- Atceros, kā es, grimstot dziļumā, turpināja Viktorija, redzēju virs ūdens saules gaismu. Tur augšā palika viss… mamma, tētis, draugi, dzīve. Un tad es sapratu, nu tā ar pilnīgi visu savu būtību sapratu, ka es ļoti, ļoti, ļoti GRIBU dzīvot! Es no visa spēka atspēros ar kājām no zemes, kaut kā uz mirkli izniru virspusē un vecākie bērni mani izvilka krastā! Bet viņi nebūtu varējuši ienirt un izvilkt mani no dziļuma.
- Malace, ka izdzīvoji, Aleksandrs maigi apkampa Viktoriju, tici vai ne, bet es tevi patiešām saprotu. Pirms dažām dienām ar mani taču bija līdzīgi. To, vai es būšu šeit, būtībā izšķīra mana griba dzīvot.
***
Itālijas Ligūrijas piekrastē pieci zvejnieku un vīndaru ciematiņi no jūras likās kā putnu ligzdas uz klinšu malām. Činkviterre ciemati Montcrosso, Vernaca, Kornilja, Monarola un Riomadžore un stāvās kalnu nogāzes ap tiem likās kā krāsu fragments starp jūru un debesīm. Gaisā bija jūras, saules, priežu, citronu un apelsīnu smarža.
Aleksandrs ar Viktoriju, Aļonu un citiem kursantiem izkāpa krastā Monterosso, vienīgajā ciematā ar nelielu smilšu pludmali. Ciematiņš bija jauks, pludmale bija pārpildīta, un tūristu skaits uz ielām bija visai iespaidīgs. Ilgi staigāt pūlī un karstumā negribējās, tāpēc drīz vien, apsēdušies omulīgā restorāniņā ar skatu uz jūru, Aleksandrs ar Viktoriju pasūtīja saldējumus. Aļona enerģiski devās aplūkot veikalus.
- Dzīve ir skaista, Aleksandrs pasmaidīja un izstaipījās.
- Klau, visu laiku gribēju uzzināt, kas par atentātu pret tevi tika rīkots Rīgā? pajautaja Viktorija.
Notikumi Rīgas vecpilsētā bija risinājušies sekojoši. Kad Aleksandrs pēc nelielas lietišķas sarunas izgāja no kafejnīcas, uz ielas bija vairāki gājēji, to vidū tūristi. Garām pa ielas otru pusi pabrauca liels un jaudīgs „Audi”, kas apstājās tālāk pie krustojuma. Paskatījies uz abām pusēm, Aleksandrs mierīgi devās pāri tukšajai ielas braucamajai daļai. Šajā brīdī „Audi” strauji uzsāka braukt atpakaļgaitā. Brīdī, kad Aleksandrs ar acs kaktiņu pamanīja tuvojošos auto, „Audi” ātrums jau bija ap desmit metri sekundē. Līdz sadursmei bija mazāk par sekundi un palēkt sānis vai uzlēkt uz augstā bagāžnieka nebija iespējams. Ja auto tuvotos ar priekšgalu, pār to vismaz varētu pārmest kūleni.
Pirmo triecienu pa sāniem un kreiso kāju Aleksandrs instinktīvi izmantoja, lai ar tā doto impulsu uzsāktu rotāciju pa labi. Viņš sajuta, ka auto ritenis turklāt brauc virsū labās kājas pēdai. Strauji rotējot pa labi, Aleksandrs sekundes desmitdaļā pagrieza kājas pēdu, un „Audi” ritenis nobrauca pa kurpi gar pēdas iekšpusi. Kāja bija brīva. Tai pat mirklī trieciena spēks uz sekundi atrāva Aleksandru no zemes. Viņš, atrodoties gaisā un ar labajiem sāniem skarot auto, turpināja rotāciju pa labi un piezemējās stāvus tieši blakus braucošajam auto. Tik tuvu, ka „Audi” garāmbraucot nobrāza viņa labās kājas potīti, tika šoreiz no ārpuses.
Aleksandrs iztaisnojās. Sastingušie garāmgājēji skatījās ieplestām acīm. Viņš ātri pagriezās, lai paskatītos, vai auto netuvojas vēlreiz, un paspēja ieraudzīt, kā „Audi” pazūd šķērsielā. Pie Aleksandra pieskrēja jauns pāris.
- Mēs izsaucām medicīnisko palīdzību un policiju, puisis teica, mēs esam gatavi liecināt.
Kaut arī Aleksandra un liecinieku fiksētais auto numurs sakrita, policijas datu bāzē šāds numurs nebija reģistrēts.
Nākamajā dienā par notikušo rakstīja prese, arī Zviedrijā. Ķīnas sūtnis Dun Pu Hu, kurš vairākkārt bija uzaicinājis Aleksandru uz diplomātiskajām pieņemšanām Stokholmā, piezvanīja viņam un apliecināja prieku par veiksmīgo izglābšanos.
