Navi nosaukums aizgūts no uzskata, ka, ja leonopterikss met ēnu, tad tā ir pēdējā ēna, ko tu savā mūžā redzēsi. Ir zināms, ka tas uzbrucis lidaparātam, iespējams, domādams, ka tas ir sāncensis plēsoņa, kas ielauzies tā teritorijā.
Leonopteriksu ligzdošanas vietas ir grūti atrast, kaut arī dažas no tām ir izvietotas Alelujas kalnos. Šī suga sapārojas uz mūžu un perē mazuļus tikai reizi divos gados. Tie pārvietojas vienatnē vai pa pāriem un nekad nav novēroti pulcējamies barā. Parasti tie piesargās no saviem līdziniekiem, un tas ir pamatoti: avataru pulciņš ir novērojis divu leonopteriksu cīņu gaisā, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Kauja beidzās ar to, ka abi zvēri nokrita zemē, būdami nāvējoši ievainoti. Spriežot pēc īpatniem smilkstiem, avatari nosprieda, ka ievainotos leonopteriksus saplosīja liels odžvilku bars.
Amurgalva titanothērs
PLAŠĀK LIETOTAIS NOSAUKUMS: āmurgalva.
ZINĀTNISKĀ KLASIFIKĀCIJA: Titanotheris hammercephalisjeb "četracainais titanothērs".
IZPLATĪBAS VIDE: dod priekšroku klajām pļavām, taču bieži ieklīst tropu mežos.
ANATOMIJA: masīva, zemu noliekta galva ar izvirzītiem kauliem abos galvaskausa sānos, līdzīgs āmurgalvas haizivīm. Mīksto zīdītāja muti aizsargā ciets, knābim līdzīgs žoklis.
IZTIKAS EKOLOĢIJA: zālēdājs. Galvenais barības avots ir zāle un krūmi, taču ēd arī dažādus augļus un tropu meža koku lapas.
IZMĒRS: var būt 6 metrus augstumā un 11 metrus garumā.
r — — — — —
l Pārtiek no augiem, bet potenciāli ir l nāvējoši bīstams. Gandrīz divreiz lielāks i I par Āfrikas ziloni, taču daudz ātrāks. I
ii — __________ _ _ _ _ _ J
Milzīgais ganību radījums pārvietojas mazos ganāmpulkos vai baros. Tas ir diezgan sabiedrisks, taču arī ārkārtīgi aizstāv savu teritoriju un ievēro hierarhiju. Lielāko dienas daļu titanothērs nemitīgi izrāda gan redzamus, gan dzirdamus draudus. Satraukts (kas notiek viegli un bieži) tas noliec galvu un metas uzbrukumā objektam, ko uzskata par draudiem. Parasti ar šo neganto agresijas izrādīšanu pietiek, lai ikviena Pandoras radība mestos bēgt.
Titanothēriem ir arī gaišas krāsas un draudīga izskata sekste ar cietu hitīna iekšpusi, kuru var sasliet, saduroties ar pretinieku. Gan āmurgal- vas uzbūve, gan krāsainā ādas sekste tiek izntantota, lai piesaistītu un sacenstos par mātītēm pārošanās laikā
Jaunībā dzīvnieka iespaidīgā āmurgalvas uzbūve ir veidota no skrimšļa, nevis kaula. To var liekt, kas tādējādi ļauj jaunam, nepieredzējušam titanothēram izkļūt no šaurākām vietām, kur tas varētu ieklīst. Brieduma gados šī struktūra pārkaulojas un kļūst par izturīgu kaulu. Cīnoties tēviņi mēģina ievainot pretinieka acis ar izaugumiem savu āmuru galos. Titanothērs ārkārtīgi rūpējas par teritorijas aizsargāšanu. Alfa tēviņi izmanto ievērojamu spēku, lai iezīmētu savu teritoriju, laužot kokus un tādējādi brīdinot citus dzīvniekus (ieskaitot titanothēru tēviņus) doties prom.
Titanothēriem ir vāja redze tālumā, taču to kompensē asa dzirde un teicama oža. Lai gan tie ir masīvi, to sešas kājas ļauj tiem ātri apcirsties, sajūtot draudus no sāniem vai mugurpuses. Pārklājošās ķermeņa plāksnes un lielie, kaulainie pleci un mugura nodrošina aizsardzību kaujās ar citiem titanothēriem vai tādiem lieliem radījumiem kā leonopterikss vai tanators.
Ellesugunu lapsene
1
PLAŠĀK LIETOTAIS NOSAUKUMS: ellesugunu lapsene.
ZINĀTNISKĀ KLASIFIKĀCIJA: Magnivespa veloxjeb "lielā, ātrā lapsene".
IZPLATĪBAS VIDE: lielākajā daļā Pandoras mikroklimatu, ieskaitot kalnu ielejas, upju gultnes un pludmales, ir atklātas dažādas lapseņu sugas. Magnivespa velox mitinās tropu mežos un purvājos un izvēlas veidot nelielus midzeņus nokritušos, satrūdējušos kokos.
