- Ko zinātnieki saka par cilvēkam optimālo temperatūru? diezgan domīgi painteresējās Aļona.
- Senās civilizācijas radās vietās, ko savienoja izoterma ar gada vidējo temperatūru plus astoņpadsmit grādi pēc Celsija skalas, piemēram, Ēģipte, Divupe, Indas ieleja, Austrumķīna, Amerikas civilizācijas, paskaidroja Aleksandrs, cilvēks viskomfortablāk jūtas temperatūrā no astoņpadsmit līdz divdesmit grādiem.
- Izoterma? pajautāja Aļona.
- Izoterma ir līkumota līnija uz globusa vai kartes, kas savieno vietas ar vienādu temperatūru, Aleksandrs viņai laipni paskaidroja.
***
Nākamajā dienā viņi devās kāpt Ligūrijas piekrastes kalnos. Takas, kas pamatīgā augstumā savienoja ciematus, vietām bija šauras, tomēr labi iekārtotas, un pa tām sausā laikā varēja iet droši. No kalnu virsotnēm pavērās lielisks skats uz Vidusjūru. Pēc gara kāpiena un divu stundu kalnu pārgājiena viņi, pamatīgi noguruši, sasniedza Monarolu.
Pilsētas apstākļos vāju iespaida atblāzmu par kāpšanu kalnos tūrists var gūt, ja ar kājām uzkāpis Parīzes Triumfa arkā vai Brīvības statujā ASV. Bet šie pilsētu kāpieni bija jāpareizina vismaz ar piecdesmit vai simts, lai saprastu, kas ir pastaiga Ligūrijas kalnos.
Starp Monarolu un Rioniadžore klintīs divdesmitā gadsimta sākumā bija izcirsta vietām pat pāris metrus plata mīlas taka. Reizēm te mazs orķestris spēlē itāļu mīlas dziesmas. Iešana pa šo taku, salīdzinot ar iepriekšējiem posmiem, jau bija relaksēta pastaiga. Viktorija bija internētā uzzinājusi par vietējo leģendu, kas apgalvo ja ar savu mīļoto noiesi pa šo taku, kopā nodzīvosi garu un laimīgu dzīvi.
- Viss! viņa takas beigās pie Riomadžores enerģiski paziņoja Aleksandram, nekur tu vairs nespruksi! Maģija!
Vakarā jahtas kinoteātrī bija plānots 2004. gada franču filmas ,,L'enquete corse”, „Izmeklēšana Korsikā” seanss ar Žanu Reno galvenajā lomā. Aleksandram patika franču kino un viņš bija Žana Reno talanta cienītājs.
- Pret maģiju zinātne ir bezspēcīga, atzina Aleksandrs un uzaicināja Viktoriju uz filmu.
- Korsika ir burvīga sala, viņš teica. Napoleona Bonaparta dzimtene. Ja Dženovas Republika 1768. gadā, atmaksājot parādus, nebūtu atdevusi šo ceturto lielāko Vidusjūras salu Francijai, 1769. gadā Korsikā dzimušais Napoleons Bonaparts 1804. gadā nekļūtu par Francijas imperatoru, vai ne? Kā man patīk šādas nejaušības, viņš ironiski pasmaidīja, un šoreiz es pat zinu, kurš par to samaksāja.
Aleksandrs jauniešu priekšā drusku pārspīlēja. Patiesībā viņš tikai argumentēti nojauta, kurš plānoja un kurš maksāja. Plānotājs, pēc Aleksandra domām, bija Francijas ilggadējais ārlietu ministrs Taleirāns.
***
Šarls Moriss dc Taleirāns-Perigors bija dzimis 1754. gadā dižciltīgo ģimenē. Bijis četrkārtējs Francijas ārlietu ministrs. Strādājis Luija Sešpadsmitā, Franču revolūcijas, Napoleona, Luija Astoņpadsmitā, Sarla Desmitā un Luija Filipa Pirmā laikā.
1780. gadā viņš kļuva par Francijas baznīcas pārstāvi Francijas karaļa galmā, kur aizstāvēja baznīcas īpašumus un garīdznieku privilēģijas nemaksāt nodokļus. 1789. gadā viņš tika iecelts par Otēnas arhibīskapu. Kad tajā pat gadā Francijā tika sasaukti parlaments, Ģenerālštati, Taleirāns tika tajā ievēlēts no „pirmās kārtas”, no garīdzniekiem. Tomēr viņš tālredzīgi pievienojās revolucionāriem un atbalstīja baznīcas īpašumu konfiskāciju un nacionalizāciju. Baznīcas īpašumu izpārdošanas gaitā arī pats Taleirāns guva ievērojamus ienākumus. Tc mēs jau ieraugām politisko stilu, kas raksturīgs visai tālākajai Talcirāna politiskajai un diplomātiskajai karjerai.
Taleirāns, neskatoties uz savu garīdznieka statusu, kaislīgi spēlēja azartspēles. Viņam bija arī plaši kontakti Parīzes augstākās sabiedrības salonos un viņš bez kautrēšanās izmantoja savas politiskās iespējas, lai gūtu ienākumus.
