Tālāk sekoja epizode, kam pat hronikās nav izskaidrojuma. Saņēmis Pizarro atbildi ar uzaicinājumu ierasties Kahamarkā uzreiz, Atavalpa maina savu lēmumu, pavēl novākt pusuzceltās teltis un doties pie Pizarro. Turklāt viņš atstāj aizmugurē karavīrus un ierodas Kahamarkā ar sešiem tūkstošiem neapbruņotu indiāņu.
Spāņi, kas pilsētiņā bija ierīkojuši slēpni un uzstādījuši artilēriju, viņam piedāvā kristīties un atzīt Spānijas karaļa varu. Vēsture cauri gadsimtiem ir saglabājusi Inku impērijas valdnieka atbildi kristīgajam misionāram. Ar lepnu žestu viņš norādīja uz sauli: „Mans dievs ir dzīvs!”
Saņēmuši atteikumu, spāņu konkistadori sarīkoja asiņainu slaktiņu, nogalinot vairākus tūkstošus neapbruņotu indiāņu. Pēc valdnieka sagūstīšanas inku armija izklīda, nemēģinot atbrīvot Atavalpu.
Aleksandrs pievērsa uzmanību faktam, ka Montesumas un Atavalpas sagūstīšana un nogalināšana nesaskārās ar „Juliānu” pretdarbību. Arī „Laika Sargi” nekur nebija manāmi.
- Zelts atver daudzas durvis, viņš pie sevis pasmīnēja. Un atcerējās Austrumu parunu: ar zeltu apkrauts ēzelis var ieņemt cietoksni, ko nespētu uzveikt milzīga armija…
***
Lai iegūtu laiku, inks Atavalpa piekrita divu mēnešu laikā samaksāt milzīgu izpirkumu zeltā un sudrabā. Viņš piekrita piepildīt ar zeltu divu metru augstumā ap piecdesmit kvadrātmetru lielu zāli. Nedaudz mazāka telpa, kas atradās blakus, bija divreiz jāpiepilda ar sudrabu.
Kad bija pagājuši vairāk nekā pieci mēneši kopš Atavalpas sagūstīšanas, zelta istaba vēl nebija aizpildīta līdz uz sienas novilktās izpirkuma līnijas augstumam. Tomēr Kahamarkā savāktie dārgumi bija milzīgi, to vērtība bija 1 326 539 zelta peso. Tas bija vismaz divreiz vairāk par Kortesa laupījumu pēc Montesumas sagūstīšanas. Fransisko Pizarro saprata, ka laupījuma sadali vairs ilgāk atlikt nevar.
Līdzīgi Kortesam Pizarro nodalīja karalim domāto piekto daļu laupījuma, tai skaitā nosūtīja Spānijas karalim zelta mākslas izstrādājumus 100 000 zelta peso vērtībā. Šo dārgumu liktenis ir nezināms, Spānijas karaļa galmu tie nesasniedza. Krava pazuda bez pēdām. Tajā bija zelta kausi un dažāda izmēra un formas vāzes, paplātes, tempļu un piļu rotājumi, dzīvnieku un augu figūras. To vidū, piemēram, brīnišķīgi skaista zelta strūklaka, pie kuras pamatnes ūdenī rotaļājās zelta putni un dzīvnieki.
1533. gada piecpadsmitajā novembrī, gadu kopš ienākšanas Kahamarkā, spāņi iegāja Inku impērijas galvaspilsētā Kusko. Tur viņi sagrāba laupījumu, kas tika oficiāli novērtēts 580 200 zelta peso vērtībā. Sadalot guvumu, katrs no no jātniekiem saņēma 8000 peso un katrs no 460 kareivjiem 4000 peso.
Zirgs tajā laikā Jaunajā Pasaulē maksāja no piecsimt līdz tūkstoš zelta peso. Tātad par zirgu pie labas izdevības varēja dabūt gandrīz piecus kilogramus zelta. Iebrūkot Meksikā, Kortesa armijai sākumā bija tikai sešpadsmit zirgu.
Tomēr brāļiem Pizarro zelts nebija atnesis laimi. Francisko Pizarro brālis Ernando Pizarro Spānijā tika arestēts par cita konkistadoru komandiera Almagro nogalināšanu 1538. gada jūlijā. Viņš pavadīja Medina del Kampo cietokšņa cietumā divdesmit gadus. Pats Fransisko Pizarro tika nogalināts 1541. gada divdesmit sestajā jūnijā Almagro dēla organizēta sazvērestībā.
***
Jahta nedaudz pagriezās un balkona nojume automātiski konfigurējās tā, lai Aleksandra krēsls paliktu ēnā.
- Robots, apmierināti nodomāja Aleksandrs. Notikums nedaudz novirzīja domas. Viņš nesen bija noskatījies dokumentālu filmiņu par BMW auto montāžu. Rūpnieciskie roboti uzsāka darbu no metāla izejvielu kaudzes un tikai četrdesmit otrajā minūtē pie topošā BMW pirmoreiz pienāca cilvēks, lai ieliktu jaunajai automašīnai durvis.
