- Piemēram, pētot ģenētiskos mehānismus, sistēmu Wnt un olbaltumvielu kompleksu Clq jau divdesmit pirmā gadsimta pašā sākumā Japānas Osakas universitātes un vairāku citu valstu pētniecisko grupu zinātnieki secināja, kā jūs to, iespējams, jau ziniet, ka olbaltums Clq darbojas cilvēka organisma novecošanas procesos. Wnt sistēma savukārt vada organisma attīstību. Ekspcrimentos, kur tika samazināta Wnt aktivitāte, vecas peles atjaunināja muskuļus un kaulaudus. Wnt aktivitātes pieaugums savukārt saistīts ar olbaltuma Clq koncentrācijas pieaugumu. Pētnieki nonāca pie secinājuma, ka šis olbaltums iestartē Wnt sistēmu un izraisa novecošanu. Viņiem izdevās iedarboties uz olbaltumu Clq tā, ka laboratorijas peļu novecošana praktiski tika apturēta, tomēr blakusefekts bija straujš imūnsistēmas darbības samazinājums. Pagaidām risinājuma šai problēmai nav, vismaz publiski par to nekas nav zināms. Tomēr esmu pārliecināts, ka tā atrašana tagad ir tikai relatīvi neilga laika jautājums.
- Izanalizējot lielu informācijas apjomu, turpināja Aleksandrs, kopumā rodas …intuitīva … sajūta, ka risinājums ir. Un, ka tas, visdrīzāk, pat ir jau bijis gan atrasts, gan pielietots.
- Savukārt organisma atjaunināšanā, viņš turpināja, pagaidām vislabākie rezultāti ir eksperimentiem ar augšanas hormonu. Tomēr blakusefekts ir onkoloģisko saslimšanu riska straujš pieaugums. Darbs pie augšanas hormona pielietošanas metodikām turpinās.
***
Pēc lekcijas Aleksandrs ar Viktoriju paņēma sulas glāzes un nostājās pie jahtas borta. Kafiju viņi todien jau bija izdzēruši pietiekami.Viņiem pievienojās profesors Kvitko un pēc brīža arī Aļona.
-Jūs taču diezgan labi pazinat Kijevas Krievzemi? profesors vērsās pie Aleksandra.
- Jā, atbildēja Aleksandrs, esmu tur bijis dažas dienas. 1240. gadā Kijevā.
Profesors pasmaidīja.
- Jā, šajā sakarā gribēju Jums paldies pateikt. Visi jūsu 1240. gada grupas zobeni bija aprīkoti ar standarta radiobāku, kas pašuzlādējās staigājot. Man nesen iedeva izdruku, kur Krievzemē pēc tam fiksēts jūsu Kijevas zobens. Te ir … profesors ielūkojās lapā, piemēram, Ledus kauja 1242. gada piektajā aprīlī… un Kuļikovas kauja arī. Ar jūsu zobenu, Aleksandr, visa Krievijas vēsture rakstīta.
- Jā…domīgi sacīja Aleksandrs Interesanti. Es par radiobāku toreiz ātrumā pat nepadomāju. Es no tīras sirds atdevu.
- Tas labi, ka no tīras sirds, profesors Kvitko uzkrītoši sirsnīgi pasmaidīja. Krievijas zinātne tagad jums ir ļoti pateicīga. Aleksandr, bet kam jūs toreiz Kijevā atdevāt zobenu?
Aleksandra ieradums pievērst uzmanību sīkumiem nostrādāja automātiski. Profesora jautājumā, viņa balsī bija nojaušama kaut kāda iekšēja spriedze.
- Tur vajadzēja tikai uz īsu brīdi aizkavēt mongoļus, Aleksandrs atbildēja. Tāpēc zobenu ātri atdevu kādam vietējam puisim pie Svētās Sofijas baznīcas. Bet vienalga nācās pielietot šaujamieročus. Es toreiz atskaitē visu aprakstīju, -viņš sameloja.
Aļona izlikās, ka neko nav pamanījusi.
- Gudra meitene, nodomāja Aleksandrs.
- Ziniet, profesor, Aleksandrs pasmaidīja un turpināja sarunu, tikko atcerējos filozofisku anekdoti par Seno Krievzemi. Meitenēm patiks.
- Iļja Muromietis jāj pa ceļu uz sava brašā kumeļa. Sāk viņu mocīt slāpes. Pamana lija vientuļu aku, pilnu ar vēsu ūdeni. Pie akas, vēderu pret sauli atgāzis, guļ baisais trejgalvu pūķis Zmejs Goriničs. Iļja lec no zirga, izrauj aso zobenu un sāk cirst pūķim galvas nost. liet tiklīdz vienu nocērt, jauna izaug vietā… Cērt, cērt brašais Iļja, beigās nokrīt zemē pārguris.
Zmejs Goriničs laiski paver aci un jautā:
- Ko Tu, Iļja, ņemies ?
- Padzerties gribējās.