Ļoti interesanti Aleksandram likās 1790. gada četrpadsmitajā jūlija notikumi. Šajā dienā Taleirāns vadīja svinīgo dievkalpojumu par godu Federāciju svētkiem. Federācijas bija Francijas iedzīvotāju brīvprātīgas pilsoniskas apvienības. Par četrpadsmito jūliju zināms, ka Taleirānu pēkšņi vairs nepazina viņa paša suns, kurš rēja un pat mēģināja iekost. Ar bīskapa tērpā apģērbto Taleirānu dievkalpojuma ģenerālmēģinājumu veica grāfs Mirabo. Federācijas svētkus Marsa laukumā vēroja ap trīssimts tūkstoši skatītāju. Grandiozā svētku gājiena priekšgalā gāja Taleirāns, trīssimt garīdznieku, orķestrī bija 1200 muzikantu, salutēja četrdesmit lielgabali.
Savukārt pats Taleirāns par šo dienu atmiņās raksta tikai to, ka tūlīt pēc svinīgā dievkalpojuma viņš devies uz spēļu namu un sācis nepārtraukti laimēt. Ar zelta monētām pilnām kabatām un papīra naudas paciņām viņš ieradies pie hercogienes Lavālas. Pēc vakariņām viņš atgriezies spēļu namā un turpinājis laimēt. Pēc tam vēlreiz devies pie Lavālas kundzes, kā pats raksta, „lai parādītu viņai zeltu un asignācijas”.
„Manas kabatas bija ar to pilnas. Cita starpā ar laimēto bija pilna arī mana cepure. Ievērojiet, tas bija četrpadsmitajā jūlijā,” savās atmiņās raksta Taleirāns. Viņa biogrāfi reizēm neslēpa pārsteigumu, ka Taleirāns tikpat kā nepiemin grandiozā svinīgā dievkalpojuma vadīšanu.
Kopš manipulatīvo lauku tehnoloģijas izplatīšanās ruletes spēle bija kļuvusi bezjēdzīga. Nelegālie laika ceļotāji reizēm devās azartspēļu braucienos pagātnē, kur ruletē, pielietojot manipulatīvos laukus, protams, laimēja tik, cik vēlējās. Laimestu apjomu ierobežoja tikai divi faktori: nedrīkstēja piesaistīt sev lieku uzmanību un vajadzēja būt pārliecībai, ka varēs tikt prom ar saņemto laimestu. Protams, varēja arī vienoties ar kādu ietekmīgu vietējo spēlētāju un nodrošināt viņam veiksmi. Aleksandrs bija nonācis pie pārliecības, ka Taleirāns sev raksturīgajā stilā bija pārdevis tiesības vadīt svētku dievkalpojumu kādam nelegālam laika tūristam. Kuru, pilnīgi iespējams, bija Parīzē saticis pie azartspēļu galda. Šo Aleksandra viedokli apstiprināja gan Taleirāna fantastiskie laimesti četrpadsmitajā jūlijā, gan viņa suņa uzvedība svētku dienā.
Protams, ja kādam laika ceļotājam vienkārši vajadzēja naudu, tad nebija nekādas vajadzības riskēt ar spēļu iestādījumu apmeklēšanu. Jebkura viduvēja divdesmit pirmā gadsimta tipogrāfija viegli nodrukāja, piemēram, deviņpadsmitā gadsimta ASV dolārus nepieciešamajā daudzumā. Cita lieta, ja tika meklēti piedzīvojumi vai kādu apstākļu dēļ līdzpaņemtā summa izrādījās objektīvi vai subjektīvi nepietiekama.
***
Tas, ka Parīzē šajā vēstures posmā darbojās vairāku laika programmu zinātniskie rezidenti, eksperti un pat žurnālisti, bija vispārzināms fakts. Turklāt daļa no viņiem bija sastopami tajos pat Parīzes augstākās sabiedrības salonos, ko apmeklēja Taleirāns. Iespējams, no viņiem Taleirāns reizēm saņēma labus padomus. Viņš, piemēram, ļoti savlaicīgi izveidoja draudzīgus kontaktus ar vienu no Francijas revolūcijas līderiem grāfu Mirabo.
Aleksandrs bija pārliecināts, ka Taleirāns nebija palicis parādā saviem padomdevējiem. Piemēram, scenārijs, kura rezultātā 1768. gadā notika Korsikas nodošana Francijai, bija kā ar viņa roku rakstīts.
Aleksandrs nojauta arī pasūtītāju. Galu galā tieši Korsikā dzimušais Napoleons deva būtisku impulsu Vācijas apvienošanā. To atbalstīt Taleirāns turpināja arī 1815. gada Vīnes kongresa aizkulisēs. Napoleona laikā, veidojot Reinas savienību, Taleirāns kukuļos no vācu zemju vadītājiem saņēma gandrīz trīs miljonus franku. Imperators Napoleons vēlāk, jāatzīmē, gan pieprasīja savam bijušajam ministram atdot 680 000 franku, ko Taleirāns 1806. gadā bija saņēmis no Hamburgas, Lībekas un Brēmenes. Un pat tad Taleirānam palika miljoni. Napoleona zobens bieži palīdzēja pildīt Taleirāna maku. Aleksandrs pieļāva iespēju, ka daļa no šādi vai līdzīgā veidā iegūtās naudas nonāca arī pie personām vai organizācijām, kuras izplānoja un īstenoja Korsikas nonākšanu Francijā gadu pirms Napoleona piedzimšanas.