Viktorija ar elkoni viegli iesita pa viņa sāniem.
- Es padomāšu, atbildēja Aļona. Likās, ka viņa tūlīt parādīs Viktorijai mēli.
***
Avenovs ar dinozaura gaļas šašlika iesmu pienāca pie Aleksandra un meitenēm.
Garšīgs, vai ne? viņš sacīja.
- Jā, Aleksandrs piekrita un jautri turpināja, tagad es zinu, kāpēc izmira dinozauri. Viņi bija pārāk garšīgi, lai izdzīvotu.
- Es domāju, sacīja Avenovs, ka jums principā taisnība. Medības, īpaši industriālās, patiešām ir būtisks dinozauru izmiršanas iemesls. Meteorīts, ko vaino dinozauru izmiršanā, iespējams, patiesībā tikai pielika punktu uz ,,i”. Bet…
- ar sev raksturīgo pauzi Avenovs mainīja tēmu,
- nesen es, lasot jūsu lekcijas konspektu, lūk, par ko padomāju… ja jau Orleānas tirgotāji varēja noalgot divdesmit pirmā gadsimta militāros speciālistus un nopirkt militāros medikamentus, kā arī, ļoti iespējams, iegūt un pielietot šo to no bruņojuma, tad teorētiski arī mēs varam noalgot, piemēram, divdesmit piektā gadsimta speciālistus un nopirkt tehnoloģijas. Jautājums tikai, ko divdesmit piektā gadsimta speciālistam varētu vajadzēt pie mums. Kā viņus motivēt un kā ar viņiem sazināties…
- Ko divdesmit pirmā gadsimta militārajam speciālistam vajadzēja Orleānā, atbildēja Aleksandrs, mēs principā varam iedomāties. Zelta nauda, svaigs gaiss, kvalitatīva pārtika, jaunas un skaistas francūzietes… Turklāt laiks pirms Amerikas atklāšanas, Aleksandrs jautri paskatījās uz meitenēm, tātad būtisku venerisko slimību tā laika Francijā nebija. Orleānas operācija noteikti bija daudz patīkamāks un turklāt labāk apmaksāts darbiņš, neka, piemēram, karošana ar talibiem Afganistānā.
- Var jau būt, viņš turpināja, ka arī mūsu laikam ir dažas priekšrocības, salīdzinot ar nākotni. Un tādā gadījumā ir ļoti iespējams, ka divdesmit piektā gadsimta vai citas nākotnes speciālisti, tūristi un tamlīdzīga publika pie mums ir tikpat bieži sastopama, cik divdesmit pirmā gadsimta cilvēki citos gadsimtos. Viens no motivācijas variantiem, jādomā, ir mūsu gadsimta siltais klimats. Divdesmit piektais gadsimts, visticamāk, jau atkal būs Ledus laikmetā. Kā deviņdesmit procenti līdzšinējā klimata uz mūsu planētas.
Oligarhs pamāja ar galvu. Viņš klusējot kaut ko intensīvi domāja un uzmanīgi klausījās.
- Tomēr, ja ņem vērā, ar ko divdesmit pirmā gadsimta cilvēki nodarbojas pagātnē, turpināja Aleksandrs, secinājums par viesiem no nākotnes, kuri apmeklē mūsu laiku, mani personīgi nemaz tik ļoti neiepriecina. Zinātniskās laika ekspedīcijas mūsdienās ir niecīga daļa Laika operāciju, savukārt komerciālās aizņem lauvas tiesu, šajā kategorijā ieskaitot gan militāros algotņus, gan tūrismu, gan resursu ieguvi. Vismaz puse no komerciālajām turklāt ir nelikumīgas. Piemēram, donoru orgānu bizness. Protams, orgānus var izaudzēt, bet tas maksā dārgi. Vienkāršākos gadījumos ir ātrāk un lētāk no kāda paņemt. Esmu dzirdējis, ka orgānu mednieki pagātnes laikā iznicinājuši veselas apdzīvotas vietas, nogalinot visus iedzīvotājus, ko varēja atrast.
Protams, gan Interpolam, gan „Laika Sargiem” ir, maigi izsakoties, iebildumi pret šādu darbību. Un, tas šoreiz ir jāatdzīst, „Laika Sargiem” ir arī fanātiska griba ar orgānu medniekiem cīnīties.
- Parunāsim labāk par kaut ko jauku, piedāvāja Viktorija, kas kopā ar Aļonu bija uzmanīgi klausījušās sarunu.
Abi vīrieši paskatījās uz meitenēm ar smaidu. Labi, sacīja Avenovs, nemocīsim jaunatni. Mēs ar jums, Aleksandr, šo vīru sarunu vēl paturpināsim vēlāk pie glāzes izcila konjaka. ***
- Šodien piedāvāju jūsu analīzei Rīgas pilsētas hronikas fragmentu, nākamā rīta lekciju uzsāka Aleksandrs.