- Bet dzer taču, norūca pūķis, kurš tad tev liedz?
Meitenes patiešām smaidīja.
- Lūk, atcerējās Aleksandrs, bet es vēl nesen iedomājos, vai Savva toreiz tika ārā no Kijevas?
Ja nebūtu ticis ārā, tad zobena radiobākas fiksācijas fakts, visticamāk, parādītos dokumentos no Urālu kalnu otras puses, stepes, Āzijas plašumiem vai pat no Ķīnas.
148
***
Tobrīd pa jahtas klāju uz viņu galdiņa pusi enerģiski soļoja pats Avenovs.
- Dāmas un kungi, viņš vērsās pie pulciņa.
-Atļaujiet jūs uzaicināt nelielā makšķerēšanas izbraukumā. Uz pusstundu. Tomēr saģērbieties silti, tas izbraukums, ziniet, būs uz ziemeļiem. Siltie apģērbi atrodas pie laika loga.
- Es laikam šoreiz ne, sacīja profesors, man patīk silts laiks un Vidusjūra.
- Cienījama un saprotama izvēle, ar smaidu atbildēja oligarhs. Nu tad brīvprātīgie
- uz priekšu kopā ar mani!
***
No piekrastes klintīs ierīkotās masīvās metāla platformas pavērās lielisks skats uz okeānu. Aukstā vēja brāzmas trieca pret klintīm milzīgus viļņus. Ūdenī peldēja ledus gabali, kas kopā ar viļņiem triecās pret klintīm. Šī noteikti nebija Vidusjūra. Ūdens līdz apvārsnim bija svina pelēks.
Reizēm ūdenī ar binokli varēja redzēt pliozaurus, jūras dinozauru pleziozauru pasugu, kuras atšķirīgā pazīme bija īss kakls. Toties galvaskausa garums sasniedza pat trīs metrus. Dinozauram, ko tobrīd binoklī vēroja Aleksandrs, no deguna līdz astei varēja būt vairāk par astoņiem metriem.
Avenova personāls ņēmās ar iespaidīgu izmēru harpūnas lipa lielgabalu platformas kreisajā pusē. Pēc pāris minūtēm viņi izšāva jūrā pliozauru virzienā pamatīgu āķi, uz kura ēsmas funkcijas pildīja puse aitas.
Nepagāja ilgs laiks un skaļi ierūcās celtņa motors. Pliozaurs bija uzķēries. Makšķeres kāta funkcijas pildīja ceļamkrāna strēle.
- Nu ko, Avenovs jautri vērsās pie trijotnes, vakarā uzaicinu jūs uz grill-party. Atteikumi šoreiz netiek pieņemti. Paldies par kompāniju. Ejam siltumā!
Caur laika logu viņi atgriezās uz jahtas.
Kad viņi, nometuši ziemas apģērbus, atkal izgāja uz klāja, saulrieta gaisma virs Vidusjūras kopā ar silto vēju radīja eiforisku sajūtu. Saule gatavojās pazust aiz piekrastes kalnu virsotnēm. Aļona paskatījās uz Viktoriju un Aleksandru, tad jautri teica, labi, zēni un meitenes, jūs te bez manis pagaidām uzvedaties kārtīgi. Uz grillu būšu atpakaļ, un devās uz savu kajīti.
Aleksandrs ar Viktoriju palika uz klāja un, atspiedušies pret jahtas bortu, blakus vēroja kā saule tuvojas horizontam.
- Šī bija ātra makšķerēšana, teica Aleksandrs, reiz es biju sauszemes safari uz vairākām dienām. Diezgan ekstrēmi, bet bija vērts. Atceros, toreiz vēroju, kā divi mazāki dinozauri mēģina atņemt barību vienam lielam. Viens mazais pienāca lielajam no aizmugures un iekoda astē. Kad lielais dinozaurs pagriezās, lai sodītu nekauņu, otrs mazākais dinozaurs ātri pieskrēja, pakampa barību un prom bija!
Stāsts Viktoriju krietni uzjautrināja.
- Man patīk no tevis mācīties, viņa klusi teica Aleksandram. Viņu abu pleci bija ļoti tuvu. Jau kursu sākumā viņi gandrīz no pirmā acu uzmetiena bija sajutuši abpusējas simpātijas.
- Nāc sasildies kā nākas, Aleksandrs aplika roku Viktorijai ap pleciem. Viņa pagriezās pret Aleksandru, abu augumi saskārās un, vairs nesakot neko, viņi sāka skūpstīties.
- Tā, tā, pie viņiem pienāca Aļona, kura bija atgriezusies uz klāja. Jūs tikai atstāj vienus! Tā mēs šašliku nokavēsim!
- Mums te drusku ITe-Ci rituāla laboratorijas darbi vai kaut kas tamlīdzīgs, Aleksandrs priecīgi atjokojās. Tev, Aļona ir kaut kas pret daoismu? Tu nepiedalīsies?