Rūpnieciskie, mājsaimniecības, rotaļu, militārie, zinātniskie teleroboti, pat cilvēkveidīgie androīdi bija ikdiena. Robotiem līdzīgas būtnes, piemēram, dzīvas statujas, mehāniski kalpi un apburti priekšmeti, kas spēj kustēties paši no sevis, aprakstīti dažādos mītos un leģendās jau pirms mūsu ēras. Bija vēsturiskas liecības par mehāniskiem putniem, dzīvniekiem un dažādām ierīcēm, kas spējušas kustēties un izdot dažādas skaņas. Par pirmo robotu mūsdienu izpratnē uzskatīja ar radioviļņiem vadāmu laivu, ko ap 1898. gadu izgudroja Nikola Tesla.
Terminu "robots" pirmo reizi lietoja Karels Čapeks 1920. gadā savā zinātniskās fantastikas lugā R.U.R. «Rossumas universālie roboti». Šo terminu esot izdomājis rakstnieka brālis Jozefs Capeks. Vārds visticamāk atvasināts no vārda "robota", kas čehu un ari slovāku valodā nozīmē "klaušas".
Lielākajā daļā Eiropas Savienības dzimstība bija zema. Aleksandrs saprata, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās, protams, ir nopietna ES problēma. Tomēr arī pašreizējais ES iedzīvotāju skaits saskārās ar vērā ņemamu bezdarbu. Turpinoties robotizācijai, Eiropas un Ziemeļamerikas attīstītās valstis pārskatāmā nākotnē varēja nonākt tuvu stāvoklim, ka cilvēku roku darbs lielā mērā kļūst par etnogrāfisku atrakciju. Līdzīgi naglu kalšanai ar rokām. Vai suvenīrmonētu kalšanai Prāgas centrālajā laukumā.
Tādējādi Eiropas sabiedrība un, protams, ES struktūras saskārās ar ļoti praktisku ilgtermiņa jautājumu ko cilvēkiem darīt? Divdesmitā gadsimta vidū Amerikas futurologi bija paredzējuši robotizācijas tendenci un prognozēja, ka darba nedēļas ilgums nākotnē būšot, piemēram, trīs darba dienas. Pārējā laikā cilvēki varēšot izbaudīt brīvo laiku.
Praksē tomēr notika citādi bija bezdarbnieki un pat bezpajumtnieki, savukārt uzņēmumos un valsts iestādēs notika štatu samazināšanas taupības nolūkos. Tas savukārt radīja pieaugošu darba slodzi un bieži arī nopietnu pārslodzi atlikušajiem darbiniekiem.
Savienībā bija valstis, piemēram, Dānija, kuru pilsonim strādāšana principā bija diezgan brīvprātīga izvēle. Skandināvijas sociālās drošības tīkls nodrošināja jebkuru, ieskaitot personas, kuras nekad nebija strādājušas algotu darbu un maksājušas nodokļus. Tai pat laikā dāņu uzņēmējs varēja atlaist darbinieku daudz vienkāršāk, nekā daudzās Dienvideiropas valstīs.
Maksājot augstākos nodokļus Eiropā, dāņi zināja, ka rezultātā valstī sasniedz labu iedzīvotāju izglītības līmeni, lielāku drošību, mazāku noziedzību un radošākus cilvēkus, kuri lielākā mērā strādā darbus, kas tiem patīk, nekā darbus, ko viņi spiesti strādāt. Tas deva labumu biznesam, jo uzņēmēji ieguva labāk motivētus darbiniekus ar augstāku darba ražīgumu. Dāņu firmu konkurētspēja bija laba. Pētījumos par cilvēku labsajūtu dāņi bija starp laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Starp citu, augstākā izglītība Dānijā bija bezmaksas.
Dānija nebija kautrējusies stingri un efektīvi aizsargāt savas intereses Eiropas Savienībā. Piemēram, Dānija referendumā noraidīja ES kopējās valūtas euro ieviešanu, saglabājot tradicionālo dāņu kronu. Pēc tam Dānijas paraugam sekoja Zviedrija, referendumā noraidot euro. Jau divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados Dānija bija panākusi sev būtiskus izņēmumus no Eiropas Savienības Māstrihtas līguma.
Būdams reālists, Aleksandrs lieliski saprata, ka Eiropas Savienības attīstība un likumdošanas 203
process pēdējos gadu desmitos nebūt nebija vērsts uz Skandināvijas modeļa ieviešanu visā Savienības teritorijā. Skandināvijas labklājība bieži bija saglabāta, aizstāvoties no Briseles birokrātijas. Savukārt Savienības likumi pārāk bieži apkalpoja lielo dalībvalstu un lielo korporāciju intereses. Tas bija labi apmaksātas un profesionāli lobētas intereses. Prakse liecināja, ka cilvēku masu laime un labsajūta nav šo likumu lēmēju prioritāte.