- Rīga savulaik līdz 1709. gadam bija Zviedrijas Karalistes lielākā pilsēta, tā bija slavena ar sava reģiona lielāko gadatirgu. Ilgu laiku šī pilsēta bija arī Hanzas savienības dalībniece. Tirgus laukumā gadatirgus dienās pulcējās simtiem tirgotāju un amatnieku, kas piedāvāja pilsētniekiem savu preci.
Rīgas hronikas saglabājušas stāstu par to, kā reiz uz gadatirgu no tuvējās baznīcas puses atnācis jauns pāris puisis ar meiteni. Viņi bijuši ģēr
bti diezgan vecmodīgās drēbēs. Tas sācis piesaistīt tirdzinieku uzmanību. Ātri apstaigājuši tirgu, jaunieši vēlējušies kaut ko nopirkt. Bet samaksai piedāvājuši novecojušas monētas, kas tajā laikā vairs neesot bijušas apgrozībā.
Izcēlies juceklis, tirdzinieki viņus gribējuši aizturēt, un jaunieši metušies bēgt uz baznīcas pusi. Savu vajātāju acu priekšā viņi pazuduši gaisā uz baznīcas pakāpieniem. Šo gadījumu pilsētnieki saglabājuši atmiņā kā spoku stāstu.
- Lūdzu, Igor, jūsu komentāri, Aleksandrs vērsās pie viena no kursantiem.
- Manuprāt, piemērs apraksta tipisku pavāji sagatavotu privātā, nelegālā laika tūrisma epizodi, atbildi uzsāka Igors. Interesanti, ka jauniešu valodas zināšanas ir pietiekamas vienkāršai saziņai un nepiesaista lieku uzmanību. Domāju, ka apmācībai izmantoti zinātniskie FCM ieraksti, kas par lielākajām Eiropas pilsētām ir publiski pieejami pietiekamā daudzumā.
Savukārt apģērba un naudas izvēle, gatavojoties pasākumam, nav bijusi profesionālā līmenī. Kaut arī jāatdzīst, ka tomēr ievērota loģika un parastā prakse: ja nevari precīzi noteikt nepieciešamo apģērbu, naudas veidu un tamlīdzīgi, tad labāk izvēlies par vecu, nekā par jaunu.
Gadatirgus tuvumā esošā baznīca tika izmantota kā enkurs, laika logs bija vaļā visu laiku, kamēr tūristi uzturējās tirgū. Kopumā stāsts ar
laimīgām beigām. Gadatirgū jaunieši pabija, Inkvizīcijas pagrabos nenonāca. Ceru, ka viņi izdarīja dažus secinājumus turpmākajai dzīvei par tēmu, cik rūpīgi jāgatavo tāda veida pasākumi, savu analīzi nobeidza Igors.
***
Pēc lekcijas Aleksandrs atgriezās savā kajītē. Avenovs viņam bija piešķīris jauku divvietīgu kajīti ar balkonu un lielisku skatu uz Vidusjūru. Viņš paņēma kapsulu ar bišu peru pieniņu un iemeta to mutē. Maskavas Otrajā Medicīnas Institūtā Padomju Savienības laikā bišu peru pieniņu eksperimentāli ievadīja pelēm. Rezultātā laboratorijas peļu dzīves ilgums palielinājās divkārtīgi.
Kaut arī Aleksandra, tāpat kā jebkura cilvēka, gēniem bija ap divu procentu atšķirība no peles gēniem, tomēr, cik varēja spriest, šis bišu preparāts arī uz cilvēka organismu iedarbojās ļoti labvēlīgi.
Tagad Aleksandra kajītē jau vairākas dienas vietām bija redzami kārtīgi nolikti sieviešu apģērba gabali. Viktorija pēc grilla partijas bija neuzbāzīgi un pašsaprotami ievākusies Aleksandra kajītē. Līdz šim viņa bija dzīvojusi drusku mazākā kopā ar Aļonu. Bez balkona.
Aleksandrs, apsēdies pie galda, ieslēdza savu portatīvo datoru un īsi aplūkoja uz galda atstātos Viktorijas mācību materiālus. Tie bija par Krie-
156 vijas vēsturi, turklāt par ļoti svarīgu tās notikumu
- Kuļikovas kauju četrpadsmitajā gadsimtā.
Pieraksti Aleksandru stipri ieinteresēja kursantiem izdalītajos Krievijas Zinātņu Akadēmijas materiālos viņš ieraudzīja shēmu ar profesora Kvitko pieminēto sava Kijevas zobena radiobākas pārvietošanos Kuļikovas kaujas laikā. Tas bija jo interesantāk tādēļ, ka kaujas sākumā un lielāko tās daļu zobens atradās blakus Maskavas kņazam.
Sākumā dokumentos bija datumi un cipari, kartes. 1375. un 1377. gados mongoļi uzbrūk Nižņijnovgorodai. Mongoļu hana Mamaja sabiedrotie pirms Kuļikovas kaujas ir Rjazaņas kņazs Oļegs un Lietuvas dižkungaitis Jagailo. Notikumi attīstījās sekojoši: 1378. gadā vienpadsmitajā augustā Maskavas kņazs Dmitrijs pie Vožas upes sakāva hana Mamaja sūtīto karaspēka vienību, ko vadīja murza Begičs.