Meksikas iekarošanas dalībnieks un vēlākais hronists Bernals Diass pieminējis, ka Kortess visur atdarinājis Maķedonijas Aleksandru, un šī uzruna esot bijusi antīko varoņu cienīga.
***
No visas rakstiskās informācijas, kas bija pieejamas par Meksikas iekarošanu, Aleksandram vislabāk patika Bernala Diasa hronika. Tā, starp citu, lieliski parādīja, kā reālajā dzīvē bija veicies ar Kortesa solījumu izpildi. Savas hronikas noslēgumā vecais karavīrs rakstīja: „Bet kas noticis ar tiem, kuri bija veikuši visus diženos varoņdarbus? No piecsimt piecdesmit biedriem, kuri kopā ar Kortesu atstāja Kubu, tagad, 1568. gadā, Jaunajā Spānijā palicis ne vairāk par pieciem. Visi pārējie gājuši bojā: kauju laukos, uz upuru altāriem, slimību nopļauti. Kur viņu slavas piemineklis? Viņu vārdi būtu jāiecērt akmenī zelta burtiem, jo viņi gājuši nāvē dižena mērķa labā. Bet kur nu! Mēs, pieci palikušie, esam gadu nastas, brūču un slimību saliekti un aizvadām sava mūža galu pavisam pieticīgos, gandrīz nožēlojamos apstākļos. Mēs sagādājām Spānijai neskaitāmas bagātības, bet paši palikām nabagi. Mūs nestādīja priekšā karalim, mums nepiešķīra augstus titulus, mūs neapveltīja ar pilīm un zemes īpašumiem. Mūs, īstos konkistadorus, pirmā iesaukuma vīrus, kas bija paklausījuši pirmajam aicinājumam, pat aizmirsa. Rakstnieks Gomara skaistiem vārdiem stāsta par Kortesu, turpretim mūs nepiemin ne ar pušplēstu vārdu. Bet diezgan! Lai neviens neuzdrošinās ļauni priecāties, lasot šos manus vārdus. Kas mums atlicis un kas no mums palicis? Viss! Esmu piedalījies simt deviņdesmit kaujās un slaktiņos, piedalījies Jaunās Spānijas iekarošanā. Tas ir mans spēks, tā ir mana slava!”
***
Valdnieka Montesumas Otrā laikā Acteku impērija bija sasniegusi savas varas un bagātības augstāko punktu. Tomēr līdzīgi Francijai pirms Zannas dArkas atnākšanas, arī Acteku impērijā kāds savlaicīgi bija izplatījis pareģojumu: kādu dienu pār actekiem nākšot posts un šausmas, valsts tikšot izpostīta un sagrauta, un ļaudis tikšot pārvērsti par vergiem.
Pareģojums bija tipiska laika operācijas gatavošanas pazīme. Visi hronisti apliecina, ka laikā, kad Kortesa karavīri tuvojās Acteku impērijas galvaspilsētai Tcnočtitlānai, valdnieks Montesuma Otrais bija mistisku šausmu un baiļu varā. Tas neļāva viņam pieņemt racionālus lēmumus un sūtīt milzīgo impērijas armiju pretī svešzemju iebrucējiem. Viņam likās, ka atnācēji saistīti ar gaišādaino dievu Kccalkoatlu, kurš savulaik iemācījis indiāņiem kopt zemi, audzēt kukurūzu, celt akmens namus, apstrādāt metālus. Leģendas vēsta, ka Kecalkoatls atnesis Meksikas ciltīm rakstu mākslu, devis gudrus likumus un labas paražas. Šis dievs neesot prasījis cilvēku upurus un gribējis izbeigt cilvēku upurēšanu. Leģendas apgalvoja, ka Kecalkoatls atgriezīšoties kopā ar ļaudīm, kam būšot tāda pati gaiša ādas krāsa.
Montesuma Otrais esot ticējis zīmēm un sapņiem. Šādu ticību laika operācijas ietvaros bija iespējams izveidot, piemēram, ar manipulatīvajiem laukiem savlaicīgi nodrošinot dažu sapņu vai zīmju piepildīšanos. Vai arī sapnī prognozējot kādu notikumu, kurš sapņa scenāristam no nākotnes ir zināms no hronikām un vēstures grāmatām. Ja laika operācijas paredzamā peļņa ir miljardi zeltā, tad daži desmiti miljonu, kas būtu nepieciešami šādas laika operācijas rūpīgai un kvalificētai sagatavošanai, nebūt nebija pārmērīgi liela summa.
Arī Inku impērijā jau savlaicīgi, pirms konkistadoru uzbrukuma, tika izplatīti pareģojumi. Hronisti turklāt rakstīja, ka Inku kalendārā gada galveno, Saules svētku, svinību laikā pēc vanagu uzbrukuma no debesīm nokrita ērglis. Tas uztverts kā slikta zīme. Aleksandrs gan domāja, ka ari šoreiz runa bija drīzāk par neveiksmīgu filmēšanas mēģinājumu.