- Mēs Ķīnā šādos gadījumos sakām: ja kāds izdzīvo tādā situācijā, tad Debesis ir uzticējušas viņam misiju.
Aleksandrs diplomātiski piekrita sūtnim. Doma par Debesu uzticēto misiju turklāt bija patīkama.
Vēlāk Aleksandra draugs, osteopāts Roberts, pie kura viņš vērsās pēc medicīniskās palīdzības, noklausījies stāstu par notikušo, sacīja:
- Jebkurš normāls pilsonis būtu nobraukts plakans, un painteresējās, kas pēc Aleksandra domām varētu būt uzbrukuma organizatori.
- Nezinu. Pagaidām, atbildēja Aleksandrs.
Roberts stundu ilgā procedūrā atjaunoja, kā
viņš pats sacīja, šķidrumu cirkulāciju kājā. Pēc procedūras sajūta bija lieliska, un Aleksandram bija labs garastāvoklis. Dzīvot viņam patika.
Trīs dienas vēlāk pēc Huana Manucla uzaicinājuma ierodoties Spānijā, Aleksandrs drusku piekliboja, labās kājas pēdu no iekšpuses rotāja pamatīgs zilums, turklāt potīte bija nobrāzta arī no ārpuses. Tomēr tas viss ātri pārgāja un pašsajūta uzlabojās ar katru dienu.
***
Pēc brīža viņiem pievienojās Aļona ar pirkumiem. Neatradusi brendu veikalus, viņa bija pievērsusies vīniem un suvenīriem. No vietējām vīnogām Činkviterres ciematu vīnkopji izgatavo baltvīnu. No ogām, kas novītinātas uz vīnogulāja, te izgatavoja slavenu vietējo vīnu. Pārdevējs bija uzcienājis Aļonu ar paša ražoto vīnu, un tagad viņa vēlējās dalīties ar savu atklājumu.
- Saulē karsti, pēc brīža atzina Aļona. Jāpalūdz Avenovs mūs atkal uzaicināt uz medībām Ledus laikmetā, viņa ironizēja.
- Kurā Ledus laikmetā? painteresējās Aleksandrs. Jautājums bija neliela provokācija.
- Vai tad Ledus laikmeti ir bijuši vairāki ? Aļona bija tieša, atklāta un neslēpa no draugiem savas izglītības vājās vietas. Vēl nesen Aleksandram vajadzēja veltīt vismaz stundu laika, lai ieskaidrotu Aļonai, ka Zeme riņķo ap Sauli, nevis otrādi. Arī manekenus veikalu skatlogos viņa, pirmoreiz ieraugot, bija noturējusi par dzīviem cilvēkiem.
- Aļona, kā liecina ļoti nopietni pētījumi, no pēdējiem diviem miljoniem gadu deviņdesmit procentus laika uz Zemes bija Ledus laikmeti vai tuvu tam. Kopumā Zemes klimats kļūst aukstāks. Cilvēce īstā brīdī… atkal nejauši… pasmaidīja Aleksandrs, sāka industrializācijas laikmetu un tā izglāba pati sevi no nosalšanas, atvirzot kārtējā Ledus laikmeta sākumu apmēram par pusotru gadu tūkstoti. Mēs ieskrējām pa durvīm, kas jau sāka aizvērties. Ja deviņpadsmitajā gadsimtā civilizācija nebūtu sākusi celt rūpnīcas un elektrostacijas, dedzināt energoresursus, tad jauns Ledus laikmets, visticamāk, būtu sācies jau divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados.
- Tagad par siltumnīcas efektu ir sacelta liela brēka, turpināja Aleksandrs, bet tas ir tikai bizness. Tālākais attīstības scenārijs sen ir izrēķināts. Globālā temperatūras paaugstināšanās sasniegs vidēji divus grādus pēc Celsija, salīdzinot ar deviņpadsmito gadsimtu. Ņemot vērā procesu inerci, šis temperatūras paaugstinājums tiks sasniegts divdesmit otrā gadsimta beigās. Ja kāds brīnums apturētu tropisko mežu izciršanu, tad temperatūras pieaugums būtu drusku mazāks, bet lietas būtību tas īpaši nemaina. Starp citu, Krievijā temperatūra paaugstināsies vairāk par globāli vidējo. Tā paaugstināsies par četriem, pieciem grādiem, bet vietām pat par desmit. Turklāt visvairāk paaugstināsies Sibīrijā. Savukārt Dienvidsibīrijā, Ziemeļkaukāzā, daļā centrālās Krievijas un, Aļona, viņš uzsvēra, Ukrainā būs sausums.