Tieši Vladimiras dārgumi, kuru transportēšanā un juridiskajā noformēšanā bez liekas reklāmas bija palīdzējis Avenova holdings, bija padarījuši Aļonu par vienu no bagātākajām Krievijas sievietēm. Viņa ar to nelielījās un, liekas, patiešām par to daudz nedomāja. Jau Kijevā viņa kopš dzimšanas bija pieradusi būt bagātāka par apkārtējiem un tomēr būt ar tiem labos draugos.
- Vai tur apslēptajos dārgumos bija kādi vēsturiski priekšmeti, ja nav noslēpums? painteresējās Aleksandrs.
- Šis ķīniešu piekariņš, atbildēja Aļona, norādot uz zaļo nefrīta rotaslietu, kas zelta ķēdltē bija uz viņas saulē iedegušā kakla. Nefrītā bija iegravēts mazs hieroglifs.
- Tas piederēja manai mātei, viņa sacīja, tēva dāvana pēc brauciena uz Ķīnu.
- Paskaties uzmanīgi šodien izdalītos kursu materiālus par Kuļikovas kauju, sacīja Aleksandrs. Un, Aļona, viņš apstājās un pagriezās pret jauno sievieti, tu obligāti uzmanīgi noklausies tur pielikumā ierakstu ar Vladimiras karavīru sarunu Maskavas kņaza Dmitrija tuvumā. Turpat pielikumā Zinātņu akadēmijas kartē redzams arī mana Kijevas zobena radiobākas maršruts, viņš uzsvēra.
- Labi, es noteikti noklausīšos, atbildēja Aļona. Viņa izskatījās ieinteresēta.
- Sarunāts, Aļona, tu apskaties un rīt par to vēl parunāsim, Aleksandrs draudzīgi pasmaidīja. Viņam patika gudrā un skaistā jauniete, kura Aleksandram atgādināja viņa pirmo mīlestību Rīgā pirms, bail pat iedomāties, Aleksandrs nodomāja, pirms divdesmit gadiem.
***
Pa klāju pretī nelielās pārdomās iegrimušajam Aleksandram, bez skaņas pārvietodams savas baltās ķepas, nāca Avenova rudais runcis. Platais vaigu apspalvojums ļāva no pirmā acu uzmetiena noteikt kaķa dzimumu. Runcis apstājās pie jahtas sienas, paostīja to, pagriezās, pacēla asti un, iezīmēdams teritoriju, izšļāca pamatīgu strūklu. Pretēji tam, ko parasti varētu sagaidīt šādos gadījumos, apkārtnē izplatījās patīkams skujkoku meža aromāts. Aleksandrs saprata, ka Avenova runcis ir ģenētiski modificēts. Un maksā vismaz simts tūkstošus. Viņš bija par to lasījis internetā apmēram pirms gada.
Kaķis paskatījās uz Aleksandru, izvairoties ielūkoties viņam acīs, un klusi ieņaudējās. Aleksandrs pie sevis pasmaidīja un, arī izvairoties tieši ieskatīties kaķim acīs, pieliecās un noglaudīja runci. Viņš zināja, ka tiešu skatienu acīs kaķi uztver kā draudus.
Nākamā diena bija brīva no lekcijām. Rīta pusē kursantiem bija tuvcīņas treniņi, savukārt Aleksandrs nolēma izmantot laiku un pirmoreiz apmeklēt jahtas šautuvi, lai atsvaidzinātu iemaņas.
Šautuvē viņa uzmanību piesaistīja sarkans uzraksts krievu valodā. Tas kirilicā vēstīja, ka drošības un kārtības noteikumi šautuvēs ir rakstīti ar asinīm.
Pret drošības tehniku Avenova jahtas šautuvē izturējās patiešām nopietni. Nevienam nekādas atlaides netika dotas. Par noteikumu ievērošanu bija jāparakstās. Pēc aptveres izšaušanas tā bija jāizņem no ieroča un jāpārbauda, vai stobrā nav palikusi patrona. Pieņemot ieroci atpakaļ, Avenova personāls pārbaudi atkārtoja. Jāparakstās bija arī par ieroča saņemšanu un nodošanu, kaut arī videonovērošana šo darbību, protams, padarīja par formalitāti.
- Krievija…-pie sevis kārtējo reizi labvēlīgi pasmaidīja Aleksandrs. Tomēr viņš saprata, ka visu šo pasākumu pamatā ir nopietna vēlme novērst nelaimes gadījumus.
Kad viņš atgriezās savā kajītē, tur priekšā jau bija Viktorija un Aļona. Jaunietes pēc tuvcīņas treniņa bija apmeklējušas Aleksandra kajītes dušu, kas bija jūtami komfortablāka par viņu abu vecajā mītnē pieejamo. Tagad viņas bija atbīdījušas balkona durvis, nolikušas uz kajītes un balkona sliekšņa divus saliekamos krēslus un sauļojās spilgtajā rīta saulē.