Laika operācijās filmēšanas tehniskais nodrošinājums bija rūpīgi jāsagatavo. Ja ērglis, kas virs Maķedonijas Aleksandra persiešu virzienā lidoja Gaugamelu laukā, būtu nokritis, to uztvertu kā sliktu zīmi. Tas varētu būtiski ietekmēt kaujas iznākumu un līdz ar to radītu ļoti nopietnas juridiskas problēmas filmētājiem. Turklāt papildus juridiskajām problēmām viņi, protams, nonāktu ari tādu organizāciju kā „Laika Sargi” redzeslokā.
***
1519. gada divdesmit piektajā martā Tavasko, rietumos no Acteku impērijas, notika Kortesa karaspēka pirmā lielākā kauja ar indiāņiem. Hronists Bernals Diass par to rakstīja: „Nekad neaizmirsīšu elles troksni, svilpšanu un brēkšanu pie katra mūsu šāviena. Vienmēr atcerēšos, kā viņi, izkliegdami lāstus, svieda uz augšu zemi un sausu zāli, kā viņi izlikās nemanām savus zaudējumus.”
Kaujas iznākumu izšķīra spāņu kavalērijas uzbrukums. Indiāņi pirms tam nekad nebija redzējuši zirgus. Kaujas laukā palika ap tūkstotis nogalinātu indiāņu karotāju, divi konkistadori bija krituši un ap simts guvuši ievainojumus. Ir vēsturnieki, kuri apgalvo, ka nevis šaujamieroči un spāņu konkistadoru kara māksla, bet gan kaujas zirgs uzvarējis Amerikas indiāņu valstis.
Cits hronists, Kortesa garīdznieks Gomara, raksta, ka pa priekšu jātniekiem šajā kaujā auļojis un izcīnījis uzvaru apustulis Santjāgo svētais Jēkabs. Bernals Diass noliedz šo apgalvojumu un raksta, ka viņš gan priekšgalā redzējis tikai Fransisko de Morlu ābolainajā ērzelī. Bernals Diass rakstīja: „Protams, visas mūsu uzvaras nāca no Kristus. Citādi mums būtu slikti klājies. Ja ikviens no ienaidniekiem mums būtu tikai uzmetis pa saujai zemes, mūs aprakstu vesels kalns. Protams, dieva žēlastība mūs uzturēja visu laiku. Iespējams, ka es, būdams liels grēcinieks, nevarēju saskatīt apustuli. Bet kāpēc gan neviens cits no mums, kaujas dalībniekiem, to nemanīja? Vai patiešām mēs, redzēdami tādu brīnumu, nebūtu svētajam Jēkabam uzcēluši baznīcu, baidīdamies iemantot viņa nežēlestību? Tomēr tā nebija. Nevis mēs bijām slikti kristieši, bet gan Gomara slikts skrīvētājs.”
Reālisms un patiesais notikumu apraksts izraisīja simpātijas. Tieši tāpēc Aleksandrs deva priekšroku Bernala Diasa hronikai. Viņš pievērsa uzmanību aprakstos minētajām nodevām, ko iekarotāji acteki uzlika pakļautajām ciltīm. Nodevas tika uzskatītas par bargām Impērija pieprasīja divdesmit procentus ražas un desmit procentus no medījumiem. Divdesmit procentu nodevu likmes salīdzinājums ar tagadējām Eiropas Savienības ienākuma nodokļa likmēm lika Aleksandram pasmaidīt. Lielākā daļā Savienības valstu mūsdienās divdesmit procentu ienākuma nodokli uztvertu kā mērenu vai pat mazu. Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) Acteku impērijā nebija. Cita lieta, ka pakļautajām tautām pārāk bieži nācās dot cilvēkus upurēšanai reliģisko ceremoniju laikā.
Interesanti, ka arī Eiropas vēsturē laicīgā un garīgā vara bieži katra prasīja no padotajiem „desmito tiesu” (desmit procentu nodevu). Turklāt tauta agrāk bieži sacēlās pret šādām nodokļu likmēm un uzskatīja tās par pārmērīgi lielām. ***
Aleksandrs failā atrada informācijas apkopojumu, ko fragmentāri bija jau lasījis vēstures grāmatās. īsi pirms konkistadoru iebrukuma Inku impērijā notika ārkārtīgi spēcīga zemestrīce, kuras laikā, kā rakstīja hronikās, sadalījās milzīgas klintis un gruva kalni. Jūras krastiem uzbruka milzīgi cunami viļņi. Debesīs ap to laiku joņojuši degoši meteorīti, izraisot šausmas.