, ka ir priekšniece - jauna, balta un sieviete -, taču allaž juta, ka šai nepatikai ir vel kadi iemesli, varbūt personiski, tomēr neizprotami. Ričards ir miris, bet Tonja nakts vidu slaistas ap viņa guļamistabu…
Nedomā par to! lai ar izmeklēšanu nodarbojas kriminālisti. Liecies miera!
Debora nopūtas un turpinaja verot, ka maja sanak arvien vairak cilvēku - daži bija bruņojušies ar kameram, lietišķo pierādījumu vakšanas somam un dzeltenajām policijas lentēm. I .aiku pa laikam šie cilvēki - viņi visi bija vīrieši - sačukstejas viens ar otru un iešķībi skatijas uz Deboru un Tonju, taču viņas neviens neiz.taujaja, tadeļ Debora saka justies ka dīvainas sirreālas izrādes skatitaja. Pusstundu cilvēki naca un gāja, sarunajas un kaut ko skribelēja piezīmju gramatiņas, brīžiem guļamistaba uzplaiksnīja kameru zibspuldzes. Vel pēc divdesmit piecām minūtēm ieradas poli- ciste - smagnēja, laipna - un piedavaja Deborai ūdeni, un centas saistīt viņas uzmanību bridi, kad apklatais Ričarda līķis tika izvests no guļamistabas. Vīrietis, kas Deborai at- gadinaja pataloganatomu, sarunajas ar detektīvu, kurš šaja puli šķita galvenais. Viņš žestikulēja, radīja kaut ko apmēram četrpadsmit collas garu, bet tad ar pirkstu un īkšķi atdarinaja bruču platumu.
Ierocis.
- Mis Millere? - ierunājās detektīvs, kad mediķis bija aizsteidzies prom. - Tagad mes esam gatavi aprunaties ar jums.
Viņš pamaja ar galvu Tonjai.
- Ja jus neiebilstu dažas minūtes uzgaidīt, - vīrietis teica, - ari jums mes gribētu uzdot dažus jautajumus.
Izmeklētājs bija slaids - gandrīz tikpat garš ka Debora -, platiem pleciem, atlētisks, tumšiem matiem un iededzis. Lielākajai daļai sieviešu viņš'šķistu pievilcīgs, Debora domas nosprieda, taču pat nesāka spriedelēt, kadeļ viņai šis vīrietis tadas emocijas neizraisa.
- Esmu detektīvs Kriss Kerniga, - viņš teica. - Vai vare- siet atgriezties tajā istaba?
Viņš to teica ļoti iejūtīgi, it ka trauma, ko izraisīs atgriešanas guļamistaba, butu parak spēcīga. Un apmulsa, kad Debora pieceļas pilna auguma. Vīrietis izslējās, mazliet pārspīlēti iztaisnoja plecus un garam melnādainajam policistam devas nopakaļus Deborai. Guļamistaba bija vel viens detektīvs - virs plāniem matiem un notraipīta sintētiska materia- la uzvalka. Kad viņi ienaca, detektīvs pētīja grāmatplauktu un pat nepagriezās.
- Deiv, - ierunājās Kerniga. Uzrunatais pagriežas, lai iepazītos ar liecinieci. Šķita, ka viņa te nav gaidīta, taču īsti nebija saprotams, kapec. - Ta ir mis Millere, - turpinaja Kerniga. - Viņa atrada līķi.
- Detektīvs Kins, - atbildēja virs ar planajiem matiem, nepasniegdams roku un neuzrādīdams ari žetonu.
Tagad, būdams spiests pieverst Deborai uzmanību, viņš izturējās ta, it ka lieciniece to nebūtu pelnījusi - detektīvs atkal pievērsās grāmatplauktam un lasīja sējumu nosaukumus.
- Jums droši vien tas ir ļoti sāpīgi, - teica Kerniga, - taču ceru, ka varesiet atbildēt uz dažiem jautajumiem.
Debora klusēdama palocīja galvu. Guļamistaba viss bija tieši tapat ka pirmīt - slepena telpa aiz. grāmatplaukta vel joprojām vaļa un pie sienam vel joprojām atradas izgaismotas vitrīnas, "līkai līķa vairs nebija. Vietā, kur Ričards bija gulējis, melnēja tumšsarts plankums, kuru ieskava divainas gaismas četrstūris. Visu telpu norobežoja dzeltenā policijas lente. Deborai šķita, ka viņa to visu redz ar kāda cita cilvēka acīm vai an mostas no kada savada sapņa, kura pasaule izskatas greiza un nereāla.
- Varbūt jus zināt, vai muzeja atrodami kadi ceremoniāli ieroči?
Kernigas balss lika Deborai atgriezties īstenība. Viņa sa- mirkšķinaja acis.
- Ceremoniāli? - viņa samulsusi parjautaja. - Leja vitnna ir tomahauks…
- Ne, - detektīvs iebilda, - es domāju ieroci ar garu asmeni, piemeram, dunci vai zobenu.