Dīvainas parādības un zīmes pirms konkistadoru iebrukuma notika arī Acteku impērijā. 1510. gadā lielais Tckskoko ezers pie impērijas galvaspilsētas bez vētras vai zemestrīces pēkšņi sabangojās, viļņi triecās pret krastu un appludināja galvaspilsētas Tenočtitlānas ielas, sagraujot daudzas piekrastes ēkas. Tādu rezultātu laika operācijās ietvaros varēja panākt ar zemūdens sprādzienu.
Drīz sekoja nākamais brīnums. No debesīm nolaidās ugunīga bumba, kas uz mirkli pakavējās virs galvenā tempļa. Pēkšņi iemirdzēdamās ārkārtīgi spožā gaismā, bumba pazuda. Notikuma vietā uzreiz pēc tam pacēlās liesmu stabs dega Kecalkoatla templis. Vēl īsi pirms spāņu ierašanās austrumos parādījusies dīvaina blāzma, kas sniegusies līdz pašam zenītam. Šī parādība bijusi līdzīga ugunīgai straumei, kas kaisījusi dzirksteles. Gaisā skanējuši vaidi un žēlabainas gaudas. To, protams, uzskatīja par sliktu zīmi.
Aleksandrs atcerējās, ka arī nedaudz vēlāk, sešpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados, kad spāņu konkistadoriem radās problēmas ar Jukatānas iekarošanu, dabas stihija … atkal nejauši… nostājās viņu pusē. Briesmīga viesuļvētra nopostīja plašus Jukatānas rajonus, nolauza visus lielos kokus, meži izskatījās kā nopļauti. Krītošie koki nosita un sakropļoja cilvēkus, iznīcināja meža dzīvniekus. Jukatānu vairs nevarēja saukt par briežu un tītaru zemi. Lielās mājas vētrās aizdegās no pavardu uguns, un liesmās gāja bojā daudzi cilvēki. Paglābās tie, kas mita mazās būdiņās. Viesuļvētrai sekoja ilgs, postošs sausums, tad mēra un drudža epidēmija, pēc tam siseņu uzbrukums un bads. Spāņu hronisti, kas nāca līdzi konkistadoru otrajam vilnim, rakstīja, ka esot tīrais brīnums šajā zemē vēl sastapt cilvēkus.
Aleksandrs zināja, ka aizdomas par klimatisko, bakteoroloģisko un tektonisko ieroču pielietojumu konkistadoru atbalstam pieaugošā apmērā parādās sešpadsmitajā gadsimtā, sākot ar Meksikas iekarošanu. Tendence principā bija viegli izskaidrojama Acteku impērijas izlaupīšanas rezultātā konkistadoru operāciju organizatoru rīcībā nonāca milzīgi finanšu līdzekļi. Spriežot pēc tā, ka laika operāciju īstenošanā sākumā tika pielietoti sapņi un zemestrīces, daļa laika operāciju budžeta finansējuma, ļoti iespējams, tika izlietoti līdzīgi kā Žannas d’Arkas gadījumā. Izlietoti nākotnes tehnoloģiju un ieroču pirkšanai, nākotnes militāro speciālistu algošanai.
Divdesmit pirmā gadsimta sākumā civilizācijai vēl nebija ne „sapņu mašīnas”, ne tektonisko ieroču. Tomēr, atcerējās Aleksandrs, jau senindiešu eposā „Mahabharata” rakstīts par „Dievu ieroci”, ko pielietojot, sāk drebēt Himalaji. Pret Acteku un Inku impērijām veikto laika operāciju motivācija bija acīmredzama. Savukārt papildjautājums, kāpēc pret Jukatānu bija jāpielieto tāds ieroču arsenāls un jārīkojas ar tādu nežēlību, palika neatbildēts.
Ja Aleksandrs nesaskatītu konkistadoru zeltu Spānijas izcelsmes politiķa Huana Manuela kampaņas finansējumā, viņš, spriežot pēc pielietotajām tehnoloģijām, būtu nodomājis, ka visu Dienvidamerikas iekarošanu no A līdz Z organizējuši puiši no dažus gadu desmitus tālākas nākotnes. Bet tagad galvenais secinājumi, kas Aleksandra skatījumā acīmredzami izrietēja no faktiem par sešpadsmitā gadsimta laika operācijām Dienvidamerikā, bija ļoti nopietni un konfidenciāli. Ar tālejošām politiskām sekām. It īpaši kontekstā ar Huana Manuela ES prezidenta kampaņas finansēšanu. Protams, arī kontekstā ar mozaīku, kuras fragmentus viņš Huana Manuela uzdevumā mēģināja salasīt Eirāzijas vēstures tūkstošgadēs.