Ienākot Aleksandram, Aļona piesedzās ar dvieli. Peldkostīmus viņas pēc dušas, protams, nebija uzvilkušas. Tā kā Aļona piesedzās ne pārāk ātri un izdarīja to diezgan pavirši, Aleksandrs pamanīja, ka baltās peldkostīma līnijas uz viņas auguma ir redzamas izteiktāk nekā uz Viktorijas.
- Aļona, tu vari pārvākties pie mums, Aleksandrs pajokoja. Te ir labāka duša, ir balkons, ir laba kompānija un vairāk vietas!
- Es padomāšu, omulīgi atteica Aļona. Viņas pozā bija kaut kas no kaķa, kurš sildās rīta saulē. Reizēm viņas kustībās bija kaut kas tik dabisks un graciozs, un tai pat laikā kaut kas no spēcīga savvaļas zvēra, kurš varēja jauki murrāt saulītē, bet tikpat dabiski un ātri varēja arī nogalināt.
Viktorija Aleksandra joku ignorēja. Tās bija drusku neparasti.
No balkona bija redzams, ka jahta palēnām tuvojās Itālijas krastam Činkviterrc ciematu rajonā. Tie bija pieci nelieli zvejnieku ciemati, kas agrāk no sauszemes bija pieejami tikai pa šaurām kalnu takām. Pēcpusdienā viņiem bija paredzēts pamatīgs kāpiens. Atgriežoties no šautuves, Aleksandrs jau bija kalnus pamanījis tālumā pie horizonta.
- Es izlasīju un noklausījos visu, ko tu man ieteici, Aļona vērsās pie Aleksandra. Vai tas varētu būt saistīts ar ceļošanu laikā? viņa pajautāja.
- Jā, atbildēja Aleksandrs, teorētiski ap Maskavas kņazu varēja izvietoties, piemēram, „Juliānu” apsardze. Un viņi pāršāvām darbībām Zinātņu Akadēmijai neatskaitās.
- Interesanti būtu uzzināt kaut ko vairāk. Pat ļoti interesanti. Ja palīdzēsi, parādā nepalikšu, Aļona mierīgi noteica un izstaipījās. Mazais kaķītis viņas kustībās un pozā bija kaut kur pazudis. Kustības tagad bija no savvaļas panteras repertuāra.
Aleksandrs saprata, ka šī gaišmate, salīdzinot ar viņu pašu vai Viktoriju, ir par gandrīz tūkstoš gadiem tuvāk cilvēku kā sugas pirmsākumiem. Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Lūdzu, pasniedz man sporta tērpu un neskaties, Aļona palūdza Aleksandram.
Ātri uzvilkusi T-kreklu un treniņbikses, viņa jautri teica Aleksandram:
- Lūdzu, jūsu vieta ir brīva! Saule te kā Kijevā. Rekomendēju!
- Paldies, pamāja Aleksandrs. Ieradums fiksēt detaļas bija nostrādājis, kaut arī šoreiz tā varēja būt arī banāli parasta vīriešu ziņkārība. Kaut kas bija licis viņam pamanīt, ka Aļonai bija tikai divi apģērba gabali. Viņa devās uz savu kajīti.
- Agrāk cilvēki neapgrūtināja sevi ar apakšveļu, ar vieglu, draudzīgu ironiju nodomāja Aleksandrs. Viņš atlaidās saliekamajā krēslā, ko bija atbrīvojusi Aļona. Saule patiešām bija jauka, Aleksandrs aizvēra acis un atslābinājās. Aļona tiešām bija ļoti līdzīga viņa pirmajai mīlestībai. Vismaz tam, ko viņš atcerējās pēc visiem šiem gadiem.
- Zini, sacīja Viktorija, es kaut kā šodien iedomājos par to, ko mēs abi darīsim pēc kursiem. Laiks tā skrien. Man palika skumji. Šis brauciens jau ir pāri pusei…
- Vika, tu esi jauna, gudra un skaista, sirsnīgi pasmaidīja Aleksandrs, par ko tu skumsti? Baudi dzīvi un priecājies!
- Dzīvi ir jauki baudīt labā kompānijā, Viktorija atbildēja. Kā mums tagad. Es baidos to pazaudēt. Ja tev kaut kas nepatīk vai tu kaut ko vēlies, saki, lūdzu. Man tiešām ir labi ar tevi, viņa pastiepa savu roku un pieskārās Aleksandra rokai.
- Vajag tikai gribēt pa īstam un viss būs labi,
- Aleksandrs atbildēja.
- Zini, es tieši kaut ko atcerējos, par to, ko tu teici, Viktorija sacīja un turpināja: reiz bērnībā es peldējos ezerā pie dzimtās pilsētiņas. Tur zem ūdens bija pamatīgas bedres, palikušas no veca militāra objekta. Krastā bija milzīgi, tukši, daudzstāvu pazemes bunkuri. Katru gadu tur kāds noslīka, bet citu peldvietu apkārtnē nebija. Mums, bērniem, pieaugušie teica tajā ezera daļā neiet, bet norobežots tur arī nebija. Nu un es toreiz peldēt vēl īsti nemācēju, aizrāvos, dauzoties ūdenī, un … pēkšņi iekritu vienā tādā bedrē. Un es nepratu peldēt!