ANATOMIJA: ciets ārējais apvalks, no vairākiem gaismas uztveres elementiem veidotas acis, bioluminiscence, divkāršs dzelonis.
IZTIKAS EKOLOĢIJA: lielākā daļa pieaugušo lapseņu pārtiek no augu sulas, augļiem un maitas un apgādā savus mazuļus ar paralizētiem kukaiņiem.
IZMĒIIS: spārnu platums 13 cm.
Ellesugunu lapsene lielā mērā ir līdzīga tipiskai Zemes laspenei, taču ir zvirbuļa lielumā. Lai gan parasti novērotas lidojam vienatnē, ir redzēti spieti gandrīz buldozera lielumā.
Tai ir precīza organiskā orientēšanās sistēma, kas izmanto ožas orgānu, lai noteiktu tuvumā esošās radības bioķīmisko sistēmu. Ja tā sajūt briesmas, tās lidojums kļūst satraukts un haotisks, un tā parasti uzbrūk.
e v6 , nav nogannaM
Lai a«e»esugu^aspen e ve, ,anas ^ jnuahgj golfl
RA ^vSdauSatS , ,apS eņU sp.e.a aprūpe. lomwi ir nāvējošs.
o
fAA itsrĀsrA, +=A -Kcp^cpĀ^As aA^-PĀrt ip TT-K sA^rArAv^rt, -KA vAp laru^er trt^ visu ^A^p^pAs. rAs "Av rrtsA. rA^ iĀPAtsA ^tfergAs. sAs-KA^Ā Ap Av^rtfcH, -KAs
tp. u^epu-K^šAs
Heksapēds
IZTIKAS EKOLOĢIJA: zālēdājs.
IZMĒRS: līdz 1,5 metriem garumā un 2 metriem augstuma.
PLAŠĀK LIETOTAIS NOSAUKUMS: seškājis.
NAVI NOSAUKUMS: jerik.
ZINĀTNISKĀ KLASIFIKĀCIJA: Sexcruscervus caeruleus jeb "zilais seškaju briedis".
IZPLATĪBAS VIDE: sastopams dažādos Pandoras biomos, ieskaitot tropu mežus, savannu, subarktisko tundru un kalnu reģionus.
ANATI)MIJA: mazs, slīps galvaskauss, virs kura paceļas gaišas krāsas vēdekļveida struktūra. Acis ir lielas un izvietotas tālu viena no otras. Iegarens deguns, kas beidzas pie maza, divās daļās sadalīta žokļa. Divi ragveida izaugumi, ko ieskauj plāna, rakstaina membrāna. No žokļa nokarājas ādas membrānas "bārda", kas stiepjas kakla garumā. Muguru klāj divas rindas tumšu, matiem līdzīgu saru. Garš, tievs kakls un kājas, kas beidzas ar apaļiem, konusveida nagiem. Ķermenis ir tumši zilā krāsā ar gaiši dzeltenām strīpām.
Būdams viens no visskaistākajiem un trauslākajiem Pandoras radījumiem, seškājis ir galvenais mēķis ikvienam zemes un gaisa plēsoņam. Straujais vairošanās temps ir vienīgā stratēģija, ko tie izmanto, lai netiktu izskausti no Pandoras ekoloģijas.
Līdz ar sturmbīstiem seškāji ir vieni no svarīgākajiem dzīvniekiem, uz kuriem gulstas navi izdzīvošana. To attēls rotā vairāku klanu kaujas karogus, un šis dzīvnieks bieži ir attēlots uz vairogiem un grebumos. To āda tiek izmantota daudzos un dažādos veidos, sākot no mūzikas instrumentiem un beidzot ar drēbēm.
TJ D
Z □
0 2J D M ■n D C
z
I
0
li)
Šīs rāmās būtnes, šķiet, neizrāda nekādu naidīgumu savā starpā un arī plēsoņas klātbūtnē ne. To skriešanas ātrums ir visai viduvējs, lai gan seškāji ļoti labi prot lēkāt, izvairīties un strauji mainīt virzienu. Pēdējais palīdz tiem izdzīvot pļavās, bet, kad tie ir ieklīduši mežā pēc barības, kas tiem garšo (tai skaitā, koku miza, dažādas lapas un ogas), šī stratēģija nav tik efektīva, jo tur ir mazāk vietas manevrēšanai.
Seškāja divu ragu struktūru ieskauj plāna, rakstaina membrāna. Lielu briesmu gadījumā ragi pagriežas un cieši nostiepj membrānu. Tiek uzskatīts, ka šī membrāna var arī pastiprināt skaņas, ko rada tuvumā esošs plēsoņa. Turklāt seškājim ir arī spalvaini ožas orgāni abos galvas sānos. Šie orgāni pārbauda gaisu un brīdina dzīvnieku, ja tuvumā ir plēsoņa.