***
Aleksandrs vēl nedaudz palasīja konkistadoru līdera Ernando Kortesa biogrāfijas failu. Tur bija atrodamas patiešām kolorītas un krāšņas epizodes. Bernals Diass savā hronikā rakstīja: „Kur un kad tas dzirdēts, ka četrsimt karavīru vispirms iznīcina savus kuģus vienīgo glābšanās līdzekli, pēc tam virzās uz milzīgu, nocietinātu ienaidnieka galvaspilsētu, labi zinādami, ka tieši tur tas gatavo viņiem drošu nāvi. Pēc tam saņem gūstā valdnieku, sagrābjot viņu paša pilī, ko apsargā ļaužu tūkstoši. Pēc tam publiski soda ar nāvi viņa ģenerāļus un viņu pašu tur sakaltu ķēdēs! Tas ir liels brīnums!”
Pēc Montesumas sagūstīšanas iegūtā laupījuma vērtību Bernals Diass raksturo kā 600 000 peso de oro (ap trīs tonnas zelta tā laika peso bija gandrīz pieci grami zelta).
Spānijas karalis un Kortess katrs saņēma piekto daļu laupījuma. Pēc tam Kortess iekasēja summu, ko Kubā bija ieguldījis ekspedīcijas rīkošanā, un atlīdzību par saviem iznīcinātajiem kuģiem. Beigu beigās jātnieki saņēma divsimt peso, bet vienkāršie karavīri tikai simts peso de oro. Viņiem, slāpējot neapmierinātību, tika solīts, ka tik bagātā zemē kā Meksika nākotnē katru gaidot bagātība. Tomēr sagūstītais Montesuma ātri zaudēja kontroli pār valsti.
Hronikās minēts gadījums ielu cīņu laikā Tenočtitlānā. Atkāpjoties pēc iebrukuma pilsētā, Kortess pamanīja šķērsielā savu draugu Dvero, kuru acteku karavīri bija norāvuši no zirga. Dvero, kurš savulaik Kubā bija palīdzējis Kortcsam kļūt par Meksikas iekarošanas ekspedīcijas vadītāju, tagad acteku aplenkts atgaiņājās ar garu dunci. Kortess uz zirga devās draugam palīgā, izgaiņāja actekus un atņēma viņiem Dvero zirgu. Tad abi jāšus izlauzās no aplenkuma un pievienojās pārējiem. Kortess ar bultu bija ievainots kreisajā rokā.
1520. gada pirmajā jūlijā, atkāpjoties no Tenočtitlānas, Kortess nakts kaujā zaudēja divas trešdaļas savas armijas krita ap astoņi simti spāņu konkistadoru. Visi izdzīvojušie bija ievainoti. Tika pazaudētas gandrīz visas salaupītās bagātības. Starp Tenočtitlānu un Verakrusu jau iepriekš tika iznīcināta spēcīga spāņu vienība, kas
veda zeltu pieci jātnieki un četrdesmit kājnieki.
1520. gada astotajā jūlijā atlikušo Kortesa karaspēku pie Otumbas sagaidīja liela acteku armija. Pēc vairāku stundu kaujas svelmainajā saulē spāņi sāka zaudēt spēkus. Kortess uzvarēja šo kauju, izmisīgā kavalērijas izrāvienā nogalinot acteku armijas komandieri. Līdzīgu taktiku pielietoja Maķedonijas Aleksandrs Gaugamelu kaujā ar Persijas valdnieku Dāriju. Kortesam kaujā bija sadragāti divi kreisās rokas pirksti, stipri sadauzīta kāja un viņš bija divreiz ievainots galvā. Smagākais Kortesa ievainojums bija ielauztais galvaskauss. Spēja turpināt kauju un izdzīvot ar šādiem ievainojumiem atkal lika domāt par divdesmit pirmā gadsimta militāro medikamentu pielietojumu.
Arī šoreiz hronisti raksta par svēto Jēkabu, kas baltā zirgā piedalījies Otumbas kaujā un vairākiem citiem brīnumiem. Interesanti, ka rakstot par Otumbas kauju, šoreiz arī Bernals Diass apliecina citu hronistu minētos brīnumus.
Nākamā gada kaujās, kad konkistadori atjaunoja uzbrukumu Tenočtitlānai, divas reizes viņa karavīri burtiski izrāva Kortesu no acteku rokām. Tikai pēc smagām un ilgstošām kaujām konkistadoriem izdevās ieņemt Acteku impērijas galvaspilsētu. Laikā no 1519. gada līdz 1605. iekarotās Meksikas indiāņu skaits samazinājās no divdesmit pieciem miljoniem līdz aptuveni vienam miljonam cilvēku.
***
1532. gada sešpadsmitajā novembrī Kahamarkā spāņu konkistadors Fransisko Pizarro sagūstīja Inku impērijas valdnieku Atavalpu. Konkistadoru uzbrukuma brīdis lnku impērijai …atkal nejauši… bija izvēlēts labākais iespējamais tūlīt pēc postoša pilsoņu kara impērijā.
Ar pavadoņiem tuvojoties Kahamarkai, kuras tuvumā atradās viņa komandētā Inku impērijas armija vairāku desmitu tūkstošu karavīru lielumā, Atavalpa ap puskilometru no pilsētiņas apturēja savu svītu. Viņš pavēlēja uzcelt teltis. Atavalpa plānoja tur uzkavēties līdz nākamajam rītam un ar ziņnesi paziņoja savu nodomu Pizarro.